Lūk, kā Islande radikāli samazināja narkotiku lietošanu pusaudžu vidū

Amerikāņu profesors, psihologs Harvijs Milkmans (Harvey Milkman), kurš ir pasniedzējs Reikjavīkas universitātē skaidro, ka jau septiņdesmito gadu sākumā, kad viņš strādāja kādā psihiatriskajā slimnīcā Ņujorkā, saskāries ar ļoti daudz narkotiku lietotājiem un marihuānas smēķētājiem. Profesoram tolaik radusies liela interese, kāpēc cilvēki lieto noteiktās narkotikas.

Milkmans doktora disertācijā secināja, ka cilvēki izvēlas vai nu heroīnu vai amfetamīnus, atkarībā no tā, kā viņi cīnās ar stresu. Heroīna lietotāji vēlējās padarīt sevi nejūtīgu pret to, amfetamīna lietotāji – cīnīties ar stresu aktīvi. 

Pēc šī darba publicēšanas viņš bija viens no pētnieku grupas ASV Narkotiku apkarošanas institūtā, kurš meklēja atbildes uz šādiem jautājumiem: kāpēc cilvēki sāk lietot narkotikas? Kāpēc viņi turpina? Kad viņi sasniedz narkomānijas robežu? Kad viņi apstājas? Un kad viņi no jauna pie tā atgriežas? Profesors uzskata, ka svarīgākais jautājums ir - kāpēc jaunieši turpina lietot narkotikas.

Mēs neteicām viņiem, ka jūs ieradīsieties, lai ārstētos. Mēs teicām, ka iemācīsim jums visu, ko vēlaties mācīties: mūziku, deju, hip hop, mākslu, cīņas mākslu.

Līdz 1992. gadam viņa komanda piesaistīja 1,2 miljonus ASV dolāru lielu valsts dotāciju, lai izveidotu "Sevis izpētes projektu", kas piedāvāja pusaudžiem dabiskas alternatīvas narkotikām un noziegumiem. Projekta ietvaros tika piesaistīti bērni no 14 gadu vecuma kuri neuzskatīja par vajadzīgu ārstēties, bet kuriem bija problēmas ar narkotikām vai sīkiem noziegumiem.

„Mēs neteicām viņiem, ka jūs ieradīsieties, lai ārstētos. Mēs teicām, ka iemācīsim jums visu, ko vēlaties mācīties: mūziku, deju, hip hop, mākslu, cīņas mākslu. Ideja bija tāda, ka šīs dažādās nodarbības varētu veicināt izmaiņas bērnu smadzeņu darbībā un dot to, kas viņiem bija vajadzīgs, lai labāk tiktu galā ar savu dzīvi: jaunieši varētu iemācīties mazināt trauksmi un nemieru, kā  veiksmīgāk menedžēt to. Tajā pašā laikā dalībnieki varēja iegūt dzīves prasmju apmācību, kuras mērķis bija uzlabot domas par sevi un attieksmi pret savu dzīvi, un veidu kā viņi mijiedarbojas ar citiem cilvēkiem. Bērniem tika teikts, ka tā ir trīs mēnešu programma. Daži palika piecus gadus.

1991. gadā Milkmans tika uzaicināts uz Islandi, lai runātu par šo darbu, viņa atklājumiem un idejām. Viņš kļuva par konsultantu pirmajam dzīvojamajam narkotiku atkarību ārstēšanas centram pusaudžiem Islandē, pilsētā, ko sauc par Tindaru. „Tas tika izstrādāts, domājot par ideju dot bērniem labākas lietas, ko darīt, ” viņš skaidro. Tieši šeit viņš tikās ar psihologu Gudbergu, kurš bija arī brīvprātīgais. 

Narkotiku atkarību ārstēšanas centram ir plašs nodrošinājums. Te ir divas zāles, kas paredzētas badmintonam un galda tenisam. Parkā ir arī vieglatlētikas trase, ģeotermiski apsildāms peldbaseins un futbola laukums. Te notiek dažādas mūzikas, deju un mākslas nodarbības. 

Statistika: 
Eiropas mērogā, salīdzinot jauniešu skaitu, kas dzīvo brīvi no atkarībām, Islande šobrīd atrodas augšgalā. To 15 un 16 gadīgo jauniešu skaits, kuri ir pagājušā mēnesī bijuši dzēruši ir sarucis no 42% 1998. gadā līdz 5% 2016. gadā. No 17% uz 7% ir samazinājies to jauniešu skaits, kuri jebkad ir pamēģinājuši zālīti. Smēķēšana samazinājusies no 23% uz 3%.

