Kā mācīt dēlam sevi aizstāvēt un meitai rādīt vīrieša paraugu. Tēva uzdevumi attiecībās ar pusaudzi

“Lai mūsdienās būtu labs vecāks – īpaši tas attiecas uz tēviem –, ir jābūt ļoti zinošam. Kāpēc tieši tagad? Senākos laikos cilvēki dzīvoja kopienās un nebija tik daudz lomu, kā tas ir šodien. Zēniem bija jāstrādā ar tēviem, jāiziet iniciācijas process, jāiemācās būt par savas ģimenes aizstāvjiem un apgādātājiem. Ja zēns to nevarēja, viņu aizsūtīja pie sievietēm, kas bija liels kauns. Meitenēm bija skaidra sava vieta mājās un attiecībās ar bērniem," stāsta ārsts psihoterapeits Artūrs Utināns.

Tagad lomas ir citādas. Ir etnosu, valodu, lomu sajaukšanās, dažādi filozofiski virzieni. Tas viss attiecības starp cilvēkiem padara daudz sarežģītākas,” stāsta ārsts. “Ja mazām meitenēm komunicēšanas iemaņas ir attīstītas no dabas un, spēlējoties ar lellēm un “ģimenēs”, pilnveidojas, tad puikām šādu iemaņu no dabas nav. 

Vīrietim mūsdienās ir jāmācās par pusaudžu psiholoģiju, citādi viņš nevar pilnvērtīgi iekļauties savu bērnu audzināšanā. Ir jāmācās, kā veidot attiecības ar sievu, risināt konfliktsituācijas ģimenē, jo tikai tad viņš var būt paraugs arī saviem pusaudžiem.

Vīrietis neprot izprast un izspēlēt emocijas, ja īpaši to neapgūst un netrenē. Tāpēc vīrietim mūsdienās ir jāmācās par pusaudžu psiholoģiju, citādi viņš nevar pilnvērtīgi iekļauties savu bērnu audzināšanā. Ir jāapgūst, kā veidot attiecības ar sievu, risināt konfliktsituācijas ģimenē, jo tikai tad viņš var būt paraugs arī saviem pusaudžiem. Tiesa, daudzi vīrieši uzvedas tā, it kā viņiem šīs prasmes būtu ierakstītas gēnos: “Es piedzimu gudrs, es tās muļķības nelasīšu.” Bet tas tā nav.”

Kad sākas un beidzas tīņa vecums

Pusaudža vecums ir no 11 līdz apmēram 17 gadiem. Prepubertāte sākas jau 9–10 gadu vecumā, par agrīnu pubertāti uzskata laiku no 10 līdz 12 gadiem. 16–17 gadi jau ir vēlīnās pubertātes laiks. Interesanti, ka par pieaugušu cilvēks ir uzskatāms, sasniedzot 24–25 gadu vecumu, kad beidz nobriest pieres daiva jeb prefrontālā garoza. Tā kontrolē impulsus, spēju plānot dzīvi un vadīt emocijas. Meitenes šajā ziņā nobriest nedaudz ātrāk par puišiem. 

Tēta svarīgākais uzdevums – disciplīnas nodrošināšana

Pieredze rāda, ka vairumā gadījumu mammas ir pieļāvīgākas, viņām ir grūtāk pateikt “nē”, ievērot likumus vai sodus, ko pašas uzliek pusaudžiem. Tēvs ģimenē vairāk ir kā likumdevējs, kas prasa ievērot noteikumus, ir stingrāks, spēj konsekventāk ievērot bērnam uzliktos sodus.

Piemēram, noņemot tīnim mobilo ierīci uz trim dienām, mamma var piekāpties, bet tēvs šo pozīciju iztur, un tas ir pareizāk, jo tīnis nemācās manipulēt. Ja tētis liedz, bet mamma atdod, rodas konflikts starp vecākiem. Tīnis iemācās vecāku vienoto autoritāti sašķelt.
Dažreiz vecāku atšķirīgie viedokļi ir pluss, jo, no vienas puses, vecāki nevar būt vienoti visā. Ja ir uzskatu atšķirība, var būt konflikti, bet var arī mācīties, kā tie tiek risināti. Ja mazāks bērns šādu situāciju nesaprot, pusaudzim tā ir viela pārdomām. 

