Kā viedierīces var ietekmēt bērna psihisko veselību. Skaidro psihiatrs Bezborodovs

Konteksts jeb Ko rāda statistika

• 2013. gadā mobilo ierīču skaits pārsniedza cilvēku skaitu uz pasaules. Turklāt tas pieaug piecreiz ātrāk nekā cilvēku skaits uz planētas.
• 2018. gadā 60 % planētas iedzīvotāju bija mobilais tālrunis un vairāk nekā puse regulāri varēja piekļūt arī internetam.
• Vidējs viedtālruņa lietotājs savam telefonam dienas laikā pieskaras vairāk nekā divus tūkstošus reižu: tas ir vairāk nekā jebkuram citam cilvēkam vai priekšmetam.
• Mobilās ierīces ir kļuvušas par tik neatņemamu mūsu ikdienas daļu, ka 2016. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija piekļuvi internetam definēja kā vienu no cilvēka neatņemamām tiesībām.
• Pirms dažiem gadiem ASV tika veikts pētījums, kas apliecināja: vismaz trešdaļa bērnu līdz divu gadu vecumam, lai gan vēl neprot runāt, jau naski izmanto planšeti vai viedtālruni. 9–10 gadu veci bērni viedierīcēs pieejamo saturu patērē līdz pat astoņām stundām dienā, bet pusaudži – vairāk nekā vienpadsmit stundas dienā.
• Vispieprasītākā dāvana Ziemassvētkos ASV 5–12 gadu veciem bērniem ir planšete vai viedtālrunis.

Bērna smadzeņu attīstības process

Lai saprastu, kā viedierīces ietekmē bērna smadzeņu attīstību, būtiski ir paraudzīties, kā vispār attīstās bērna smadzenes. 

Katra cilvēka smadzeņu attīstība notiek caur ieprogrammētu nervu šūnu nāvi. Kad bērns piedzimst, viņam ir daudz nervu šūnu: daļa specializējas, diferencējas un veido saistības savā starpā, bet citas iet bojā. Jo vecāks ir cilvēks, jo mazāk smadzeņu šūnu, kam specializēties un diferencēties, un jo ciešāk nostiprinājušās saites jau starp diferencētajām šūnām. Tieši šā iemesla dēļ jaunas prasmes vecākiem cilvēkiem apgūt ir krietni grūtāk nekā bērniem. To diktē pati evolūcija: lai mēs varētu izdzīvot, mūsu smadzenēm ir jāpielāgojas ārējai videi. 

Pretēji digitālo tehnoloģiju attīstības straujajam procesam zinātniskā izpēte noris lēni, tā prasa laiku, tāpēc pētījumu par viedtālruņu ietekmi uz bērna smadzeņu attīstību vēl ir ļoti maz.

Pirmos trīs dzīves gadus bērna smadzenes ir ārkārtīgi plastiskas, taču vēlāk to plasticitāte mazinās, kas nozīmē, ka bērns jau ir pielāgojies apkārtējai videi un viņa apgūtās stratēģijas smadzeņu struktūrā saglabāsies arī pieaugušā vecumā. 

Jāņem vērā arī tas, ka smadzenes attīstās nevienmērīgi: smadzeņu daļas, kas evolucionāri ir vecākas, nobriest agrāk arī individuālās attīstības procesā, savukārt jaunākās struktūras nobriest vēlāk. Visjaunākā smadzeņu daļa ir pieres daivas garoza, kas atbild par uzvedības, emociju un impulsu kontroli, arī par spēju koncentrēties un paredzēt nākotni (kādas šā brīža darbības varētu radīt iespējamās sekas nākotnē), spēju plānot laiku un to strukturēt. Pieres daivas garoza attīstās līdz 25 gadu vecumam, taču tās pirmais kritiskais attīstības periods, kad smadzenes ir visplastiskākās un apkārtējā vide atstāj vislielāko ietekmi, ir pirmie dzīves gadi. Tieši šajā laikā izveidojas pamats tam, kā cilvēka smadzenes funkcionēs arī pieaugušā vecumā. 

Cilvēka uztvere un viedierīce

Pēc būtības jebkura viedierīce ir instruments. Ja mēs paraugāmies vēsturē, tieši tas, ka mūsu senči sāka izmantot instrumentus, noteica tālāko evolūciju: tie deva piekļuvi vērtīgākai pārtikai, kas nodrošināja ar enerģiju visprasīgāko cilvēka orgānu – smadzenes. Tas savukārt ļāva attīstīties pašām smadzenēm. Cilvēka evolūcija vienmēr ir gājusi rokrokā ar darbarīku evolūciju. 

