Pusaudzis runā pretī. Rīcības plāns vecākiem

Atbildes žurnālam "Mammām un Tētiem. Skolēns" sniedz geštaltterapeite Agnese Spuriņa un psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite apmācībā Inese Elsiņa. 

Pusaudžu gadu periods (vidēji no 11 līdz 19 gadiem) sākas ar somatiski jeb ķermeniski hormonālām pārmaiņām, stāsta geštaltterapeite Agnese Spuriņa. Tiek pieredzēta pubertāte, salīdzinoši grūtais pārmaiņu process: attīstās gan pusaudža ķermenis, seksualitāte, gan prāts, un tas izjauc līdz šim esošo “bērnības Es”. Bērna psihe un ķermenis sastopas ar jaunām izjūtām un vēlmēm, radot neziņu, nedrošību, trauksmi un daudz neskaidru jautājumu. 

Pārejas vecums. Uz kurieni ejam?

Bērns sevi sāk veidot it kā no jauna, cenšoties saprast – kas esmu; kāpēc esmu; par ko kļūšu nākotnē? Notiek pāreja no bērnības uz jaunības periodu. Ideālajā variantā šā posma beigās bērns ir atradis savu patieso identitāti un sociālo lomu. Taču Agnese Spuriņa atzīst, ka profesionālā pieredze rāda: mūsu sabiedrībā salīdzinoši reti tas izdodas ātri. Identitāte jeb personības patība tiek meklēta ilgāk, reizēm pat visu apzināto dzīvi.

Līdz ar hormonu pieaugumu un svārstīgumu, izteiksmīgi mainās arī pusaudža emocionālās reakcijas – no smieklu lēkmēm uz asaru plūdiem, no uzbudinājuma, nemiera uz apātisku, depresīvu noskaņojumu utt. 

Šajā vecuma posmā īpaši novērojams pretrunīgums. Geštaltterapeite skaidro: “Brīžiem pusaudzis ir pašapzinīgs un visu varošs, brīžiem jūtas nevērtīgs un neko nevarošs, reizēm izturas ļoti bērnišķīgi, reizēm kā pieaugušais. Viss (domas, jūtas, noskaņojums) ir ļoti nestabils un mainīgs. Tiek uzskatīts, ka noturīgāks līdzsvars ilgtermiņā būs iespējams tad, ja pusaudzis būs uzdrošinājies izdzīvot savas dzīves krīzes, kur notiek psihiskā pārstrukturēšanās. Ja viņš būs pārāk nobijies vai arī vecāki būs centušies viņu no visa pārspīlēti pasargāt, tad jaunietis riskēs zaudēt kontaktu ar sevi pašu, pēc tam dzīvē vadoties pēc apkārtējo vēlmēm un norādījumiem, nevis savām individuālajām domām un jūtām.”

Šajā sarežģītajā pārmaiņu laikā svarīgi atcerēties, kāda ir pusaudža negatīvisma jēga un funkcija, un tā ir – panākt distanci no vecāka.

Dumpinieks sāk runāt pretī
 

“Pārejas vecumā veidojas jauna personības pašapziņa, kā iespaidā pusaudzis kļūst ļoti prasīgs pret citiem, īpaši vecākiem un citiem pieaugušajiem. Viņš sagaida, ka viņu cienīs un atzīs viņa vēlmi un tiesības būt patstāvīgam. Rezultātā pusaudži ar savu uzvedību cenšas sev un citiem demonstrēt, ka viņi var visu to pašu, ko pieaugušie, reizēm izvēloties tādus ārišķīgus paņēmienus kā tendenci oponēt, pārspīlētu ģērbšanos, spilgtu krāsošanos, lamāšanos, alkohola lietošanu, smēķēšanu un citas darbības,” uzskaita Agnese Spuriņa. 

Šajā sarežģītajā pārmaiņu laikā svarīgi atcerēties, kāda ir pusaudža negatīvisma jēga un funkcija, un tā ir – panākt distanci no vecākiem. Respektīvi, pusaudža neiecietīgā reakcija un sacītais, runāšana pretī lielākoties nav saistīta ar viņa patieso attieksmi pret saviem vecākiem, protests nav vērsts tik daudz pret mammu un tēti, bet gan pret pusaudža paša projekciju, ko viņš ir “uzlicis” saviem vecākiem. 

Šādā veidā bērns vēlas atbrīvoties no vecākiem kā savas personības daļas. Vecākiem no tā nebūtu jābīstas, bet gan jāsaprot, ka šāda pusaudža attieksme ir bērna normāla psiholoģiskās attīstības daļa. Bērns emocionāli atdalās no vecākiem, tostarp no internalizētajiem jeb iekšējiem vecākiem sevī. Un no tā, vai tas izdodas/neizdodas, atkarīgs, vai jaunietis iestrēgst savā attīstībā vai tomēr notiek veselīga psihiskā pārstrukturēšanās. 

Vecākiem dažkārt pat nekas nav jāsaka, lai pusaudzis sajustu sasprindzinājumu vai aizkaitinājumu kontaktā ar mammu vai tēti.

