Kā "gudri" sniegt atbalstu bērnam, uzsākot kaut ko jaunu?

Kas jādara, ja bērns paziņo – uz skolu vairs neiešu?

Dace Jaundāldere: “Tas, ka bērns saka, ka negrib iet uz skolu, ir pirmais indikators, ka kaut kas ir noticis – vai nu mācību procesā vai attiecībās ar klases biedriem vai pedagogiem. Bērnam nostrādā psihosomatika.”

Egija Vīka: “Būtiski ir nenonākt līdz brīdim, kad bērnam vairs negribas iet uz skolu. Tāpēc vecākiem ir svarīgi sajust, saklausīt un saredzēt pirmos signālus. Nereti pietiek tikai ar vienkāršu kopā būšanu, sarunām vai kopīgu laika pavadīšanu. Tas palīdz ielūkoties mazā cilvēka pasaulē un sniegt atbalstu, padomu vai rīcības variantus. Tad arī pienāks brīdis, kad bērns jums atklās iemeslus, kāpēc viņam negribas iet uz skolu. Iemesli var būt visdažādākie, piemēram, neizpilda mājas darbus, jo pēcpusdienā klasē ir liels troksnis vai pulciņā draugs apsmej, vai varbūt mājās iet vienam ir bail. Izrunājoties arī kopā pieņemtais lēmums par to, kā problēmu risināt, 90% gadījumu būs pareizais.”

Kad bērns ir gatavs kaut kam jaunam? 
Egijai Vīka: “No pieredzes varu teikt, ka vecākiem, tas, ka viņu bērns uzsāk kaut ko jaunu – bērnudārzs, skola vai kāds pulciņā – ir lielāks pārdzīvojums, nekā pašam bērnam. Bērns pēc dabas ir zinātkārs, ar vēlmi izaugt un būt kustībā. Vairums bērnu kaut ko jaunu uztver kā piedzīvojumu. Bieži bērnu vecāki man uzdod jautājumu: “Kā zināt, vai mans bērns ir gatavs, bērnudārzam, 1.klasei vai arī kādam pulciņam?” Uzskatu, ka noteicošais rādītājs gatavībai kaut kam jaunam, ir bērna dabiskā interese un motivācija, kas tiek radīta pateicoties aizraujošai un izzinošai darbībai. Protams, lai uzsāktu skolas gaitas bērnam nav iespēja izmēģināt iet 1.klasē, tāpēc noteicošais ir vecāku spēja uzticēties bērnudārza un pulciņu skolotāju viedoklim. Pirms gaidāmā jaunā soļa vēlams bērnu noskaņot un sagatavot – īsi pastāstot – kas, kur un kā. Mums, pieaugušajiem, taču arī patīk, kad zinām, kur dodamies.

Vecāki nereti aizmirst, ka, lai bērns veiksmīgi mācītos pirmajā klasē, tās akadēmiskās zināšanas – kā lasīšana un rakstīšana, nav pats svarīgākais. Ir svarīgi, lai bērnam būtu emocionālā drošība gan no pirmsskolas puses, gan ģimenē.

Daina Kājiņa: “Likumā mums parādās termins “piecu un sešus gadus vecu bērnu obligātā sagatavošana pamatizglītības uzsākšanai” – jau pats termins sagatavošana ir spēcīgs. Kam mēs, pieaugušie, gatavojamies? Pārbaudījumiem, eksāmeniem, dažādiem svarīgiem posmiem savā dzīvē. Bet mums jāsaprot, ka tam piecgadniekam/sešgadniekam lieki radīt šo lielo ažiotāžu par skolas uzsākšanu, kā lielu pārbaudījumu. Primāri mums ir jādomā, kas ir bērna interesēs – tupināt mierīgi dzīvot savu bērna dzīvi. Mēs, pieaugušie, esam atbildīgi, lai bērns mierīgi un pilnvērtīgi attīstītos, bez nevajadzīgiem uztraukumiem.”