Tēvs var (un arī vajag) izturēties pret savu pusaudzi meitu kā galants vīrietis – aiziet kopā uz kafejnīcu, aprunāties par puišiem, ballītē uzaicināt meitu uz deju. 

Ko nozīmē – komunicēt ar pusaudzi

Draugi un vienaudži pusaudža vecumā ir ļoti svarīga dzīves daļa. Šajā sabiedrībā topošajam pieaugušajam jāiemācās iekļauties, sadzīvot, pastāvēt par savu viedokli un ieņemt savu vietu. Tomēr saikne ar vecākiem joprojām ir nozīmīga. Šis ir laiks, kad vecākiem ir jāiemācās pusaudzim piedāvāt tādas kopā būšanas formas, kas viņu aizrauj, – spēlēt kopā bumbu, braukt ar velosipēdu, iet kopā peldēties. Ja tēvs ar bērniem ir spēlējies pirms tam, arī tīņa periodā viņi labprāt pavadīs laiku kopā. Tas nozīmē, ka kopā būšana būs iespējama tad, ja pamati tai ielikti krietni agrāk, ģimenē ieviešot un saglabājot kopā būšanas tradīcijas. 

Ir situācijas, kad pusaudži nemaz negrib kontaktēties ar vecākiem, bet izvēlas laiku pavadīt tikai ar vienaudžiem. Te gan vecākiem pašiem sevi ir kritiski jāpavērtē. Biežāk tā notiek ar tiem vecākiem, kas neiet līdzi laika garam. Kas, kā sāk runāt, tā tikai moralizē vai bārstās ar klišejiskām frāzēm, vai, pēc tīņa domām, runā muļķības. Tajās retajās reizēs, ja tēvs saka kaut ko tiešām vērtīgu un gudru, tīnis to vairs neuztver un nedzird. 

Pusaudzim ir jāsajūt, ka tēvs var iedot gudru padomu, ka tēvs ir atbalsts, nevis izsaka tikai nosodījumus un sarkastiskas piezīmes. Ģimenēs, kur vecāki iet līdzi laika garam, ir mūsdienīgi un interesējas par apkārt notiekošo, nav noliedzoši pret tīņa vērtībām, pusaudzis labprāt iesaistīsies arī ģimenes pasākumos. 

ŅEM VĒRĀ! 

Vecākiem regulāri ir jālasa un jāseko līdzi aktualitātēm sabiedrībā, sociālajās jomās, psiholoģijā. Ir jāspēj sekot līdzi tam, kas notiek skolā. Varbūt vajag kaut ko palīdzēt mācību priekšmetos. Tā var būt matemātika, dabaszinības, fizika, proti – atslābt no mācību lietām nevar arī pusaudža vecumā. Protams, ne visi vecāki un ne vienmēr to var, bet, jo vairāk var, jo labāk. Tad pusaudzis savus vecākus uztver mazliet kā guru, kuros ir vērts ieklausīties. 

Iztikt bez moralizēšanas

Vēl viena vecāku nelaime un posts ir moralizēšana. Moralizēšanas mērķis ir panākt, lai pusaudzis pārtrauc kādu uzvedību un izveido kādu citu, kas patīk vecākiem. Vienīgais, kas strādā, ir savs piemērs un kopā būšana. 

Piemēram, tēvs ar dēlu spēlē futbolu. Spēle ir ļoti aizraujoša, bet ir pulksten 20 un jāiet vakariņās. Šajā brīdī spēle jāaptur, lai arī gribētos to turpināt. Tā tēvs ar savu piemēru parāda, kā pārvarēt baudas impulsu. Mazi bērni un pusaudži impulsīvi reaģē uz baudu, no kuras ir grūti atteikties. Šādi impulsa kontrolēšanas treniņi var notikt 30 un pat 80 reizes, jo vecāku un citi cilvēku teiktie vārdi darbosies tikai pēc 24–25 gadu vecuma. 

