Bērnu bailes dažādos vecuma posmos, un cik nopietni ņemt vērā

Ja mazulis sūdzas, ka viņš no kaut ko baidās – tas nav iemesls izsmiešanai vai panikai, bet drīzāk tas ir iemesls aizdomāties un aprunāties ar bērnu, censties noskaidrot iemeslu un pēc tam pieņemt lēmumu par turpmāko rīcību. Lielākajai daļai bērnu bailēm ir īslaicīgs raksturs, pieaugušajiem savlaicīgi noskaidrojot un identificējot bailes un pareizi attiecoties pret tām, bailes ātri pazūd. Protams, ir arī tādas bailes (neirotiskas vai uzmācīgas), kas apgrūtina normālu bērna dzīvi, traucē viņa attīstībai un adaptācijai, izplatās uz visām dzīves sfērām – šajā gadījumā labāk vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem.

Kas ir bērnu bailes?

Bailes ir sajūta, kas rodas, reaģējot uz draudīgu faktoru iedarbību, kuras pamatā ir iedzimts pašsaglabāšanās instinkts. Psihologi izšķir divus pamatdraudus, kas izraisa bailes – draudus cilvēka dzīvībai un dzīves vērtībām. Bērnu baiļu specifika ir tāda, ka tās parasti nav tieši saistītas ar aktuālu apdraudējumu. Bērnu bailes ir balstītas uz informāciju, ko bērni saņem no tuvākajiem pieaugušajiem un izlaiž caur savas spilgtās fantāzijas un iztēles prizmu.

Baiļu rašanās iemesli

Visacīmredzamākais bērnu baiļu cēlonis ir pagātnē pārdzīvota traumējoša situācija. Piemēram, ja bērnam iekoda suns, ir liela varbūtība, ka nākotnē viņš baidīsies no suņiem. Ja vecāki iebiedē mazuli ar pasaku varoņiem, mēģinot sasniegt personīgus mērķus, bērns var baidīties palikt vienatnē vai tumsā. Baiļu rašanās pamatā ir arī tuvāko cilvēku vispārējs satraukums, kas bērnam pārraida lielu skaitu aizliegumu un uzstādīšanu uz neveiksmi. Mammas un vecmāmiņas bieži brīdina bērnus ar frāzēm: “uzmanīgi!” citādi tu nokritīsi, savainosies, salauzīsi kāju. No tādām frāzēm bērns parasti uztver tikai otro daļu. Viņš vēl līdz galam nesaprot, no kā viņu brīdina un sargā, bet viņu pārņem satraukums, kas var pāraugt noturīgā baiļu sajūtā. Pārmēru emocionāla pieaugušo diskusija par dažādiem notikumiem un stihiskām nelaimēm, uzmanības akcentēšana uz to, ka briesmas var uzglūnēt ik uz stūra, nepaliek nepamanītas no bērnu puses, un ir auglīga augsne bailēm.
 

Mammas un vecmāmiņas bieži brīdina bērnus ar frāzēm: “uzmanīgi!” citādi tu nokritīsi, savainosies, salauzīsi kāju. No tādām frāzēm bērns parasti uztver tikai otro daļu. Viņš vēl līdz galam nesaprot, no kā viņu brīdina un sargā, bet viņu pārņem satraukums, kas var pāraugt noturīgā baiļu sajūtā.

Ir arī ne tik acīmredzami iemesli, kas var būt bērnu baiļu pamatā:
 

    • Hiperaizbildniecība – bērni, kas dzīvo mūsdienu metropolē, bieži tiek pakļauti vecāku pārmērīgai aizbildniecībai, viņi pastāvīgi dzird, ka uz katra stūra viņus sagaida briesmas. Tas padara bērnus nepārliecinātus par sevi un bailīgus. Turklāt dzīve lielā pilsētā ir stresa pārpilna un ļoti intensīva, un tas atstāj sekas uz bērnu psihi kopumā, padarot to vēl neaizsargātāku.

    • Vecāku uzmanības trūkums – pārmērīgas pieaugušo noslogotības dēļ viņu saskarsme ar bērniem bieži vien ir ļoti ierobežota. Dzīvu emocionālu komunikāciju nomaina telefona/planšeta spēles un televīzijas pārraides. Tāpēc ir nepieciešams kvalitatīvi komunicēt ar bērnu vismaz dažas stundas nedēļā, veikt kopīgas pastaigas, spēlēt, apspriest nozīmīgus brīžus.