Dace Jaundāldere: “Pirmkārt, vecākiem ir jāpazīst savs bērns. Ļoti svarīga loma ir arī pirmsskolas izglītības iestādes audzinātajai, jo viņa bērnu pazīst no 3 – 7 gadiem, redz viņa izaugsmi. Jāsaprot arī, ka bērns mājas un bērnudārzā var būt pilnīgi citādāks. Sākumskolas pedagogi var novērtēt tikai bērna lasītprasmi un rakstītprasmi, pašu bērnu vislabāk pazīst šī audzinātāja un ģimene.”

Mēs, kā vecāki, esam atbildīgi par to, lai mūsu bērns būtu laimīgs.

Kā saprast, ka izvēlētā izglītības iestāde ir īstā?

Egijai Vīka: “Pirmais, ko jāsaprot jebkuras izglītības iestādes izvēlē, ir kopējā atmosfēra. Tāpēc pirms izdarīt izvēli, kopā ar bērnu aizejiet ciemos uz vēlamo iestādi. Ja atmosfēra patīk gan vecākam, gan bērnam, tad pirmais solis ir sperts. Tālāk tikai mācību procesā var iepazīt pedagogus un mācību metodes. Jāsaprot, ka vienā dienā pilnībā saprast, kura mācību iestāde bērnam īstā, ir grūti. Jāpaiet laikam – pusgads/gads. Kas der vienam bērnam, neder otram. Nav tādas labās un sliktās skolas. Viens bērns jutīsies labi 9 bērnu klasē, taču citam, lai viņš pilnībā var izmantot savu potenciālu, tieši vajadzēs tos 30 bērnus. Vērtīgi ir arī apjautāties saviem draugiem un paziņām, lai padalās ar savu pieredzi par izglītības iestādēm, kurās mācās viņu bērni.”

Dace Jaundāldere: “Jāatceras, ka pirmā klasē, bērns grib, lai viņu samīļo, viņš tik tikko ir pārnācis no mazas bērnu dārza grupiņas uz skolu, tai pat laikā jāsaprot arī pedagogs, kas 30 bērnu klasē visus samīļot nevar. Tāpēc nākamais lielais jautājums, pie kā mums visiem jāstrādā, ir izglītības metožu maiņas skolās, jo šobrīd bērns ir varbūt perfekti apguvis mācīto, bet viņš īsti nezina, ko ar to iesākt. Ļoti daudz skolas šobrīd strādā pēc principa: grāmata – burtnīca, grāmata – burtnīca, lai gan daudz kvalitatīvāk būtu šīs metodes dažādot. Mācot un rādot bērniem, kā iegūtās zināšanas viņiem noderēs reālajā dzīvē.”

Daina Kājiņa: “Vecāki nereti aizmirst, ka, lai bērns veiksmīgi mācītos pirmajā klasē, tās akadēmiskās zināšanas – kā lasīšana un rakstīšana, nav pats svarīgākais. Ir svarīgi, lai bērnam būtu emocionālā drošība gan no pirmsskolas puses, gan ģimenē. Kā man teica viena augstskolas pasniedzēja – var gadīties, ka bērns prot perfekti lasīt un rakstīt, bet tajā mirklī, ka viņam uz galda apgāžas ūdens krūze, viņš nezina, ko iesākt. Līdz ar to, lai 30 bērnu klasē nodrošinātu drošību, tiek pieprasīta stingrāk disciplīna, kas nereti sešu septiņu gadu vecumā bērnam vēl nav saprotama. Mēs, kā vecāki, esam atbildīgi par to, lai mūsu bērns būtu laimīgs. Jāmāk nodalīt tā emocionālā puse, sava skolas pieredze, varbūt kaut kādi stereotipi, un jāspēj paskatīties uz savu bērnu no malas. Kāds ir viņa raksturs, intereses, prasmes – tad arī būs skaidrs, vai skolā viņš jūtas labi.”

Dace Jaundāldere: “Kad vecāki nāk uz sapulcēm, viņus reti uztrauc tas, ko bērns iemācīsies, viņus vairāk nodarbina jautājums – kā bērns skolā jutīsies. Un tas arī ir primārais aspekts, jo, ja bērns labi jutīsies, viņš būs spējīgs uztvert jaunas zināšanas. Bērns ir vienkāršs, ja viņš uz skolu nāk ar prieku, tad notiks arī kvalitatīvs mācību process.”