Skolotājs Kārlis Greitāns: labs skolotājs ir kā labākais skolēns klasē, labvēlīgs un gatavs sadarboties
Kārlim Greitānam ir 26 gadi un viņš jau piecus gadus E. Kauliņa Lielvārdes vidusskolā skolēniem māca ķīmiju un dabaszinības. Viņš ir viens no tiem, kas skolotāja darbā redz nākotni un no šī darba noteikti negrasās mukt prom. Gluži otrādi, viņš atteicās no zinātnieka karjeras, jo saprata: viņam dzīvē vissvarīgākās ir tieši emocijas. Skolā to netrūkst!
Kā tu nonāci skolā?
Pēc bakalaura studijām, kad zināma pieredze ķīmijā bija uzkrāta,
vēlējos jaunu izaicinājumu. Es to pieņēmu, Iespējamās misijas
ietvaros sākot strādāt E. Kauliņa Lielvārdes vidusskolā. Pašlaik
jau trīs gadus šajā pat skolā strādāju bez Iespējamās misijas
atbalsta.
Tomēr jauni cilvēki nelabprāt kļūst par skolotājiem. Kur tu
redzi problēmu, kāpēc jaunie neienāk vispārizglītojošās
skolās?
Tas ir komplekss jautājums. Daudz kas ir atkarīgs no paša
pieredzes, mācoties skolā. Droši vien daudzos ir arī bailes, jo nav
vienkārši iet klases priekšā un darboties. Bet, kā mēs nesen ar
kolēģiem runājām – ejot pašiem skolā, visbiežāk šķiet, ka būt
skolotājam – tas ir ļoti grūti. Bet, sākot strādāt, saproti, ka nav
jau viss tik grūti (smejas).
Domāju, ka pastāv arī zināms stereotips, ka skolotājs ir tikai
skolotājs. Taču patiesībā skolotājs savā nozarē ir profesionālis,
viņam var būt vēl blakus aizraušanās, kas palīdz savā jomā papildus
attīstīties.
Ko tu vēl dari līdztekus skolotāja darbam?
Es strādāju Latvijas Universitātē Starpnozaru izglītības inovāciju
centrā, kurā notiek gan pētījumi dabaszinātņu mācīšanas jomā, gan
arī tiek gatavoti atbalsta materiāli skolotājiem. Esmu arī lektors
dažādos kursos, sadarbojos ar izdevniecību “Lielvārds”: vadu gan
kursus, gan darbojos pie dažādu materiālu izstrādāšanas
skolotājiem. Vēl mācos arī maģistratūrā. Mans studiju fokuss ir ar
uzsvaru uz ķīmijas mācīšanu. Nonākot skolā mans liels izaicinājums
bija saprast, ko skolēniem ir patiešām svarīgi iemācīt un kā to
izdarīt. Teorija ir skaidra, tā ir skaidri un gaiši uzrakstīta, bet
veids, kā to iemācīt skolēnam saprotamā veidā, ir izaicinājums. Jo
man bija svarīgi saprast, kā uzkonstruēt tās zināšanas, ko vēlos
skolēnam iemācīt, uz viņa jau esošajām zināšanām. Jo frontāli
tās nodot – tas nav efektīvi.
Piemēram, skolēniem devu uzdevumu apkopot idejas par ūdens
attīrīšanu. Kad viņi sāka strādāt, sapratu, ka no tā, ko vēlējos
iemācīt, apmēram 40% viņi jau zina. Tātad nav jēgas sākt mācīt
teoriju no nulles, bet ir jāliek jaunas zināšanas klāt jau
esošajām. Ļoti daudz ko var iemācīties arī veicot
eksperimentus, iegūstot datus un tos analizējot.
Tātad tev svarīgi ir dot iespēju skolēniem pašiem uzņemties
iniciatīvu.
Jā, jo tad rezultāti ir visproduktīvākie. Bet metodes, kā to
izdarīt, patiešām ir simtiem un katram skolēna vecumam un
apgūstamajai vielai – savas.
Daudz tiek runāts par to, ka izglītības sistēmai ir
jāmainās. Kas tavuprāt ir lielākās mūsdienu izglītības
problēmas?
