Jaunais skolotāju uzdevums - domāt no skolēna pozīcijām

 To vaicājam Skola2030 mācību satura izstrādes vadītājai līdz 2017. gada augustam, LU Starpnozaru izglītības inovāciju centra vadītājai, Dr. paed. Dacei Namsonei, kuras vadībā LU kā projekta sadarbības partneris izstrādā mācību līdzekļus dabaszinātņu, matemātikas un tehnoloģiju mācību jomā.

– Valsts pamatizglītības standarts ir apstiprināts. Kas šajā dokumentā ir jaunais? Ko tajā var atrast un ko nemeklēt?
– Atbilstoši likuma prasībām standartā ir aprakstīti galvenie skolēnam sasniedzamie rezultāti, noteiktu izglītības posmu beidzot. Proti, tas, ko skolēns spēs, pratīs, varēs izdarīt, un rezultāti ir sagrupēti mācību jomās  (valodu, sociālā un pilsoniskā,  kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā, dabaszinātņu, matemātikas, veselības un fiziskās aktivitātes, tehnoloģiju). Nozīmīgs jaunums ir mācību jomas un tas, ka jomas ir izveidotas vienā sistēmā, sakārtotas pēctecīgi, skolēnam beidzot 3., 6. un 9. klasi. Sasniedzamos rezultātus visās šajās jomās varam izdrukāt uz vienas lapas. Ja skolotājs strādā, piemēram,  vidējā posmā, 4., 5. klasēs, tad viņš var redzēt, kas ir bijis pirms tam, ko skolēnam jau vajadzētu zināt, prast un spēt, un kas sagaida tālāk nākamajā posmā.

Nozīmīgs jaunums ir mācību jomas. Jomas apvieno vairāku radniecīgu mācību priekšmetu sasniedzamos rezultātus, labāk palīdzot gan skolotājam, gan skolēniem ieraudzīt šo priekšmetu savstarpējo saistību. Tā, piemēram, kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā mācību jomas sasniedzamos rezultātus skolā īstenos ir vizuālās mākslas, mūzikas, literatūras un teātra mākslas palīdzību, valodu mācību jomā – ar  latviešu valodas, mazākumtautību dzimtās valodas un svešvalodu palīdzību.
 

Lielo ideju formulēšana palīdzēs skolotājam mācībās uzsvērt kopsakarības un skolēnam, apgūstot dažādus mācību priekšmetus, skaidri saprast, ko viņš mācās un kur viņam šīs zināšanas un prasmes noderēs. 

 

Vēl viens jaunums ir tas, ka saturs ir būvēts ap lielajām idejām jeb būtiskākajiem pamatjēdzieniem, ar kuru palīdzību iespējams aprakstīt nozīmīgākās parādības daudzveidīgās cilvēka darbības jomās. Lielo ideju formulēšana palīdzēs skolotājam mācībās uzsvērt kopsakarības un skolēnam, apgūstot dažādus mācību priekšmetus, skaidri saprast, ko viņš mācās un kur viņam šīs zināšanas un prasmes noderēs. Lielās idejas rāda, kā skolēns uztvers apkārtējo pasauli, pabeidzot skolu. Katru lielo ideju veido vairākas mazās idejas, un katrai no tām ir piemērots sasniedzamais rezultāts skolēnam. Tā, piemēram, lielā ideja pamatskolā sociālo zinātņu un vēstures jomā ir “Kādā veidā cilvēki sevi pārvalda?”. Struktūrelements šajā piemērā ir “vara”, un rezultātā skolēns spēj pamatot, kāpēc cilvēkiem, kopā dzīvojot, vajag likumus un vienošanos par sadzīvošanas noteikumiem, viņš spēj izvērtēt, kādas sekas rada konkrēta rīcība.
 

Esam dzirdējuši jautājumu: “Kā jūs varat apgalvot, ka saturs ir veidots skolēnam?” Jau izejot no tā, ka esam formulējuši apgalvojumu, ko gribētu, lai skolēns apjēdz, kas ir lielā ideja. Tas ir tas, ko mēs gribam, lai skolēnam paliek, kad viņš visu citu būs aizmirsis. Tāpēc ir lielā ideja un galarezultātu  formulējumi noteiktu posmu beigās, un tāpēc tie ir kompleksi, starpdisciplināri un, nenoliedzami, diezgan sarežģīti. Tā ir, jo uz kompetenci jeb lietpratību mēs skatāmies kā uz kompleksu rezultātu, kas ietver gan zināšanas, gan prasmes, gan attieksmes, gan arī rīcību.

