Klupšanas akmeņi matemātikas apguvē - sausa iekalšana un nepatika pret skolotāju
Kā vecāki ceram, ka mūsu bērns no skolas iznāks priecīgs, zinātkārs, radošs, gudrs, domājošs un pārliecināts par sevi, ne tā? Kāpēc mūsdienās tik daudz bērnu nevēlas iet uz skolu? Kāpēc viņiem ir nepatika pret matemātikas stundām, zema pārliecība par savām spējām un bailes kļūdīties?
Uz šiem jautājumiem atbild “Menar” akadēmijas vadītāja
Egija Vīka un radošās aritmētikas pedagoģe Alīna
Saviča.
Kāpēc bērniem ir problēmas ar eksaktajiem
priekšmetiem?
Tradicionālās izglītības programmās, matemātika ir tas mācību
priekšmets, kuru māca attīstot bērnā tikai loģisko domāšanu jeb
kreiso smadzeņu puslodi. Tomēr matemātika kā zinātne savā būtībā
nav tik sausa. Pasaulē ir radītas dažādas metodes, kā apgūt skaitļu
pasauli radoši, tās bērnam attīsta gan labo, gan kreiso smadzeņu
puslodi. Viena no šīm metodēm ir mentālā aritmētika.
Šīs metodes pedagoģe Alīna Saviča piebilst, ka bērniem nav
interesanti apgūt matemātiku tikai no loģiskā aspekta: “Pirmsskolas
un sākumskolas bērniem svarīgi ir mācīties caur rotaļām. Ja bērnam
nav interesanti, viņam zūd zinātkāre. Un mēs paši zinām, cik grūti
ir kaut ko iemācīt bērnam, ja viņu tas neinteresē. Turpretim, ja
viņš ir ieinteresēts, bērna darba spējas ir neizmērojamas. Vairumā
gadījumu šī brīža tradicionālas izglītības metodes ir balstītas uz
iekalšanu, piemēram, reizrēķins – sēdēt mierīgi pie galda un iekalt
formulas. Vai tas šķiet interesanti, radoši, rotaļīgi?” Pedagoģe
arī uzsver, ka mūsdienu bērniem atzīmes vairs nav motivātors, ir
pat gadījumi, ka tas demotivē. Piemēram, bērns neiet uz skolu, jo
saņēmis sliktu vērtējumu. Jūt nosodījumu, bailes, nedrošību. Viņš
vairs nav pārliecināts par saviem spēkiem un baidās kļūdīties.
Nereti problēmas konkrētā priekšmetā sākās tieši brīdī, kad bērnam
ir komunikācijas problēmas ar pedagogu.
Kā apgūt skaitļu pasauli ar prieku?
Saviča stāsta, ka viņa darbā ļoti daudz domā par to, kā mācīšanos
padarīt par rotaļu. Kādas motivācijas spēlēs izdomāt, lai bērnam
rodas azarts mesties skaitļu pasaulē. Jāmāk paskatīties uz
skaitļiem no cita aspekta – ne tik šauri, kā četri reiz trīs.
Rādīt, ka skaitļi nav tikai svītriņas uz papīra. Ar tiem var
tirgoties, piemēram, ja tev iedodu četras mazas konfektes, tu
pretim iedod vienu lielu: “Kad mācu mentālo aritmētiku, mums nav
konkrētas darba burtnīcas vai grāmatas, daudz strādāju pie tā, lai
ieviestu radošas un netipiskas mācību metodes. Ja bērnam pašam ir
interesanti, man neviens nav jāspiež pildīt mājas darbus vai nākt
uz stundām.”
Radošās aritmētikas pedagoģe atzīst, ka, atskatoties pašai uz sevi,
kopš viņa māca mentālo aritmētiku, var redzēt, kā būtiski ir
uzlabojušās arī viņas koncentrēšanās spējas un atmiņa. Tas pats
notiek arī ar bērniem. Likumsakarīgi, ka bērni, kam kaut kas
izdodas un rada prieku, vairs nebaidās kļūdīties, kļūst
pārliecinātāki par sevi. Šīs prasmes noder visās dzīves jomās.
Svarīga ir bērna pašmotivācija!
Jebkurš cilvēks, pirms kaut ko dara, uzdod jautājumu – kāpēc man
tas būtu jādara? Līdzīgi ir ar bērnu, ja viņš dodas uz skolu, kur
skolotājs saka, tagad mācīsimies, cik ir divi plus divi, bērnam
rodas jautājums – kāpēc? Toties, ja stunda tiek pārvērsta radošā,
aktīvā un jautrā procesā, tad parādās šī motivācija – jo ir jautri.
Motivācija ne vienmēr ir praktiska, bērnam un pat mums
pieaugušajiem tā var būt – es to daru, jo man tas sagādā prieku.
Radīt bērnā interesi par konkrēto mācību vielu ir atslēga uz viņa
pašmotivāciju.