Mazs bērns no ekrāna nekādu informāciju iegūt nespēj, tāpēc pie tā pavadītais laiks ir bezjēdzīgs. Vēl vairāk: tas ir zaudēts laiks bērna attīstībai, ko viņam vajadzētu pavadīt spēlējoties un pētot apkārtējo pasauli.

Arī tas, kā mēs spējam izmantot darbarīkus, ir dziļi iesakņots mūsu smadzeņu struktūrā. Darbarīki nav vienkārši priekšmeti. Brīdī, kad mēs satveram āmuru, tas vairs nav tikai āmurs. Mūsu roka un āmurs kļūst par vienu veselu: mūsu ķermeņa kustības perfekti pielāgojas šim jaunajam veidojumam. Kad mēs iesēžamies auto, tie vairs neesam tikai mēs, bet gan mēs ar automašīnu. Tieši pateicoties tam, ka mēs jebkuru priekšmetu spējam iemiesot, mēs spējam sajust auto gabarītus un pielāgoties auto vadīšanas īpatnībām. Savukārt, ja ar auto iebraucam stabā, mēs reaģējam tā, it kā mūsu pašu ķermenis būtu ievainots. 

Ar viedierīcēm ir identiski: tās kļūst par mūsu smadzeņu paplašinājumu. Piemēram, daudzi no mums izmanto telefonos pieejamo kalendāru un savu dienas, nedēļas, mēneša plānu nemaz nemēģina paturēt prātā. Brīdī, kad aizmirstam tālruni mājās, mēs uz šo faktu reaģējam tik asi tāpēc, ka mums ir sajūta: daļu no savām smadzenēm, kas zina, kur un cikos mums jābūt, esam atstājuši mājās. 
Bet jebkuram darbarīkam ir savi plusi un mīnusi. Ar āmuru var gan naglu iesist, gan kādam galvaskausu ielauzt. Tāpat ir ar viedierīcēm. 

Bērns un viedierīces. Kad tās var sākt lietot?

Pretēji digitālo tehnoloģiju attīstības straujajam procesam zinātniskā izpēte noris lēni, tā prasa laiku, tāpēc pētījumu par viedtālruņu ietekmi uz bērna smadzeņu attīstību vēl ir ļoti maz. Taču gana daudz pētījumu ir veikti par datora un televizora satura skatīšanās ietekmi uz bērna attīstību. Šobrīd jau droši var apgalvot, ka bērni līdz divu gadu vecumam neuztver ekrāna saturu. Šajā sakarā tika veikts eksperiments: maziem bērniem tika demonstrēta filmiņa, kuras personāžs paņēma spilgtu rotaļlietu un noslēpa to kastē. Pēc brīža bērni tika ievesti identiskā istabā. Bērni līdz divu gadu vecumam nezināja, kur meklēt rotaļlietu, kamēr vecākie jau mērķtiecīgi devās pie kastes. Tas liecina, ka pavisam mazs bērns ekrāna saturu neuztver, taču pats ekrāns piesaista viņa uzmanību: tas ir krāsains un stimulējošs. Taču, tā kā mazs bērns no ekrāna nekādu informāciju iegūt nespēj, pie tā pavadītais laiks ir bezjēdzīgs. Vēl vairāk: tas ir zaudēts laiks mazā cilvēka attīstībai, ko viņam vajadzētu pavadīt spēlējoties un pētot apkārtējo pasauli. Līdz divu gadu vecumam bērniem nebūtu jāsēž pie ekrāna – ne televizora, ne planšetes, ne datora, ne arī viedtālruņa. 

Jo vairāk laika paši vecāki pavada pie viedierīcēm, jo mazāks ir ģimenē kopīgi pavadītais laiks un jo lielāka varbūtība, ka bērns sāks izmantot dažādas negatīvas stratēģijas, lai pievērstu sev vecāku uzmanību.

Sākot no divu gadu vecuma, ja viedierīču saturs ir mērķtiecīgi veidots bērna vecumam atbilstošai auditorijai, tam ir skaidri definēti izglītības mērķi, tad tas var veicināt bērna valodas attīstību un mācīšanās prasmes, bet ar nosacījumu, ka tā saturs ir interaktīvs (bērns piedalās, ne tikai vēro) un bērns pie viedierīces darbojas kopā ar pieaugušo (pieaugušais paskaidro un starp bērnu un pieaugušo veidojas mijiedarbība). 