Nākamais dokuments – mācību priekšmetu programmas. Programmas paraugā jau daudz izvērstāk un konkrētāk parādās sasniedzamie rezultāti, tur, piemēram, var ieraudzīt  arī gramatikas likumus, kas jāmācās valodā. Katrs standartā minētais sasniedzamais rezultāts te ir aplūkots detalizētāk.  Tieši tāpat lielās idejas programmās tiek sadalītas nosacīti mazajās idejās.

Sarežģītākais, protams, ir, programmas savstarpēji saskaņot. Šis darbs pašlaik notiek. Īstajai saskaņošanai gan jānotiek pašā skolā. Tas ir jautājums par to, cik lielā mērā konkrētā skolā skolotāji ir gatavi sadarboties, un arī par uzskatu maiņu, par attieksmes un domāšanas maiņu. Vai es, skolotājs, skatos uz mācību stundu kā uz kaut ko privātu, vai uz ko tādu, kas aizved uz konkrētu skolēnu rezultātu? Ir atšķirība, vai mēs aprakstām rezultātus atsevišķos mācību priekšmetos vai septiņās jomās. Mēs dabūjam šos rezultātus skaitliski mazāk, tie ir lielāki  un sarežģītāki, bet savstarpēji saistīti, un mums ir vieglāk pārliecināties par to sasniegšanu – vieglāk tos izmērīt.

Caurviju prasmes māca matemātikā, latviešu valodā,  mūzikā, ģeogrāfijā utt.  Bet rezultāts ir kopīgs, jo panākams ir tikai visu skolotāju kopīgajā darbā. 

Līdz ar to izmaiņas ir saistītas ar vērtēšanu, kas arī ir minētas standartā. Ļoti liels uzsvars tagad ir uz formatīvo vērtēšanu, tā kļūst par prioritāti. Līdz šim tā nebija. Tā prasa domāšanas maiņu visām iesaistītajām pusēm – skolotājiem, skolēniem un vecākiem.

Standarta pirmajā pielikumā atsevišķi izceltas caurviju prasmes, kuras māca ar konkrētas jomas satura starpniecību, ne jau atsevišķi. Tās iekļautas sasniedzamo rezultātu formulējumos visās jomās. Caurviju prasmes māca matemātikā, latviešu valodā,  mūzikā, ģeogrāfijā utt.  Bet rezultāts ir kopīgs, jo panākams ir tikai visu skolotāju kopīgajā darbā. Neapšaubāmi daudz kas ir atkarīgs no konkrētās skolas vadības.

–  Ar kādiem izaicinājumiem saskārāties pamatizglītības standarta izstrādē?
– Mēs uzsveram, ka tagad ir jauns saturs, bet jauns tas ir kā dokuments, kā struktūra. Konceptuāli jaunais standarts turpina  2006. gadā aizsākto pamatizglītības satura virzību. Tas nozīmē to, ka visās skolās jau ir iestrādes. Protams, mācību iestādes ir atšķirīgas, ir skolas, kurās šīs iestrādes ir dziļākas un plašākas, ir tādas, kurās to ir mazāk. Šis ir īstais brīdis katrai skolai izvērtēt, kur tā atrodas un ar ko jāsāk.

Visos trijos līmeņos, vai mēs domājam par standarta, par programmu vai skolas līmeni, pats svarīgākais ir domāt no skolēna pozīcijām. Ko skolēnam vajadzētu spēt izdarīt noteikta  izglītības posma noslēgumā vai mācību jomā, vai noteiktā klasē, vai konkrētā stundā? Te sastopamies ar nepieciešamību mainīt domāšanu. Gadu desmitu laikā bija izveidojusies tradīcija uzskatīt, ka skolotājs ir vienīgais zinošais, viņš stundā stāstīs, skolēni klausīsies. Tagad skolotājam jāmācās domāt, ko skolēnam vajag. Kas konkrētā stunda būs, kā ķīmiķi saka, sausais atlikums, un ne tikai vienā mācību priekšmetā, bet kā tas saistās ar to, kas notiek mums apkārt? Un kā mēs vienā mācību priekšmetā apgūto varēsim pārnest uz citiem? Runa ir ne tikai par satura tēmām, bet galvenokārt par prasmēm. Te mēs nonākam pie caurviju prasmēm. Domāšanas prasmēm, sadarbības prasmēm, domāšanas prasmēm arī saistībā ar lasītprasmi u. tml.

