Ceļojummācība jeb Kāpēc ceļot ir svarīgāk nekā ik dienu nosēdēt skolas solā

Šogad mums pirmo reizi ir divi skolnieki, un “brokastu skola” ir kļuvusi par svarīgu ikdienas daļu mūsu ceļojumā. Laikam jāsāk ar to, ka mēs, skolu izvēloties, uzdevām jautājumu par ceļošanu.

Pirmais mūsu garais ziemas ceļojums bija tad, kad Rūtai bija 6 gadi un Gerdai 2. Šogad Rūta ir jau 5.klasē un arī Gerda ir skolniece. Skola jau toreiz bija ļoti saprotoša, jo ir taču vienalga, vai bērns nav skolā tāpēc, ka slimo vai tāpēc, ka ceļo. Precīzāk, labāk, ka viņš ceļo nekā slimo. Šogad Patnī jau ir ieviesta visiem skaidra kārtība, kā bērni dodas garajos ceļojumos – ir īpaša vecāku, bērna un skolotāju parakstīta lapa, ar kuru bērns apstaigā savus skolotājus, sarunā, kā notiks mācīšanās, kas jāņem līdzi un kad kas jāiesniedz. Visiem viss ir skaidrs, vecāki pārņem bērna skolas gaitas savās rokās, un es tiešām no sirds priecājos, ka Latvijā ir viena skola, kas nevis rauc degunu un uzskata ceļošanu par untumu, bet par loģisku bērna un viņa ģimenes dzīves un arī izglītības sastāvdaļu.

 Ar terminu worldschooling iepazinos dažus gadus atpakaļ, kad uzzināju, ka sociālajos tīklos ir vesela liela komūna ar ģimenēm, kas bērnus māca paši un ceļo pa pasauli. Vienai daļai tas saistīts ar mainīgu ģeogrāfiju darba dēļ, citi vienkārši to var atļauties, citi to dara savas vai bērnu veselības dēļ, citiem tas ir dzīvesstils. 

Tātad mums ir mājmācība un pasaules mācība, kas laikam vienā vārdā būs jānosauc par ceļojummācību. Ar terminu worldschooling iepazinos dažus gadus atpakaļ, kad uzzināju, ka sociālajos tīklos ir vesela liela komūna ar ģimenēm, kas bērnus māca paši un ceļo pa pasauli. Vienai daļai tas saistīts ar mainīgu ģeogrāfiju darba dēļ, citi vienkārši to var atļauties, citi to dara savas vai bērnu veselības dēļ, citiem tas ir dzīvesstils. Viena daļa no šīm ģimenēm seko līdzi kādai mājmācības programmai, bet viena daļa ļaujas unschooling vai kā viņi paši to sauc worldschooling principam, kad vecāku uzdevums ir bērnam nodrošināt kvalitatīvas atbildes uz jautājumiem, kas viņiem rodas ceļojot vai vienkārši esot pasaulē.
 

Pirmo reizi apzināti šo konceptu nolēmu pārbaudīt pirms gada mūsu ceļojumā uz Lisabonu. Tad meitenēm bija 6 un 10 gadi. Pirmās dienas mums ceļojumos vienmēr ir diezgan “aizžmiegtām” acīm, jo saules ir tik daudz un silts un jaunas smaržas un garšas un visiem ir nedaudz jāpierod, taču ap kādu 3 dienu bērni sāk uzdot jautājumus. Ikdienā mums nekad nesanāk tikt līdz šiem jautājumiem, jo ir ikdienas skrējiens un virspusējas sarunas “kā gāja” un “ko ēdīsim” līmenī, kā arī nogurums tāds, ka vai nu jautājumi nerodas vai arī paliek neatbildēti no manas un tēta puses.
 

Taču ceļojumā, kas mums ir apzināti lēns, varam kārtīgi izpētīt un izbaudīt pasauli. Tātad ap kādu trešo dienu meitenēm sāka rasties jautājumi, kas apmēram ap piekto dienu mani sāka dzīt vieglā pārsteiguma izmisumā, jo lavīna vairs nebija apturama. Pie tam, viņas ir divas ar tomēr diezgan dažādu interešu loku gan sava vecuma, gan arī rakstura dēļ. Labi, ka mēs arī esam divi ar dažādu interešu loku, raksturiem un pieredzi. Ik pa laikam samainām bērnus, lai precīzāk varam atbildēt uz uzdoto jautājumu. Piemēram, bijām aizbraukuši uz Sintru un karaļa pili. Tur tādi īsi teksti katrā istabā, ko lasījām meitenēm priekšā un tulkojām. Tie stāsta par pils istabām, pieminot arī revolūciju, monarhijas beigas un tas bija lielākais trigeris mūsu iesācēju worldschooling ģimenē.

Tikmēr mazajam bērnam bija vesela jautājumu gūzma par princesēm, par pilīm, par dārziem un kokiem, kas tajā aug. Uzliku koku atpazīšanas aplikāciju, jo kad stāvi Portugāles parkā, tad saproti, ka pazīsti tikai platānu. 

Nākamās dienas mēs izrunājām visu par valsts iekārtām, par monarhijām, republikām, parlamentiem, revolūcijām Žannām D’Arkām (šis bija lūzuma mirklis, kad es lielākajai meitenei ierādīju wikipēdiju, jo bija ap 11 vakarā un es tiešām vairs nespēju “pastāstīt, kā tur īsti bija ar Žannu D’Arku”, un neprasiet, kā mēs nonācām līdz franču revolūcijai). Labi, ka ģimenē ir advokāts, kas brīvi orientējas valsts konstitūciju jautājumos un labi, ka šobrīd internets Eiropā telefonā ir par sviestmaizi. Kad lielais ķērās pie ekonomikas sistēmām, viņš tika atdots man… Tikmēr mazajam bērnam bija vesela jautājumu gūzma par princesēm, par pilīm, par dārziem un kokiem, kas tajā aug. Uzliku koku atpazīšanas aplikāciju, jo kad stāvi Portugāles parkā, tad saproti, ka pazīsti tikai platānu. Ziniet, kā aug pipari, ko beram zupā? Es arī nezināju. Un banjankoku nezināju. Tagad mazliet zinu. Un bērni zina.

Šogad mēs miksējam mājmācību ar pasaules mācību, lai bērni, atgriežoties skolā, tiktu visam līdzi, un lai nelaistu garām to, ko dod pasaule Itālijā. Ļoti jauki mums sanāca izpētīt atbalsi. Dabas zinībās bija tēma par atbalsi, ko pie brokastīm pārrunājām, vakarpusē paspēlējāmies ar atbalsti pilsētas klosterī un nākamajā dienā devāmies kalnos, kur pret klinti lieliski skaņa sitās šurpu turpu kā pingponga bumbiņa. Turpat bija tēma arī par skaņas un gaismas ātrumu, kas nedaudz modificējās garā diskusijā par smaržas ātrumu, jo Florencē satikām zirgus, kuru smaku sajutām labu laiku pēc tam, kad viņi bija pagājuši garām. Protams, šādas lietas var vienmēr pārrunāt tāpat vien, bet es nekad precīzi nezinu, par ko tieši bērni skolā mācās, nevaru šo mazo saikni ar skolas grāmatām izveidot. 

Agnese Aljēna, bloga http://www.agnesealjena.com autore