Viena meita skolā populāra, otrai draugu nav. Ko darīt vecākiem?

Viena meita ieredzēta vienaudžu vidū, līdz ar to ar prieku dodas uz skolu, otrai tikai viena draudzenīte. Ko vecāki var darīt, lai savam bērnam palīdzētu iejusties? Uz kādas mammas iesūtīto jautājumu atbild psihoterapeite, geštaltterapeite, EMDR terapeite Rita Strautmane. 

Vecākajai māsai, protams, var rasties sajūta, ka gribas no jaunākās māsas distancēties, jo viņai pašai ir jāveido savas attiecības, viņai ir savi draugi.

FOTO: Shutterstock.com

Vecākajai māsai, protams, var rasties sajūta, ka gribas no jaunākās māsas distancēties, jo viņai pašai ir jāveido savas attiecības, viņai ir savi draugi.

Mammas jautājums: "Abas meitas iet vienā skolā. Vecākā, kura iet 3. klasē, ir populāra. Teiksim tā - seko viņai visi, draudzenes dara to, ko dara viņa... Bet mazākai, kura ir pirmklasniece, ir viena draudzenīte... Ja draudzenītes nav skolā, meita viena stāv pie skolas un gaida, kad jāiet klasē... Bet vecākai apkārt puse klases meiteņu... Vecākā māsa nevēlas skolā pērties ar jaunāko, lai gan lūdzu, lai uzmana māsu. Šodien vecākai jābrauc uz baseinu, kas atrodas tālu no skolas. Mazā sāka raustīt lūpu, jo negrib būt viena skolā bez māsas... Stāvēju blakus un nezināju, ko teikt - viens bērns laimīgs, otrs ne... Sāp sirds... Dodiet, lūdzu, kādu padomu... Vēlos, lai abas ar smaidu iet uz skolu..." 

 

Vai tiešām vajag salīdzināt?
Vecākiem, kuriem ir divi (un vairāk) bērni, gluži nevilšus sanāk viņus salīdzināt – vai abi attīstās vienlīdz labi, vai abi ir vienlīdz veselīgi, vai abi ir gana komunikabli un vai viņiem vienlīdz labi veicas skolā. Tomēr vienmēr jāatceras, ka katrs bērns tomēr ir atšķirīgs. Šajā gadījumā ir jāņem vērā katras māsas temperaments. Ir cilvēki, kuri ir vairāk intraverti. Ir tādi, kuri lēnāk iedzīvojas un pielāgojas. Spēja iedzīvoties un pielāgoties var būt saistīta gan ar nervu sistēmu, gan arī ar iepriekšējo pieredzi. Ja līdz šim arī ir bijis, ka vecākajai māsai jāuzņemas atbildība par māsu jau pirmsskolā, tad jaunākajai māsai daudzas prasmes, piemēram, kā patstāvīgi iekļauties kādā kolektīvā, kā veidot jaunas draudzības, nav attīstītas. Tāpēc tagad jāpārdomā, kādas prasmes nepieciešams attīstīt. Tomēr var būt arī cita situācija – varbūt jaunākajai meitai nemaz nav grūtību, vienkārši vajadzības ir citas. Varbūt viņai nemaz nav grūtības iekļauties, jo mamma raksta, ka meitai ir viena draudzene. Varbūt viņa nav no tiem cilvēkiem, kam apkārt vajadzētu lielu pulku. Varbūt tikai mamma ir radījusi sajūtu, ka mazajai māsai ir par maz draugu un par maz sociālo kontaktu. Varbūt tā ir tikai mammas uztvere par notiekošo. Un iespējams tieši tas jaunākajai māsai rada grūtības. 

Varbūt tikai mamma ir radījusi sajūtu, ka mazajai māsai ir par maz draugu un par maz sociālo kontaktu.

Vecākiem bērniem nav jārūpējas par jaunākajiem
Mamma vēstulē raksta, ka aicina vecāko māsu uzņemties rūpes par to, kā jaunākā jūtas skolā. Un tas pastiprina grūtības. Vieglāk gan māsām pašām, gan vecākiem būtu, ja skatītos uz katru māsu atsevišķi. Vecākās māsas pienākums nav rūpēties par to, kā jaunākā jūtas skolā. Ja tas ir vecākās māsas pienākums, tas jaunākās māsas atkarību un nedrošumu pastiprina. Viņai mazāk ir sajūta, ka pašai jāattīsta prasmes, lai iejustos skolā, lai iedraudzētos. Un vecākajai māsai, protams, var rasties sajūta, ka gribas no jaunākās māsas distancēties, jo viņai pašai ir jāveido savas attiecības, viņai ir savi draugi. Vecāki ir tie, kuriem ir jādomā, kā palīdzēt jaunākajai meitai justies labi skolas vidē. 
Mamma vēstulē raksta, ka jaunākā māsa negrib būt skolā bez māsas. Tas vairāk liecina, ka meitene savam vecumam ir pārāk atkarīga no ģimenes atbalsta. Un tāpēc skolā jūtas nedroši.  Iespējams tāpēc viņa nav vēl labi adaptējusies un iekļāvusies. Domājot par palīdzību, jādomā, kas konkrēti jaunākajai meitai būtu nepieciešams. Kāpēc grūti iekļauties. Bet šo jautājumu nedrīkst vērtēt kontekstā ar vecāko māsu. Varbūt šādā situācijā ideāli būtu, ja katrs bērns ietu savā skolā?