Es gribētu sākt ar stiprajām pusēm. Piemēram, pašreizējā izglītības
sistēma ir stipra tai ziņā, ka tā skolēniem iemāca pamatlietas.
Mūsu skolēniem ir arī laba atmiņa, jo mācību saturs to trenē.
Ja mēs paraudzītos uz vidējo skolēnu Latvijā, piemēram, beidzot
pamatskolu, vispusības ziņā viņš neatpaliktu ne no vienas citas
valsts. Taču problēma ir tā, ka pašreizējā izglītības sistēma
nefokusējas uz domāšanas procesa un tā ieradumu analīzi, bet tās ir
ļoti svarīgas prasmes. Katram skolēnam vajadzētu spēt analizēt to,
kā viņš domā, piemēram, kāds ir viņa domu gājiens risinot uzdevumus
un ko viņš varētu paņemt no citiem. Šis ir ceļš, kas izglītības
sistēmā arī Latvijā būtu jāattīsta.
Pašreizējā izglītības sistēma nefokusējas uz domāšanas procesa un tā ieradumu analīzi, bet tās ir ļoti svarīgas prasmes.
Ir arī tehniskas lietas, ko, manuprāt, būtu vērts mainīt, piemēram,
Latvijā mācību gads ir viens no īsākajiem, bet ikdienas slodze –
viena no lielākajām. Tā mācīšanās produktivitāti
samazina.
Tas, ko vēl var novērot: skolēni daudzas zināšanas ir apgrābstījuši
– viņi zina no visa pa drusciņai, bet trūkst iedziļināšanās un
specializēšanās kādā tēmu kopumā, kas ļoti svarīga ir tieši
vidusskolā. Mācību saturam un videi vajadzētu būt tādai, kas palīdz
jaunietim saprast, kurš no ceļiem tālākai izglītībai viņam būtu
turpināms.
Par skolotāju darbu apstākļiem un algām es nekomentēšu, jo var jau
cepties, cik viss ir slikti, bet, manuprāt, nav jau tik slikti, ja
salīdzina ar daudzām citām pasaules valstīm, kurās par ikdienas
izdzīvošanu jācīnās kā skolēniem, tā skolotājiem.
Kāds, tavuprāt, ir labs skolotājs?
Labs skolotājs ir kā labākais skolēns klasē, kurš ir draudzīgs pret
visiem skolēniem, ar visiem sadarbojas, palīdz. Galvenais
kritērijs: skolotājam kā sava darba centru vajadzētu redzēt tieši
skolēnus. Gribēt mācīt skolēnu, nevis viņam iemācīt grāmatu
saturu.
Manuprāt, situācija nav tik slikta, kā nereti izskan: es pats esmu
saticis brīnišķīgus skolotājus jebkurā vecuma grupā. Bet skolotāji
ir dažādi. Skolā var būt pieci izcili skolotāji, bet pārējie vēl ir
ceļā uz to.
Darba kvalitātei būtiski ir arī izrauties no rutīnas. Bet rutīnu
rada sekojošs apburtais loks: ir skolotāji, kas ļoti daudz strādā,
jo nav citu kolēģu, ar kuriem slodzi dalīt. Attiecīgi skolotāji
izdeg un viņu darba kvalitāte krītas. Labi, ja var darīt vēl kaut
ko, kas rada jaunas emocijas. Piemēram, man ir kolēģi, kas strādā
arī Botāniskajā dārzā. Bet realitātē ne visi var darbus
apvienot.
Kā tu motivē savus skolēnus?
Es neteiktu, ka skolēnu motivēšana ir svarīgākā. Jo motivēšana
parasti notiek ar kāda vieglāka uzdevuma palīdzību, lai radītu
izjūtu, ka viss ir tapis skaidrs un tāpat kļūs skaidri arī citi
uzdevumi. Patiesībā ir jāsaprot, ka mācības ir ļoti smags darbs.
Lielākā motivācija rodas tieši pēc smagā darba padarīšanas un
tas darbojas ilgtermiņā. Es teiktu, ka skolotāja uzdevums ir
pamanīt to, ka skolēns ir gatavs smagi strādāt un to
apbalvot.