    • Fiziskās aktivitātes trūkums – pietiekamas fiziskas aktivitātes trūkums var būt baiļu rašanās iemesls.

    • Mātes agresija attiecībā pret bērnu – ja māte ģimenē ieņem līderpozīcijas un bieži atļaujas izrādīt agresiju attiecībā pret citiem ģimenes locekļiem, baiļu rašanās bērnam ir gandrīz neizbēgama. Mazulis neuztver viņu kā objektu, kurš jebkurā situācijā aizsargās un atnāks palīgā, tāpēc cieš pamata drošības sajūta.

    • Nelīdzsvarota atmosfēra ģimenē – nestabila emocionāla situācija ģimenē, bieži skandāli starp ģimenes locekļiem, saprašanās un atbalsta trūkums kļūst par hroniskas trauksmes cēloni, ko izjūt bērns, atrodoties ģimenē. Ar laiku tas var radīt bailes.

    • Bērna psiholoģiskie un psihiskie traucējumi – tāpat baiļu cēlonis var būt neiroze, kuras diagnostika un ārstēšana ietilpst neirologu/psihoterpeitu kompetencē. Neirozes izpausmes ir bērna bailes, kuras nav raksturīgas vecumam, kurā ir bērns, vai atbilstošas viņa vecumam, bet iegūst patoloģisku izpausmi.

 Neirozes izpausmes ir bērna bailes, kuras nav raksturīgas vecumam, kurā ir bērns, vai atbilstošas viņa vecumam, bet iegūst patoloģisku izpausmi.

Baiļu veidi – ir pieņemts diferencēt trīs veidu bailes:

• Uzmācīgas bailes šīs bailes bērns piedzīvo noteiktos apstākļos, kas viņam var izraisīt paniku. Piemēram, bailes no augstuma, atklātām telpām, vietām, kur ir daudz cilvēku, utt. 
• Murgainas bailes – šādu baiļu esamība norāda uz nopietnām bērna psihes problēmām. To iemeslu noskaidrot nav iespējams, un izskaidrot loģiski arī nav iespējams. Piemēram, bērns baidās spēlēt ar konkrētu rotaļlietu, ģērbt noteiktas drēbes, atvērt lietussargu utt. Bet, ja jūs esat atklājuši tādas bailes savam mazulim, nav uzreiz jākrīt panikā, jāmēģina noskaidrot iemeslu, varbūt viņš nevēlas spēlēties ar konkrētu rotaļlietu objektīvu iemeslu dēļ. Piemēram, viņš varēja stipri sasisties vai sāpīgi nokrist, kad senāk spēlējās ar šo rotaļlietu.
• Supervērtīgas bailes – šīs bailes ir bērna fantāzijas produkts, tieši tās sastopamas 90% gadījumu darbā ar bērniem. Sākumā šādas bailes sasaistās ar noteiktu dzīves situāciju, bet tad tās tik ļoti pārņem bērna domas, ka par kaut ko citu viņš nevar padomāt. Piemēram, bailes no tumsas, kas bērna iztēlē mudž no šausmīgiem briesmoņiem.

Bērnu bailes var diferencēt pēc tā, kas izpaužas noteiktā vecuma periodā, tās tiek uzskatītas par normu, un normālas attīstības apstākļos ar laiku pazūd:

    • 0 – 6 mēneši – bailes no negaidītām skaļām skaņām, straujām kustībām, priekšmetu krišanas; mātes trūkuma, un no straujām pārmaiņām viņas noskaņojumā, no vispārēja atbalsta zaudējuma;

    • 7 – 12 mēneši – bailes no skaļām skaņām; no cilvēkiem, kurus bērns redz pirmo reizi; no pārģērbšanas; no straujas apstākļu un vides maiņas; augstuma; noteces atveres vannasistabā vai baseinā, no bezpalīdzības negaidītā situācijā;