Ja ir pamatotas bažas, ka bērns skolā neiedzīvojas, kolektīvā viņu nepieņem vai pat rodas konflikti, ir jāiet uz skolu runāt ar skolotāju.

Reklāma
Reklāma

Ja tomēr grūtības iedzīvoties...
Ja ir pamatotas bažas, ka bērns skolā neiedzīvojas, kolektīvā viņu nepieņem vai pat rodas konflikti, ir jāiet uz skolu runāt ar skolotāju, kas notiek, lai izprastu situāciju no iekšpuses. Vai tas ir tikai tas, ko bērns vecākiem stāsta? Ir svarīgi izzināt, ko skolotājs redz, kādas ir bērna grūtības un kādi ir viņa palīdzības resursi. Ja ir problēmas skolas vidē, tad bieži vien vislabāk var palīdzēt pašā skolā nevis mājās. Un varbūt skolotāja ir ievērojusi, kāpēc ir iekļaušanās grūtības. Tad varbūt var piesaistīt skolas psihologu. Varbūt vecāki ko var darīt. Reizēm bērniem vienkārši nav izveidojušās prasmes, kā komunicēt ar vienaudžiem, kā sevi aizstāvēt, kā sadarboties. Tad šīs prasmes ir jāpalīdz veidot. Vai nu viņi jālaiž kādos pulciņos, vai jāiesaista kādās citās aktivitātes, kur pilnveidot nepieciešamās prasmes. 

 

Darbs ar “populārajiem” bērniem
Ikvienā skolā un bērnu kolektīvā ir nepieciešams darbs ar tā dēvētajiem populārajiem bērniem, kā izturēties pret ne tik populārajiem un atšķirīgajiem. Jo bērni veido savas hierarhijas. Un te liela nozīme ir skolotājiem, kuri ikdienā redz situāciju, jo ir starp šiem bērniem. Piemēram, audzināšanas stundās skolotāji var runāt par dažāda veida situācijām, nevis par konkrētiem bērniem, veicinot bērnu izpratni par to, kā mana uzvedība ietekmē apkārtējos un viņu sajūtas. 
Tāpat uzreiz jāreaģē uz bērnu sūdzībām, ka viņi cieš no vienaudžu vardarbības. Ir jāreaģē gan skolā, gan mājās. Varbūt dažreiz ir vērts apdomāt skolas mainīšanas iespēju. Un to nevajag uztvert kā sodu. Ir jāskatās vai skolas prasības ir atbilstošas bērna vajadzībām, vai bērns šajā vidē var pielāgoties un adaptēties. Dažreiz vieglāk ir atrast piemērotāku vidi nevis mainīt vidi, lai tā būtu piemērota bērnam. 
Bērniem, kuriem skolu mainīšana draud kļūt par rutīnu, ir jācenšas pārraut šo apburto loku ar citām metodēm. Te vairāk ir jautājums par to, cik pieaugušie ir gatavi visi komandā strādāt, lai saprastu, kas ir šī bērna grūtības un palīdzētu viņam. Kā panākt vēlamāku uzvedību, kas palīdzētu iekļauties skolas vidē. Te dažkārt ir labi, ja iesaistās ne tikai speciālisti skolā, bet arī speciālisti ārpus skolas. Jo vairāk tas ir pieaugušo kopīgs darbs, jo labāks būs rezultāts. Jo biežāk tiek meklēts vainīgais, jo lielāka iespēja, ka bērns nepieciešamo palīdzību nesaņems. 

Atgriežoties pie mammas vēstules, te noteikti ir stāsts arī par pašu mammu un viņas pieredzi. Varbūt viņa pati nāk no vairāku bērnu ģimenes, kur izbaudījusi jaunāko bērnu pieskatītājas lomu. Tā ir vairākbērnu ģimeņu tendence, ka vecākie uz saviem pleciem iznes jaunāko pieskatīšanas slogu.