TĒVA LOMA ZĒNIEM

Pieejams un ieinteresēts tēvs pusaudža vecumposmā ir vajadzīgs gan puišiem, gan meitenēm. Tomēr tieši puišiem tēvs ir identifikācijas objekts, no kura piemēra jaunietis mācās svarīgākās dzīves iemaņas – kā attiekties pret sevi, kā izturēties pret apkārtējiem cilvēkiem un arī pretējo dzimumu. Katrs dzimums vairāk atdarina sava dzimuma vecāku, tiklīdz apzinās savu dzimumu. Ja tēva darbi atšķiras no tēva vārdiem, jaunietis pārņems rīcības piemēru, nevis gudros, vārdos dotos padomus. Ir svarīgas kopīgas aktivitātes, kurās pusaudzis ar tēti var pacīnīties. Tam der dažādas sporta spēles, kurās dažreiz zaudē tētis, dažreiz – dēls. 

Ir svarīgas kopīgas aktivitātes, kurās pusaudzis ar tēvu var pacīnīties. Tam der dažādas sporta spēles, kurās dažreiz zaudē tētis, dažreiz – dēls. 

Tēvi, kuri sadarbojas ar pusaudžiem, ir dažādi. Ir empātiskāki, kas biežāk ļaujas, ka viņi dēlam zaudē. Tomēr vienmēr zaudēt dēlam nevajag, jo pusaudzim visu laiku uzvarēt kļūst garlaicīgi. Tajā pašā laikā vienmēr tikai uzvarēt dēlu arī nevajadzētu, jo tad var pazust sportiskais azarts. 

Tēvam būtu jāmāca dēlu sevi aizstāvēt ne tikai fiziski, bet arī vārdiski. Ja rodas konflikti, ne vienmēr risinājums ir “sadošana pa purnu”. Jātrenē spēja sevi aizstāvēt ar vārdiem un argumentiem. Tas nozīmē, ka arī pašam tēvam jāprot diskutēt un ir jāattīsta verbālās iemaņas. Tēvs ar pusaudzi savā starpā var trenēties, jo vieni ir “asvārdīgāki”, citi mazāk prasmīgi. Treniņiem var skatīties TED konferences, kas ir lielisks diskusijas mākslas piemērs. 

Arī tīņiem raksturīgā apsaukāšanās skolās ir viens no veidiem, kā pusaudži savā starpā attīsta spēju “iebāzt maisā” diskusijas pretinieku. 

TĒVA LOMA MEITĀM

Tēvam ar meitu pusaudžu vecumā visbiežāk ir nedaudz mazāka komunikācija nekā ar dēlu. Meitenei pusaudzei identificēšanās procesā svarīgāka ir mātes loma, bet tēvs ir pirmais vīrieša paraugs. Tas, kā tēvs uzvedas ģimenē un attiecas pret meitu, ietekmē meitenes attīstību. 

Kā uzvesties tētim? Nav vajadzīga ne deprivācija jeb noliegšana, ne arī meitas lutināšana. Labākais variants, kā parasti, ir zelta vidusceļš.  

Sajūtas, kas var ietekmēt tēva un pusaugu meitas attiecības, ir tēva trauksme par to, ka meitā pamostas seksualitāte. Viņš sāk meiteni sargāt no puišiem, baidoties, ka meita varētu kļūt izlaidīga. Sāk kritizēt apģērbu, uzvedību, draugus.