    • 1 – 2 gadi – bailes no skaļām skaņām; no šķiršanās ar vecākiem; no aizmigšanas un pamošanās, no sliktiem sapņiem; no nepazīstamiem cilvēkiem; no vannas vai baseina noteces cauruma; bailes no traumas; no kontroles zaudēšanas pār emocionālajām un fiziskajām funkcijām;

    • 2 – 2,5 gadi – bailes no vecāku zaudēšanas, no emocionālas nepieņemšanas no viņu puses; no nepazīstamiem tā paša vecuma bērniem; no triecienveidīgām skaņām; iespējama nakts murgu parādīšanās; bailes no pārmaiņām apkārtējā vidē; no stihijas izpausmēm – pērkons, zibens, lietusgāze;

    • 2 - 3 gadi – bailes no lieliem, nesaprotamiem, “nesošiem sevī draudus”, objektiem, piemēram, no veļas mašīnas; bailes no ierastā dzīves režīma maiņas, no ārkārtas notikumiem (nāve, šķiršanās utt.); no ierasto objektu atrašanās vietas maiņas;

    • 3 – 5 gadi – bailes no nāves (parādās izpratne par to, ka dzīve nav bezgalīga); no nakts murgiem; no laupītāju uzbrukumiem; no stihiskām nelaimēm; no ugunsgrēka; no slimības un operācija; no čūskām;

    • 6 – 7 gadi – bailes no pasaku varoņiem (raganas, spoki); bailes zaudēt (pazaudēties pašam vai zaudēt mammu un tēti), no vientulības; bailes neattaisnot vecāku cerības mācībās, bailes, kas saistītas ar skolu; bailes no fiziskas vardarbības;

    • 7 – 8 gadi – no tumšām, draudīgām vietām (pagrabs, kambaris), no stihiskām nelaimēm un katastrofām, no uzmanības un pieņemšanas zaudējuma, no mīlestības zuduma no apkārtējo (vienaudžu, skolotāju, vecāku) puses; bailes nokavēt uz skolu, no skolas un mājas dzīves izslēgšanas; no fiziska soda; no nepieņemšanas skolā;

    • 8 –9 gadi – no neveiksmēm spēlēs, skolā; pieķeršana melos vai nevēlamā uzvedībā; bailes no fiziskas vardarbības; bailes zaudēt vecākus, bailes no strīdiem ar vecākiem;

    • 9 –11 gadi – bailes no nespējas gūt panākumus skolā vai sportā; no slimības; no noteiktiem dzīvniekiem; no augstuma, no griešanās (bailes var izraisīt daži karuseļi); no cilvēkiem, kuri nes sevī draudus (narkomāni, huligāni, dzērāji utt.);

    • 11 –13 gadi – bailes no sakāves; no sava paša neparastas uzvedības; no sava izskata un pievilcības; no slimībām un nāves; no seksuālas vardarbības; no pieaugušo kritikas; no personīgās nerealizēšanās; no personīgo lietu zaudēšanas.

Ko darīt ar bērnu bailēm?

Bērnu bailes, kurām pieaugušie nepievērš uzmanību, var radīt negatīvas sekas, piemēram, saskarsmes problēmas ar vienaudžiem, agresivitāti, grūtības sociālajā adaptācijā, neirozes un kompleksus. Tāpēc pieaugušajiem ir svarīgi laikus pievērst uzmanību bērna bailēm, saprast, vai tām ir patoloģisks raksturs, un atkarībā no tā, patstāvīgi censties palīdzēt bērnam vai lūgt palīdzību speciālistam.
 

Pirmais solis ir baiļu atpazīšana. To var izdarīt saudzējošas sarunas laikā. Bērnam var pajautāt, vai viņš baidās no konkrētām lietām. Tas ir noderīgi tikai tādā gadījumā, ja bērns ir sasniedzis triju gadu vecumu. Vecāks var maigi un nesteidzīgi iztaujāt bērnu par bailēm, nekoncentrējoties uz kādām konkrētām, lai nenotiktu fiksācija un iestāstīšana. Sarunas laikā uzmundriniet un slavējiet mazuli. Ja identificējat bailes, reaģējiet mierīgi un pārliecināti, jo bērns nolasa jūsu emocionālo stāvokli. Tā, piemēram, ja bērna bailes biedē pieaugušo, bērns var pārdzīvot vēl vairāk. Palūdziet bērnu aprakstīt bailes, pastāstīt, kā tās izskatās, ko viņš jūt, kādās situācijās rodas baiļu sajūta, un ko bērns vēlētos ar tām darīt. Parasti bērni ar prieku piekrīt nosūtīt tās uz pasaules malu, ieslēgt augstā tornī utt. Vēl var kopā ar mazuli izdomāt pasaku par bailēm, kurai noteikti ir jābeidzas ar galvenā varoņa uzvaru pār bailēm.
 