Kad sāku strādāt skolā, man bija 22, bet pēdējo klašu skolēniem – 19 gadi. Tātad vecuma starpība bija pavisam maza. Bet no viņiem es jutu vislielāko respektu.
Bet, ja skolēni nav gatavi smagam darbam?
Tad ir pārrunas ar skolēnu individuāli. Ja tas nedod rezultātu, ir
jāsēžas visiem kopā: skolotājam, skolēnam un viņa vecākiem, un
jārunā.
Ir jau skolā vēl arī citas – uzvedības problēmas, ko nereti izraisa
savstarpējās attiecības bērnu starpā, arī tās bieži bloķē vēlmi
mācīties. Bet skolēnu savstarpējo attiecību noregulēšanas jautājums
man vēl pašam jāmācās. Pirms diviem gadiem kļuvu par vienas klases
audzinātāju. Tā kā man pašam nav bērnu, bija diezgan smagi saprast,
kāda ir skolas savstarpējo attiecību pasaule un tās likumi. Sākumā
es ar atrotītām piedurknēm mēģināju iet pa vidu un mācīt, kā
skolēniem sarunāties un sadarboties, bet tas nestrādāja. Pēdējā
gada laikā es iesaistos tikai skaļās situācijās, bet pārējos
gadījumos meklēju ārējus piemērus, piemēram, dažādus video
materiālus, kuros atspoguļotas situācijas no dzīves un tad tās visi
kopā pārrunājam.
Vai gados jaunam skolotājam ir grūtāk panākt respektu
klasē, nekā gados vecākiem kolēģiem?
Noteikti nē. Kad sāku strādāt skolā, man bija 22, bet pēdējo klašu
skolēniem – 19 gadi. Tātad vecuma starpība bija pavisam maza. Bet
no viņiem es jutu vislielāko respektu. Gadījumu, kad respekta
nebūtu, tikpat kā nav. Jā, bieži skolēni grib redzēt, kā skolotājs
reaģēs, kad viņi pārkāps robežas, bet tie triki, ko skolēni
izmanto, visiem ir stipri līdzīgi (smejas). Es skaidri pasaku, ka
starpbrīdī varam viens otram “dot pieci”, paspiest roku un
parunāties, bet mācību stundas laikā tas nenotiks. Stingri jānovelk
robeža un arī jāfiksē, ja kaut kas notiek ārpus rāmjiem. Ja
skolotājs ir ko teicis, tad viņš no saviem vārdiem vairs nevar
atkāpties.
Manuprāt, respekts ir atkarīgs arī no tā, cik disciplinēts ir viss
mācību process.
Manā praksē ir bijuši arī ekstrēmi gadījumi, kad ir jāpasaka, ka
tas, ko skolēns dara, ir ļoti slikti, bet pēc savas pieredzes varu
teikt, ka lēnā garā apsēžoties un izrunājoties, skolēni nonāk pie
apziņas, kas ir labi un kas nē. Sliktajām pieredzēm gan ir tendence
atkārtoties, bet no otras puses – tas arī ir veids kā mēs
mācāmies.
Daudzi dzīvo nepareizos priekšstatos, ka kļūdīšanās – tas ir slikti. Ir skolēni, kuri kļūdās un tam seko puņķi un asaras. Bet kļūdīšanās ir ceļš uz izaugsmi: tu kļūdies, izanalizē kļūdu un to labo.
Mazliet par citu tēmu – skolā ļoti svarīgs jautājums ir par
kļūdīšanos. Daudzi dzīvo nepareizos priekšstatos, ka kļūdīšanās –
tas ir slikti. Ir skolēni, kuri kļūdās un tam seko puņķi un
asaras. Bet kļūdīšanās ir ceļš uz izaugsmi: tu kļūdies, izanalizē
kļūdu un to labo.
Es mācību procesā atzīmēm nelieku pārāk lielu uzsvaru, jo daudz
svarīgāk par pašu atzīmi ir izprast par ko tā bija un kāpēc tieši
šāds vērtējums saņemts. Kas tev sanācis un kur vēl jāaug. Ir
skolēni, kuriem nav pretenziju, ka viņu darbi tiek klases priekšā
analizēti un tas arī ir veids, kā rādīt citiem piemēru: kļūdīties
ir normāli. Bet pēc tam domāt, kā nākamo reizi rezultātu
uzlabot.