Laikā no 1997. līdz 2012. gadam to 15 un 16 gadīgo bērnu skaits, kuri atzīmēja, ka pavada laiku kopā ar vecākiem darba dienās, dubultojās - no 23% līdz 46%. Un to skaits, kas kas piedalījās organizētajā sportā vismaz četras reizes nedēļā, palielinājās no 24% līdz 42%. Tikmēr cigarešu smēķēšana, dzeršana un zālītes lietošana šajā vecuma grupā samazinājās.

Profesors Milkmans apgalvo, ja Islandes pieredzi pārņemtu arī citas valstis, tas varētu būt ieguvums miljoniem bērnu, viņu vispārējai psiholoģiskajai un fiziskajai labsajūtai, nemaz nerunājot par veselības aprūpes sistēmu un plašāku sabiedrību. 

Komandas pētījumi soli pa solim
“Vai esat kādreiz mēģinājuši alkoholu? Ja jā, tad kad pēdējo reizi dzērāt? Vai esat kādreiz bijuši piedzērušies? Vai esat mēģinājuši cigaretes? Ja tā, cik bieži smēķējat? Cik daudz laika jūs pavadāt kopā ar saviem vecākiem? Vai jums ir ciešas attiecības ar saviem vecākiem? Kāda veida aktivitātēs jūs piedalāties?” 1992. gadā katrā Islandes skolā 14, 15 un 16 gadus veci skolēni aizpildīja anketu ar šādiem jautājumiem. Šis process tika atkārtots 1995. un 1997. gadā.

Šo aptauju rezultāti bija satraucoši. Valstī gandrīz katru dienu smēķēja gandrīz 25 procenti pusaudžu, vairāk nekā 40 procenti aizvadītajā mēnesī bija bijuši piedzērušies. Bet, kad izpētes komanda vairāk iedziļinājās datos, viņi varēja precīzi identificēt, kurās skolās bija vislielākās problēmas un kurās - vismazākās. Analīze atklāja acīmredzamas atšķirības to bērnu dzīvēs, kuri uzsāka dzeršanu, smēķēšanu un narkotiku lietošanu no tiem, kas to nedarīja. Daži faktori parādījās kā spēcīga aizsardzība pret vēlmi lietot narkotikas: piedalīšanās organizētās aktivitātēs - īpaši sportā - trīs vai četras reizes nedēļā, nedēļā kopējais laiks, kas pavadīts kopā ar vecākiem, rūpēšanās sajūta skolā, un nebūšana ārpus mājas vēlos vakaros.

Šo aptauju rezultāti bija satraucoši. Valstī gandrīz katru dienu smēķēja gandrīz 25 procenti pusaudžu, vairāk nekā 40 procenti aizvadītajā mēnesī bija bijuši piedzērušies.

Līdz profesora Milkmana komanda nāca klajā ar jaunu pieeju atkarību profilaksē, tika īstenotas dažādas kampaņas, kas tika balstītas uz izglītošanu – bērnus un jauniešus brīdināja par dzērienu un narkotiku briesmām, bet, kā Milkmans bija novērojis ASV, šīs programmas nedarbojās. Izmantojot aptauju datus, tostarp Milkmana pētījuma atziņas, pakāpeniski tika ieviests jauns valsts mēroga plāns. Tika mainīti likumi, vairs netika atļauts iegādāties tabaku līdz 18 gadu vecumam un alkoholu - līdz 20 gadiem. Aizliedza tabakas un alkohola reklāmu. Saikni starp vecākiem un skolu stiprināja, izmantojot vecāku organizācijas. Likumā noteica, ka tās jāizveido katrā skolā, kopā ar skolas padomi un vecāku pārstāvjiem. Vecākus aicināja piedalīties sarunās par to, cik svarīgi ir kvalitatīvi nevis kvantitatīvi veltīt laiku saviem bērniem, runājot ar saviem bērniem par viņu dzīvi, zinot, kas ir viņu draugi un cik svarīga ir bērnu uzturēšanās mājās vakaros. Tika pieņemts arī likums, kas aizliedz bērniem vecumā no 13 līdz 16 gadiem no plkst. 22:00 ziemā un no pusnakts vasarā atrasties laukā. Tas joprojām ir spēkā arī šodien.

Valsts finansējums tika palielināts sporta, mūzikas, mākslas, deju un citu klubu organizētājiem, lai dotu bērniem alternatīvus veidus, kā sajusties daļai no grupas, justies labi citos veidos, nevis lietojot alkoholu un narkotikas. Piemēram, Reikjavīkā, kur dzīvo vairāk nekā trešdaļa valsts iedzīvotāju, brīvdienu karte dod ģimenēm aptuveni 250 euro gadā par bērnu, lai samaksātu par izklaides aktivitātēm.
Būtiski, ka datu vākšana turpinās. Katru gadu gandrīz katrs Islandes bērns pilda aptaujas anketu. Tas nozīmē, ka vienmēr ir pieejami aktuāli, ticami dati.

Avots: www.weforum.org