Sasniedzot pubertātes vecumu, meitenes ķermenis mainās, iegūstot izteikti sievišķīgas formas. Ir daļa tēvu, kas, redzot šādas pārmaiņas savā mazajā meitiņā, īsti nesaprot, kā uz to reaģēt un, sākoties meitenes pusaudža vecumam, no meitas it kā novēršas. Pirms tam meitiņa bija princese, bet, sasniedzot pubertātes vecumu, tēva interese kļūst ļoti minimāla. Tēvs sāk baidīties no meitas – sievietes, tāpēc sāk distancēties, bet meitai sāk likties, ka tēvs viņu vairs nemīl un kaunas no viņas. Tā tam nevajadzētu notikt!

Vēl vienas sajūtas, kas var ietekmēt tēva un pusaugu meitas attiecības, ir tēva trauksme par to, ka meitā pamostas seksualitāte. Viņš sāk meiteni sargāt no puišiem, baidoties, ka meita varētu kļūt izlaidīga. Sāk kritizēt apģērbu, uzvedību, draugus. Uzliek neadekvāti stingrus noteikumus, lai meita “nekļūtu par palaistuvi”. Meitai tas var radīt sajūtu, ka viņas seksualitāte ir kas slikts. Šāda kritizēšana meitenei kopumā samazina pašcieņu un pašvērtību kā nākamajai sievietei. 

Problēma ir tajā, ka tēvs savu vīrieša seksualitāti piemēro meitai, jo nezina, ka jaunas meitenes seksualitāte ir pilnīgi citāda nekā vīrieša seksualitāte. Meitenes šajā vecumā sekss interesē daudz mazāk nekā tāda paša vecuma puišus, kuriem sekss ir salīdzinoši svarīgs. Vīrieši tipiski nodala mīlestību no seksualitātes, sievietēm šīs divas lietas ir saistītas. 

Iemesls šādai uztveres atšķirībai ir bioloģisks – tā kā no dabas vīrietim spermatozoīdu ir daudz, bet sievietei olšūnu krietni mazāk, tās ir jāsargā. Līdz ar to olšūnas ir bioloģiski dārgs materiāls. Sievietes un jaunas meitenes parasti nav gatavas iesaistīties ātri iegūstamos seksuālos sakaros, jo iespējamā grūtniecība prasa resursus un veselību. 
Tēvs var (un arī vajag) izturēties pret savu pusaudzi meitu kā galants vīrietis – aiziet kopā uz kafejnīcu, aprunāties par puišiem, ballītē uzaicināt meitu uz deju. 

Par ko runāt ar pusaudzi

Ir sarunu temati, kurus būtu vērtīgi izrunāt, darot kopīgas lietas:

• Par nākotnes profesiju. Cik grūti un vienlaikus svarīgi ir izvēlēties nākotnes nodarbošanos. Tēvs drīkst atzīt, ka viņš kaut kur ir kļūdījies. Ar savu piemēru viņš var parādīt, kādas kļūdas ir pieļāvis viņš un kā laikus izdomāt, ko varētu gribēt darīt jaunietis. Piemēram, rosināt neatteikties no skolas sniegtajām iespējām un turpināt apgūt gan zīmēšanu, gan fiziku, jo šobrīd vēl īsti nevar pateikt, kas nākotnē būs vajadzīgs un kas ne. Ar pusaudzi ir vērtīgi sarunāties, kā šodienas izvēles var ietekmēt viņa turpmāko dzīvi.
• Alkohola lietošana. Laižot pusaudzi uz pasākumiem, der aprunāties, vai viņš plāno lietot alkoholu. Ja jā, tad kāpēc tev tas ir vajadzīgs? Kādas sajūtas tu no tā saņem? Kas būtu, ja alkoholu nelietotu? Vai tu proti priecāties bez alkohola? Vai proti būt kopā ar vienaudžiem, nelietojot kopā ar viņiem alkoholiskus dzērienus?
• Narkotiskās vielas. Tēma, kurā vecākiem jābūt ne tikai noliedzošiem, bet arī zinošiem, ir narkotiku lietošana. Piemēram, salīdzinoši populāra jauniešu vidū ir zālītes jeb marihuānas smēķēšana. Par tās ietekmi uz pusaudža smadzenēm un organismu vecākiem būtu jāinteresējas no nopietniem un ticamiem avotiem, izskaidrojot, kā marihuāna iespaido vēža slimnieku pašsajūtu un kā pusaudža smadzenes. Internets ir pārpludināts ar informāciju, kas slavina zālītes ietekmi, bet patiesībā uz pusaudža smadzenēm tā iedarbojas postoši.
• Izsmiešana un apsaukāšanās. Vēl viena tēma, ko nevajadzētu ignorēt, ir izsmiešana un apsaukāšanās, kas ir liela pusaudžu komunikācijas daļa. Vai tevi skolā apsaukā? Kā? Kā tu uz to reaģē? Kā tu to uztver? Piemēram, var būt sajūta: ja mani apsaukā, tas nozīmē, ka mani atstumj un nemīl. Taču apsaukāšanās skolā nenozīmē, ka atstumj. Sakot, ka kāds ir par resnu, par tievu, ar rudiem matiem, vai izsmejot otra uzvārdu, patiesībā lielākajā daļā gadījumu pusaudži trenējas “asvārdībā”. Kurš kuru ātrāk “iebāzīs maisā”. Lai to izdarītu, tiek meklēts, pie kā varētu pieķerties. Kopumā tā ir normāla pusaudžu vides komunikācija, ja vien nenotiek viena cilvēka emocionāla pazemošana. Tas nozīmē, ka svarīgi iemācīt just smalko robežu.