Kādi ir viedierīču radītie draudi

• Ja bērns līdz piecu gadu vecumam (īpaši kritisks ir periods līdz trim gadiem) jebkādu ekrānu saturu lieto ilgāk par divām stundām dienā, tas negatīvi ietekmē viņa valodas attīstību, valodas izmantošanu komunikācijā, uzmanības un koncentrēšanās spēju attīstību, īstermiņa atmiņu. Īpaši tas notiek tad, ja ekrāna saturs ir ļoti dinamisks. Piemēram, bērns skatās animācijas filmu, kuras darbība mainās katru piekto sekundi. Ja viens stimuls seko nākamajam, bērnam koncentrēties un noturēt uzmanību nevajag vispār, attiecīgi viņš netrenē smadzeņu vadības funkcijas. Tas atstās ietekmi uz viņa smadzeņu attīstību arī vēlākajos periodos.
• Ja bērnam piedāvā skatīties animācijas filmu, tad jāatceras: jo mazāks ir bērns, jo lēnākai jābūt filmas darbībai. Tas tāpēc, ka laikā, kad mazais skatās lēnas darbības filmu, viņš ir spiests sekot līdzi sižetam un noturēt uzmanību.
• Ja bērns ilgstoši laiku pavada, skatoties dažādu ekrānu saturu, samazinās vecāku un bērnu kopīgi pavadītais laiks: ekrāns novērš bērna uzmanību no vecākiem, vecāku uzmanību no bērna un abu uzmanību no spēlēšanās.
  Bērna attiecības ar vecākiem ir pamatu pamats mazā cilvēka kopējai attīstībai. Vecāki ir tie, kas bērnam iemāca uzvedības un sociālās normas, robežas. Ne velti ir teiciens, ka līdz piecu gadu vecumam vecāku uzdevums ir savu atvasi padarīt pieņemamu citiem cilvēkiem. Šis ir laiks, kad bērna uzvedību koriģēt ir visvieglāk. Ja vecāks nav fiziski un emocionāli klātesošs, viņš nevar bērnam palīdzēt modulēt uzvedību.
• Ir vēl kāds novērojums: ja mazs bērns ļoti ilgu laiku pavada pie dažādiem ekrāniem, tas nereti norāda uz disfunkcionālām attiecībām ģimenē. Jo bērns līdz piecu gadu vecumam, ja vien viņam ir izvēle, priekšroku dos dzīvajai komunikācijai, nevis pasīvai ekrānu vērošanai. „Kad pie mediķiem tiek atvesti pusaudži ar sūdzībām par datoratkarību, mēs bieži secinām: bērnam citu alternatīvu, kā pavadīt brīvo laiku, nemaz nav bijis,” saka Ņikita Bezborodovs. Ļoti bieža un intensīva ekrānierīču lietošana agrīnā vecumā saistīta ar šādiem riskiem: zemāku sociālo kompetenci, lielāku sociālo izolētību, agresīvu uzvedību un dažādām atkarībām.

Ja bērns līdz piecu gadu vecumam jebkādu ekrānu saturu lieto ilgāk par divām stundām dienā, tas negatīvi ietekmē viņa valodas attīstību, valodas izmantošanu komunikācijā, uzmanības un koncentrēšanās spēju attīstību, īstermiņa atmiņu.

• Pārmērīga dažādu ekrānu satura vērošana mūsdienās varētu būt saistīta arī ar aizvien pieaugošo uzmanības deficīta sindromu jeb hiperaktivitāti bērniem. Šis jautājums ir sarežģīts, jo cilvēka nervu sistēmas pamatu diktē ģenētika. Tomēr to ietekmē arī vide. 
  No vienas puses, bērniem ar uzmanības deficītu ļoti patīk viedierīces tā iemesla dēļ, ka darbošanās tajās ir vienkārša un nepieprasa koncentrēšanos un savu darbību plānošanu. Bērns, kurš nespēs izlasīt nevienu grāmatu, pie ekrānierīcēm sēdēs stundām ilgi, jo tās neprasa ne mazāko piepūli. No otras puses, ja bērns līdz trīs gadu vecumam daudz laika būs pavadījis pie viedierīcēm un kritiskajā attīstības posmā nebūs trenējis pieres daivas funkcijas, var diezgan droši paredzēt, ka skolas vecumā viņš būs hiperaktīvs indivīds, kuram grūtības sagādās impulsu kontrole. 
   
• Jo vairāk laika paši vecāki pavada pie viedierīcēm, jo mazāks ir ģimenē kopīgi pavadītais laiks un jo lielāka varbūtība, ka bērns sāks izmantot dažādas negatīvas stratēģijas, lai pievērstu sev vecāku uzmanību. Vecākiem jāapzinās, ka viņu uzmanība bērnam ir viens no svarīgākajiem resursiem. Ja bērnam pievērst vecāku uzmanību vienkāršāk būs ar sliktu uzvedību, viņš to tad arī panāks ar sliktu uzvedību.
   