Uzzīmēt bailes ir aizraujoša un noderīga nodarbe. Zīmēšanas laikā var sarunāties, iztaujāt bērnu par viņa bailēm un piedāvāt viņam meklēt risinājumus. Bet pēc baiļu uzzīmēšanas, lapu ar zīmējumu var sadedzināt, paskaidrojot mazajam, ka tādējādi jūs kopā ar zīmējumu sadedzināt viņa bailes, un bailes viņu vairs nesatrauc. Sadedzināšanu jāveic kā rituālu, pastāvīgi uzmundrinot un slavējot mazuli par to, cik drosmīgs viņš ir, uzsverot, cik labi viņš ir ticis galā ar bailēm.
 

Svarīgi ir atcerēties, ka bailes piemīt visiem, un no tām nav vērts baidīties. Vecākiem ir svarīgi iemācīties pieņemt savus bērnus tādus, kādi tie ir, ar visām viņu bailēm un trauksmēm. Jo, ja tuvumā ir drošs, uzticams un pieņemošs vecāks, baiļu pārvarēšana bērnam kļūst tikai par laika jautājumu. Viss, kas tiek prasīts no mammas un tēta bērna baiļu pārvarēšanā – būt kopā ar bērnu, iemācīties viņu uzklausīt, laikus atklāt bērna bailes un atrast pareizo veidu, kā cīnīties ar šīm bailēm: patstāvīgi vai ar speciālista palīdzību.
 

Mēs visi no kaut kā nedaudz baidāmies, un mūsu bērni nav izņēmums. Jo baidīties un piesargāties ir pilnīgi normāli. Mēs visi ne visai ērti jūtamies tumsā, satrūkstamies no spalgām skaņām, turamies tālāk no kraujas malas.

Bērni bieži izdomā papildu bailes, un tas rada to pašu mēreno stresu, kas nepieciešams psihoemocionālās attīstības un nervu sistēmas nobriešanai. Patiesi, aktīvo baiļu periods ir vecums no trim līdz septiņiem gadiem. Bez šaubām, vecāku miers un pārliecība palīdzēs bērnam justies drošībā.
 

Atsakieties no iebiedēšanas, lai audzinātu un piespiestu izpildīt prasības. Ir daudz citu veidu, kā vienoties ar bērnu. Jo bērnam vecāks ir liels, spēcīgs, visvarens. Un, ja vecāks saka, ka atnāks Mošķis un aiznesīs (starp rindām lasi: bet es nespēšu viņu apturēt un pasargāt tevi), tad bērnam tas patiešām ir baisi. Ir svarīgi nodot informāciju bērniem, ka mūsu māja ir mūsu cietoksnis, es tevi mīlu un aizstāvēšu vienmēr! Bet neļaujiet bērnam manipulēt ar jums un izmantot bailes kā ieganstu, lai pievērstu sev lielāku uzmanību.
 

Svarīgi pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir, un pieņemt viņa bailes. Jums būs vieglāk palīdzēt mazajam un mainīt viņa attieksmi pret situāciju. Runājiet par bērna bailēm kā par realitāti. Tad no tām var tikt vaļā. Ar bailēm var sadraudzēties: apmainīties ar dāvaniņām ar tiem briesmonīšiem, kuri dzīvo zem gultas, vai arī sarakstīties ar Baiļu Mošķīti un lūgt atnest krāsainus, jautrus sapnīšus.
 

Raksta autore: Vineta Kesele, Mag.psych., Psihoanalītiskā psihoterapeite, IFPS kandidāte, sertificēts smilšu spēles terapijas metodes lietotājs

Raksts veidots sadarbībā ar Latvijas Smilšu Spēles terapijas biedrību