Pusaudža pašvērtējumu samazina vecāku agresija, bļaustīšanās, saukšana sliktos vārdos, kritizēšana. Pašvērtību pazemina arī pārāk daudz lietu aizliegšana.

Kas ietekmē pusaudža pašvērtību 

Ja mazu bērnu vajag slavēt par centīgi uzzīmētu ķeburu uz papīra lapas, tad pusaudža vecumā nepieciešama cita pieeja. Vecākiem jāprot nepārmetošā un konstruktīva veidā paskaidrot, kur vēl būtu jāpiestrādā un kas patiešām ir izdevies labi.

Pusaudža pašvērtējumu samazina vecāku agresija, bļaustīšanās, saukšana sliktos vārdos, kritizēšana. Pašvērtību pazemina arī pārāk daudz lietu aizliegšana. Piemēram, ir vecāki, kuri aizliedz lietot IT tehnoloģijas, un lepojas, ka mājās nav televizora un datora un ka bērniem tos lietot neļauj. Tā kā virtuālās tehnoloģijas ir ļoti būtiskas komunikācijā un arī nākotnē to mazāk nepaliks, pusaudzi jūt, ka viņš atpaliek no saviem vienaudžiem un ka viņam būs grūtības profesionālajā vidē. 

Pašvērtējumu samazina arī aizliegumi tikties ar vienaudžiem. Lai cik labi būtu mīlošie vecāki, ja pusaudzis nevarēs komunicēt ar vienaudžiem, viņš nepratīs izveidot kontaktus ne ar pretējo dzimumu, ne ar savējo. 

Pusaudža pašapziņu samazina aizliegumi iet uz ballītēm bailēs no narkotiku un alkohola lietošanas, kā arī neļaušana rīkot ballītes pie sevis. Tomēr tās ļoti ceļ pusaudža autoritāti citu acīs. 

“Aizliegumi nav efektīgi. Ir leģenda par Budu, kas bija audzis ļoti labos, turīgos apstākļos. Karalis tēvs viņu sargāja no visa sliktā, kas bija reālajā pasaulē. Bet reiz viņš ieraudzīja ļoti slimu cilvēku. Viņam tas bija tāds šoks, ka nākamais Buda aizmuka no tēva mājām un kļuva par askētiska dzīvesveida piekritēju. Kaut kas līdzīgs notiek, ja vecāki mēģina bērnam aizliegt kontaktu ar bīstamo pasauli,” stāsta Artūrs Utināns.