Ko no saviem skolotājiem tu, strādājot skolā, esi pārņēmis
un ko savukārt atmetis kā nederīgu?
Es esmu beidzis Rīgas Valsts vācu ģimnāziju un man labā atmiņā
palikuši vācu valodas skolotāji, kuri rādīja, kur vācu valoda tiek
izmantota un kā tā tālāk noderēs mūsu dzīvēs. Svarīgi
skolēniem rādīt plašu bildi.
Arī man bija skolotāji, pie kuriem vajadzēja tikai klausīties un
pierakstīt. Tas man nešķiet pareizi.
Es pats tā cītīgi sāku mācīties tikai vidusskolas laikā, tad izjutu
to, ka darbs atmaksājas.
No kādas vides tu pats nāc?
Abi mani vecāki ir zinātnieki – tēvs ir elektroniķis, bet mamma ir
ārste. Savukārt abi vecvecāki no tēva puses bija skolotāji. Man gan
ar viņiem kopā sanāca būt tikai mazā vecumā, kad vispār vēl
nevarēju stādīties priekšā, par ko kļūšu.
Tas, ka tavi vecāki ir zinātnieki, spēlēja izšķirošu lomu,
lai tu izvēlētos studēt ķīmiju?
Es teiktu, ka zinātnes manā bērnībā bija par daudz. Jo es redzēju,
ka tētis atnācis mājās, atkal sēžas pie datora, lai turpinātu
pētījumu vai rakstītu atskaites. Ir vēl viena lieta par
zinātniekiem: viņi bieži neskatās uz vienkāršām lietām, bet ļoti
plaši uz sarežģītām. Tāpēc es neteiktu, ka vecāku piemērs bija
noteicošais. Man gluži otrādi – ārkārtīgi interesē, kā sarežģītas
zinātniskas lietas izstāstīt vienkārši.
Bet ķīmiju es izvēlējos, jo bija ārkārtīgi daudz aicinājumu
jauniešiem studēt šai jomā. Es toreiz domāju: ja reiz šajā nozarē
cilvēku trūkst, tātad man būs lauks, kurā darboties.
Zinātnes manā bērnībā bija par daudz. Jo es redzēju, ka tētis atnācis mājās, atkal sēžas pie datora, lai turpinātu pētījumu vai rakstītu atskaites.
Tu jau arī varēji izvēlēties zinātnieka, ne skolotāja
ceļu.
Mana karjera ķīmijā pēc bakalaura iegūšanas bija pat ļoti
veiksmīga: man bija jau savs zinātnisks raksts par
pētījumiem, ko biju veicis. Taču emocionāli tas nebija darbs, ko es
vēlētos darīt. Ķīmiķu darbs norit laboratorijās, strādājot mazā
komandā, kura visu laiku ir kopā un bieži ir konstanta. Es gribēju
pamēģināt kaut ko vairāk sociālu. Es teiktu, ka man dzīvē
vissvarīgākās ir jaunas emocijas. Bet tās visvairāk var sniegt citi
cilvēki.
Jau vidusskolas laikā man bija neliela pieredze strādājot
Organiskās sintēzes institūtā. Studiju laikā strādāju RTU
Materiālizinātnes un lietišķās ķīmijas bioloģiski aktīvo
savienojumu ķīmijas tehnoloģijas katedrā jau dziļā līmenī, bet es
tai laikā vēl nezināju, kas mani vispār interesē. To es sapratu
vēlu - tikai bakalaura beigās. Tas ir izglītības sistēmas mīnuss -
vidusskolas laikā nav lielas iespējas iedziļināties sevī kā
personībā, savās stiprajās un vājajās pusēs.