Gadu desmitu laikā bija izveidojusies tradīcija uzskatīt, ka skolotājs ir vienīgais zinošais, viņš stundā stāstīs, skolēni klausīsies. Tagad skolotājam jāmācās domāt, ko skolēnam vajag. 

Šī plānošanas sistēma ir būvēta, sākot no standarta, vēl vairāk tā pastiprinās mācību priekšmetu programmās, un vissarežģītāk to būs saskaņot skolas līmenī. Izaicinājumi būs visi tie paši. Standartā ir ierakstīts, piemēram, ka, beidzot sesto klasi, skolēnam latviešu valodā jāprot veidot runu, mēs esam ieraduši lietot modes vārdu “prezentēt”. Ko tas vēl nozīmē? Tas nozīmē, ka, sākot no 7. klases, visos mācību priekšmetos liekam kaut ko šim jau apgūtajam klāt. Bet ko konkrēti un kādā veidā? Autori to mēģina iekļaut programmās, tomēr īsti līdz galam to varēs saprast, tikai sapulcinot skolās kopā konkrētos skolotājus, kas strādās 7. klasē. Un tas ir ļoti atšķirīgi no iepriekš ierastā. Skolotāji vairs nestrādās katrs aiz savas klases durvīm, ieslēdzies savā mācību priekšmetā, tagad skolotāji nāks kopā un runās par to, ko vajag darīt katram skolēnam un ko mēs kā skolotāji tāpēc darām. Šī ir vislielākā atšķirība.

Saturs ir mākslīgi uzblīdināts, jo skolotājs nezina, ka blakus kolēģis varbūt nodarbojas tieši ar to pašu.

Ja skatāmies uz lietpratību kā uz kompleksu rezultātu, tad kompleksums ietver domāšanu dziļumu, bet otrs aspekts ir pārnese. Un tas mums dod iespēju nedublēt saturu. Līdz šim tieši skolā bijis ļoti daudz dublēšanas, un tieši tādēļ, ka skolotāji ir strādājuši, katrs aiz sava kabineta slēgtajām durvīm. Saturs ir mākslīgi uzblīdināts, jo skolotājs nezina, ka blakus kolēģis varbūt nodarbojas tieši ar to pašu. Tā ir realitāte, bet skolotāji to nezina, jo nevēro kolēģu stundas. Tātad svarīgi ir plānot skolas līmenī, tā būtībā ir jauna funkcija mācību iestādes vadībai, kas nozīmē saprast galveno, būtisko dažādās klašu grupās konkrētos mācību gados, saprast, kādas skolotāju grupas ir vajadzīgas, kā šīs grupas organizatoriski darbosies, kas tās vadīs, kā tas notiks, kad notiks, uz kādu rezultātu mēs virzīsimies. Tas ietver domāšanu uz rezultātu. Šajā ziņā pieredze dažādās skolās ievērojami atšķiras.

–  Kāpēc jaunajā standartā ir septiņas mācību jomas? Kāpēc radās septītā – tehnoloģiju – joma?
–  Standarts ir veidots vienotā sistēmā, pēc vienotiem principiem, visās jomās fokusējoties uz lielajām idejām. Doma bija – kā mēs varam pievērst uzmanību būtiskajam? Standartā ietvertās septiņas mācību jomas ir tuvinātas cilvēka dzīves darbības galvenajām jomām. Līdzīgi tas ir arī citu valstu izglītības standartos. Proti, jomas dabiski izriet no cilvēka attīstības. Bērns sāk runāt (valodu joma), iepazīst savu tuvāko apkārtni, to, kas objektīvi tur atrodas – dabu, dažāda veida materiālus (dabaszinātņu joma), iepazīst skaitļu valodu (matemātika), mācās zīmēt, krāsot – pirmie aizmetņi mākslas pasaulē, pamazām izprot, ka cilvēks dzīvo kopā ar citiem cilvēkiem – sociālā joma, savukārt sports un veselība – svarīga joma, kas vajadzīga, lai visu iepriekšminētajās jomās varētu izdarīt. Tā kā mūsdienās aizvien lielāku lomu ieņem tehnoloģijas, tad gluži loģiski tehnoloģijām bija jāieņem sava vieta arī mācību saturā. Mums nebija pieredzes veidot saturu tehnoloģiju jomā, līdz ar to tas bija ļoti liels izaicinājums. Gan izveidot jauno standartu, gan pēc tam to realizēt. Taču dzīvei līdzi jāiet!