• Jo vairāk vecāks pats izmanto ekrānierīces, jo lielāka iespēja, ka viņš tās lietos, lai nomierinātu bērnu. Šī stratēģija izmantojama tikai ārkārtas gadījumos, ne ikdienā, jo tā nepalīdz bērnam ne iepazīt savas emocijas, ne iemācīties tās vadīt.
   
• Viedierīces rada paaugstinātu miega traucējumu risku. Ir pierādīts: ja bērna istabā atrodas televizors vai dators, bērns guļ mazāk. Tas tāpēc, ka miega hormons melatonīns izstrādājas tumsā: ja bērns pirms miega skatās viedierīcēs, kas izstaro zilo gaismu, melatonīna izstrāde ir traucēta. Attiecīgi bērns aizmieg vēlāk un laiks, ko viņš pavada miegā, ir mazāks. Taču miegs ir ārkārtīgi svarīgs mazā cilvēka attīstībai: tajā notiek dienas laikā uzkrāto atmiņu konsolidācija, atbrīvošanās no liekā, jauno zināšanu strukturēšana. Stundu pirms miega ne bērniem, ne pieaugušajiem nevajadzētu izmantot viedierīces. 
   
• Lielākoties viedierīces samazina fizisko aktivitāšu daudzumu un palielina neveselīgu ēšanas paradumu risku, kas rada svara pieaugumu un attiecīgi arī lielāku iespēju saslimt ar dažādām slimībām, piemēram, cukura diabētu.

Viedierīču plusi

Pēc divu gadu vecuma, stingri sekojot līdzi laikam, ko bērns pavada pie viedierīcēm, vecāki tās var izmantot par labu atvases attīstībai.

• Izvēloties izglītojošu saturu, tiek veicināta bērna attīstība. Kad televīzijā parādījās pirmās izglītojošās pārraides bērniem, speciālisti secināja, ka bērni, kuri dzīvoja sliktos sociālos apstākļos un kuriem izglītība lielā mērā bija liegta, pateicoties televīzijai, guva iespēju izglītoties.
• Kvalitatīvs televīzijas un viedierīču saturs spēj mazināt stereotipus, attīstīt toleranci, empātiju, cieņu. Mūsu sabiedrībā ir vairākas cilvēku grupas, kas tiek stigmatizētas, – invalīdi, veci cilvēki, cilvēki ar psihiskiem traucējumiem un citi. Vienīgais zinātniski pierādītais efektīvais veids, kā mazināt sociālo stigmu un negatīvus stereotipus, ir pozitīvs sociāls kontakts. Tam nav obligāti jānotiek, kontaktējoties ar cilvēku klātienē. Piemēram, ja animācijas filmā pozitīvā gaismā parādīsies bērns ar Dauna sindromu, mazais skatītājs to pieņems kā normu – mūsu sabiedrībā ir arī šādi bērni un no tā nav jābaidās.

Jāatceras, ka bērnam garlaikoties ir labi: ja nav ko darīt, mazais ir spiests iedarbināt iztēli. Tiem bērniem, kuri jebkurā brīdī var ieslēgt televizoru vai paņemt viedierīci, iztēle netiek attīstīta. 

• Jaunās tehnoloģijas radījušas jaunas iespējas bērniem ar dažādiem attīstības traucējumiem. Piemēram, bērniem, kuri nespēj izmantot valodu kā komunikācijas līdzekli, ir pieejamas lietotnes, kas ar bilžu starpniecību palīdz viņiem komunicēt ar cilvēkiem apkārt. Piktogrammas bērns saliek teikumos, bet viedierīce runā viņa vietā. To sauc par alternatīvo komunikāciju.
• Mērķtiecīgi izmantota viedierīce īslaicīgi var nomierināt bērnu. Taču šādu taktiku drīkst izmantot tikai ārkārtas situācijās, kad mazajam ir liels distress, piemēram, kādu sāpīgu medicīnisko procedūru laikā.
• Viedierīces ne vienmēr nozīmē to, ka bērns, tajās darbojoties, statiski sēž. Ir dažādas lietotnes, kas aicina arī kustēties, un, ja tas ir kaut kas jautrs, bērns labprāt iesaistās. Kad parādījās pokemoni, cilvēki, kuri nelabprāt brīvajā laikā devās pastaigās, pēkšņi izgāja ielās.