Man nesen bija interesanta saruna ar kolēģi, kura strādā ar pavisam
maziem bērniem. Viņa bija devusi bērniem uzdevumu: uzrakstīt to, ko
viņi patiešām vēlas iemācīties. Bērni rakstīja prasmes no augstiem
plauktiem, piemēram, ka grib apgūt franču valodu. Skolotāja reaģēja
skarbi un tieši: “Šo grib jūsu vecāki, lai jūs iemācītos, bet ko
gribat jūs paši?” Tas, ko bērni izsacīja vēlāk, bija kas gluži
cits! Piemēram, viens bērns teica, ka grib iemācīties kopt
puķes. Ir ļoti svarīgi palīdzēt bērnam noorientēties tajā, ko
grib viņš pats, nevis ko grib vecāki vai kas apkārtējā vidē skaitās
prestiži.
Man patīk ieraudzīt un piedzīvot emocijas, bet dziļajā zinātnē to ir maz. Kaut kādā mērā varu sacīt, ka man patīk strādāt ar emocijām – gan pašam tās iegūt, gan redzēt, kā mans darbs rada emocijas citiem.
Es esmu sapratis, ka mani interesē daba un dabas zinātne, bet
rakursā, kā to citiem iemācīt un izskaidrot, un nevis sarežģīti,
bet ļoti vienkārši. Man patīk ieraudzīt un piedzīvot emocijas, bet
dziļajā zinātnē to ir maz. Kaut kādā mērā varu sacīt, ka man patīk
strādāt ar emocijām – gan pašam tās iegūt, gan redzēt, kā mans
darbs rada emocijas citiem.
Pēdējos divus gadus esmu atkal universitātē, bet pašlaik jau mācību
procesā fokusējos uz to, kā atrast jaunas metodes, lai jaunos
ķīmiķus varētu mācīt vēl efektīvāk. Šobrīd es ļoti interesantu
redzu savu turpmāko dzīvi gan kā skolotājam, tā arī
pētniekam.
Kārlis ar sieviņu.
Ģimene, man šķiet, ir loģisks attiecību turpinājums un loģisks arī ceļš, ko iet, lai sevi attīstītu.
Tu esi ne tikai skolotājs un pētnieks, šovasar tu
nodibināji arī ģimeni.
Jā, man šķiet, ka tas ir loģisks attiecību turpinājums un loģisks
arī ceļš, ko iet, lai sevi attīstītu. Varbūt esmu naivs, bet man
šķiet, ka mums ir daudz dots no šīs valsts, tāpēc jādot tai arī
atpakaļ. Ģimene un pēcnācēji ir tas, ko mēs reāli valstij varam
dot.
Tava sieva arī ir zinātniece?
Sākums mums abiem bija līdzīgs: abi studējām vienā kursā ķīmiju.
Mums abiem agri bija augsti rezultāti, sieva jau vidusskolā guva
valsts olimpiādēs godalgotas vietas. Bet arī viņai bija līdzīgi kā
man – skolā pietrūka iespējas saprast, ko īsti dzīvē gribas darīt
pašai, nevis ko gaida vecāki un apkārtējā vide. Šobrīd sieva strādā
ģimenes uzņēmumā: ar māsām cep kūkas. Tas ir darbs, ko viņa ar
sirdi grib darīt.
No otras puses esam sprieduši – ķīmijas studijas bija smagas,
domāju, ka šī ir viena no smagākajām bakalaura programmām, ko var
mācīties. Bet tas mūs arī riktīgi norūdīja: pašlaik daudzas lietas
šķiet daudz vieglāk izdarāmas, nekā tas bija universitātē, studējot
ķīmiju.
Kā tev šķiet, kas ir tas, ko tev spēj dot tikai
ģimene?
Es tad runāšu par ģimeni tās plašākajā nozīmē. Tas ir atbalsts,
droša aizmugures sajūta, enerģijas rezerve – kaut kas tāds,
uz ko vienmēr var paļauties. Ja tev ir ģimene, tad ir kāds, kas par
visiem simts procentiem ir par to, ko tu dari. Es zinu, ka aiz
manis stāv kas ļoti spēcīgs. Un tā ir ļoti laba sajūta. Un,
protams, ģimenē ir daudz emociju apmaiņas.
Foto: Artūrs Ķipsts un no personīgā arhīva (foto Ainārs Mazjānis)