Šeit vēl jāpiemin daži izaicinājumi mūsu darbā. Viens bija milzīgais apjoms. Standartu veidojām visām klašu grupām, visām jomā reizē, un tas bija unikāli. Nekad iepriekš Latvijā nekas tāds nebija darīts. Tas nozīmē, ka strādāja ļoti daudz iesaistīto, simtiem cilvēku. Tas ir labi no pārstāvniecības viedokļa, bet ļoti sarežģīti no loģistikas, no organizatoriskā viedokļa. Neapšaubāmi, katra cilvēka spējas, jauda atšķīrās. Kas vēl ir tiešām svarīgi un par ko cilvēki bieži vien neaizdomājas, ir tas, ka standarta izstrāde tāpat kā diagnosticējošo darbu izveide ir cilvēku profesija, viņu nodarbošanās, un tas ir pilnīgi cits darbs nekā mācīt bērnus. Satura izstrāde balstās pētniecībā, tas ir patstāvīgs virziens izglītības zinātnē. Līdz ar to ekspertu skaits, kas profesionāli un ilglaicīgi  ir iesaistīti standarta izstrādē, nav ļoti liels. Tas savukārt nozīmē to, ka vajag diezgan ilgu iesildīšanās laiku tiem cilvēkiem, kas no jauna iesaistījušies šajā darbā, saprastu visas nianses. Protams, būvējot kaut ko pilnīgi no jauna, kā tas mums bija tehnoloģiju jomā, viss uzreiz nevar būt ideālā kvalitātē.

Vēl jāpiebilst, ka dažādās mācību jomās Latvijā ir atšķirīga metodiskās domas attīstība jeb pieredze. Ne tikai konkrētā satura, bet arī mācību grāmatu izstrādē sadarbība starp akadēmiskajiem spēkiem un skolām dažādās jomās ļoti atšķiras. Arī tāpēc rezultāts visās jomās nav vienāds. Tas ir gluži objektīvi.

– Kas skolotājam tagad jāprot? Un kā viņam iegūt vajadzīgās prasmes?
– Daļa skolotāju daudz ko no tā, ko mēs saucam par jauno pieeju, jau dara, bet intuitīvi. Tad to nevar saukt par profesionālo kompetenci. Svarīgi ir intuitīvas darbības pārvērst apzinātās, saprast,  kādu rezultātu es sasniegšu, ja darīšu šādi, un kāds būs rezultāts, ja darīšu citādi, saprast, vai tas, ko es, skolotājs, daru, ir tikai pirmie soļi, vai tā jau ir profesionāla darbība.

Tātad vispirms skolotājam jāapzinās, ko viņš jau prot. Svarīgi ir atrast rīkus, ar kuru palīdzību  skolotājs varētu objektīvi saprast, ko viņš tiešām jau dara, ko vēl nedara un kas ir tas, kas vispirms būtu jāmācās. Tas, kam līdz šim ir pievērsta mazāka uzmanība, saistās ar pašvadītu mācīšanos, ar  sasniedzamo rezultātu, atgriezenisko saiti, metakognitīvajām prasmēm. Būtisks  ir jautājums par domāšanas dziļumu, vispār par domāšanas aktivizēšanu. Ko tas īsti nozīmē – mācīt domāt? Tas nozīmē saprast, kā skolēns domā, un ko ar to darīt tieši saistībā ar manu mācību priekšmetu.

Šos nozīmīgos jautājumus līdz šim visai maz esam apsprieduši. Par tiem skolotājam skolā jārunā ar citiem kolēģiem, jāapzina tas viss, ko jau jēgpilni dara, un nepieciešamības gadījumos jāmeklē, kur vajadzīgo apgūt kādās papildnodarbībās. Es tiešām rosinu vispirms katram veikt analīzi, lai tiktu skaidrībā, ko viņam kā skolotājam vajag pirmām kārtām, nevis, daudz nedomājot, pieteikties kādiem kursiem.

– Visbeidzot, nedaudz par sevi. Kur jūs smēlāties pieredzi, lai šo darbu paveiktu?
– Esmu bijusi iesaistīta satura izstrādē kopš pirmajiem standartiem Latvijā, tas ir, no 90. gadu sākuma. Tolaik tie bija vieni no pirmajiem standartiem pasaulē, tad tikai parādījās standarts kā dokuments. No šī laika dažādās kapacitātēs esmu bijusi iesaistīta satura izstrādē, arī tad, kad veidoja spēkā esošo saturu, pēc tam dažādos dabaszinātņu un matemātikas projektos satura izstrādē,  mācību līdzekļu izstrādē.