Ieteikumi, kā izmantot viedierīču radītās iespējas, bet izvairīties no draudiem

• Bērniem līdz divu gadu vecumam vispār nevajadzētu sēdēt pie ekrāna – ne televizora, ne datora, ne planšetes, ne viedtālruņa.
• No 2 līdz 5 gadiem bērns var izmantot viedierīces vienu stundu dienā ar piebildi, ka to sniegtajam saturam jābūt izglītojošam, interaktīvam un tas tiek pārrunāts ar pieaugušo.
• Kopā ar vecākiem bērni var skatīties arī vecumam atbilstošu problemātisku saturu, jo, kopīgi visu pārrunājot, bērns mācās, kas ir labi, kas slikti un ko vajadzētu darīt citādi. Tas arī ir veids, kā bērnam mācīt sociālo uzvedību.
• Ģimenē ir jāvienojas par kopējiem noteikumiem, kas paredz no viedierīcēm brīvu laiku: kopīgu maltīšu laikā tālruņi netiek lietoti, stundu pirms miega visi savus telefonus iznes no guļamistabām un tos vairs nelieto. Taču, lai noteikumi darbotos, tie jāievēro arī pieaugušajiem. Ģimenes noteikumiem jāparedz arī tas, kādiem nolūkiem viedierīces
• Vecāku uzdevums ir bērnam mācīt pašregulāciju. Tas nozīmē, ja mazais pie viedierīces drīkst pavadīt stundu, tad vecākiem jāraugās, lai šis noteikums tiktu ievērots. Diemžēl liela problēma ir tā, ka paši vecāki, no vienas puses, noteikumus izvirza, bet, no otras – neuzstāj, ka bērniem tie jāievēro.
• Ekrānierīcēm, kad tās netiek izmantotas, jābūt izslēgtām. Televizors, kas darbojas fonā, pieaugušajiem nereti palīdz mazināt trauksmi, bet bērnam traucē attīstīties: ekrāns novērš uzmanību no spēlēšanās, mācīšanās, savstarpējas komunikācijas.
• Jāatceras, ka bērnam garlaikoties ir labi: ja nav ko darīt, bērns ir spiests iedarbināt iztēli. Tiem bērniem, kas jebkurā brīdī var ieslēgt televizoru vai paņemt viedierīci, iztēle netiek attīstīta.
• Svarīgi ir piedāvāt bērnam veselīgas alternatīvas, un jo īpaši būtiski tas ir agrīnā vecumā. Ja bērnam tādu nebūs, nav jābrīnās, ka viņš brīvo laiku pavadīs pie viedierīcēm. Pusaudžu gados šo uzvedības sterotipu mainīt būs ļoti grūti.

Ja bērns pārāk agrīni un intensīvi sāk izmantot ekrānierīces, netiek trenētas šādas prasmes:

• vadības funkcijas;
• koncentrēšanās spējas;
• spēja bremzēt impulsus: emocionālos un motoros;
• spēja plānot noteiktas aktivitātes noteiktā laikā;
• spēja saistīt iespējamo nākotnes iznākumu ar šā brīža darbību (ja bērns to nespēj, viņš nespēj paredzēt savas darbības ilgtermiņa sekas); 
• motivācijas atrašana darbībām, kas prasa piepūli;
• emociju regulēšanas prasmes. 

Pārdomām

Globāli sarežģīts jautājums ir par to, ko nesīs nākotne, jo tehnoloģijas attīstās strauji un tuvā nākotnē paredzams, ka bez maņu orgānu starpniecības datoru būs iespējams pieslēgt smadzenēm. Runa nav par tālu nākotni. Šīs iespējas atvērs jaunu ēru cilvēka attīstībā, bet vienlaikus paredzēs arī nopietnus riskus.

Atsauces:
1. Screen Time and Young Children: Promoting Health and Development in a Digital World. Paediatrics & Child Health, 2017, 461–468, doi: 10.1093/pch/pxx123, Position Statement Advance Access publication 9 October 2017.

2. Screen Time and the Effects on Development for Children Ages Birth to Five Years. St. Cloud State University theRepository at St. Cloud State, 12-2016.

3. Media and Young Minds. Pieejams šeit: 

4. Children and Adolescents and Digital Media. Pieejams šeit.

5. Media Use in School-Aged Children and Adolescents. Pieejams šeit.

6. United Kingdom Chief Medical Officers’ Commentary on ‘Screen-based Activities and Children and Young People’s Mental Health and Psychosocial Wellbeing: A Systematic Map of Reviews. Pieejams šeit. 

7. The Health Impacts of Screen Time: A Guide for Clinicians and Parents. Pieejams šeit.