“Grūtības atdalīties var būt tiem pusaudžiem, kas ir ļoti atkarīgi no mātes un tēva. Tad kādā brīdī viņi var mēģināt risināt situāciju, pāragri aizejot prom no mājām vai vispār pārtraucot attiecības ar vecākiem, reizēm arī izdarot tādas izvēles, kas ir pretrunā ar vecāku uzskatiem. Ja bērns iestrēgst šajā stadijā, viņš var visu dzīvi turpināt noraidīt vecākus,” neveselīgo tendenci iezīmē geštaltterapeite. [1; 4]

Vecāku klātbūtne pusaudzī rada diskomfortu

Izrādās, visās attīstības stadijās cilvēkam ir raksturīgas divas vēlmes: vēlme pēc neatkarības un vēlme iederēties. Atkal manāms pretrunīgums, kas īpaši krāšņi iezīmējas pusaudžu attīstības posmā, – pusaudzis grib atšķirties no citiem, bet vienlaikus grib būt tāds kā citi. Līdzīgi, kā tas notiek ar divus gadus veciem bērniem, arī pusaudzis cenšas apliecināt savu neatkarību no vecākiem, vēlas, lai viņu uztver kā individualitāti, savas dzīves noteicēju, līdzvērtīgu pieaugušajiem, lai viņu vairs neuztver kā bērnu. 

Ja pusaudzis jūt, ka pieaugušais kaut kādā veidā apdraud šo viņa neatkarības un individualitātes izjūtu, piemēram, ierobežojot, pamācot un kritizējot, viņš reaģē ar dusmām un neiecietību, kas patiesībā ir dabiska reakcija, kad tiek pārkāptas robežas. Agnese Spuriņa turpina: “Jāpiebilst, ka vecākiem dažkārt pat nekas nav jāsaka, lai pusaudzis sajustu sasprindzinājumu vai aizkaitinājumu kontaktā ar mammu vai tēti. Vecāka klātbūtne pati par sevi neapzināti atgādina pusaudzim par viņa atkarību un pieķeršanos vecākiem, kas līdz šim, esot bērnam, ir bijis jauki un patīkami, taču tagad, piedzīvojot jaunas izjūtas un vajadzības, rada diskomfortu.”

Tajā pašā laikā pusaudzim ļoti svarīgi ir iederēties. Mainās autoritātes. Daudziem pusaudžiem tie vairs nav vecāki, pieaugušie, bet gan vienaudži. Rodas vajadzība veidot attiecības ar draugiem, iekļauties vienaudžu grupā – patikt, saņemt atzinību, tikt novērtētam un pieņemtam. Neraugoties uz to, ģimene joprojām ir nozīmīga, jo kalpo kā patvērums un identitātes “avots”.

Kā sniegt brīvību, saglabājot drošību

Mūsdienu bērni vairs nav tik iebiedēti, līdz ar to vairāk uzdrīkstas paust savu protestu. Agnese Spuriņa norāda, ka kopumā tas ir labs sabiedrības attīstības rādītājs. Tiesa, tas paredz, ka strīdi ar pusaudzi ir neizbēgami. Bet tas ir dabiski un pat nepieciešams! Jāsaprot, ka labas attiecības ar pusaudzi nav iespējams saglabāt visu laiku.
Geštaltterapeite vērš uzmanību uz drošības jautājumu, jo, lai arī pusaudža prāts un ķermenis (vairāk no 14-16 g.v.) daudz neatšķiras no pieaugušā, viņam tomēr trūkst brieduma. 

Pusaudzis vairāk dzīvo šodienai un var nesaredzēt savas rīcības sekas. Lai arī pusaudzis tam ļoti pretojas, viņam tomēr vēl nepieciešama kontrole un noteikumi. Ja vecāks pusaudzim visu ļauj, bērns to var interpretēt, arī sajust kā vienaldzību un piedzīvot nedrošības sajūtu, sākot meklēt drošības sajūtu citur, piemēram, pāragrās intīmās attiecībās, dažādos grupējumos utt. Agnese Spuriņa atgādina: “Ņemot vērā, ka tieši draugi tagad ir mūsu bērnu uzvedības, morāles, attieksmes pret mācībām un citām lietām etalons, vēlams pavērot, kur un ar kādiem draugiem bērns pavada savu laiku, un, ja nepieciešams, uzmanīgi un netieši ietekmēt to. Toties, ja vecāks izrāda necieņu, publiski kaunina, kritizē un lamā savu pusaudzi, var pastiprināties jau tā pieaugošais negatīvisms un pusaudža uzvedība var kļūt vēl izaicinošāka”. 

Ieteicams, ka noteikumus ģimenē un to, kāpēc tie būtu nepieciešami, vecāki izrunā kopā ar saviem pusaudžiem. Pirmkārt, tas ļaus bērnam piedzīvot to, ka vecāki uzklausa un ņem vērā viņa viedokli, norādot, ka uztver viņu kā līdzvērtīgu, ciena. Otrkārt, tas palīdzēs izvairīties no pārpratumiem un liekiem konfliktiem.

Ja vecāks pusaudzim visu ļauj, bērns to var interpretēt, arī sajust kā vienaldzību un piedzīvot nedrošības izjūtu, sākot meklēt drošības sajūtu citur, piemēram, pāragrās intīmās attiecībās, dažādos grupējumos.

Arī vecāki piedzīvo trauksmi un bailes

Kāpēc ir vecāki, kuriem sava pusaudža dumpinieciskumu pieņemt ir daudz grūtāk? Geštaltterapeite atbild, ka tas, iespējams, atkarīgs no tā, cik vecāks pats, bērns būdams, ticis pieņems, cik adekvāta ir bijusi viņa vecāku reakcija uz šā posma radītajām emociju un uzvedības vētrām. Jo noraidošāka tā bijusi, jo spēcīgāka pretreakcija var parādīties tagad, audzinot savu pusaudzi; sevišķi tad, ja šī pieredze nav apzināta un pārstrādāta. 
Jā, arī vecāks piedzīvo trauksmi par nezināmo, vērojot pusaudža pārmaiņas un darbības. Prātā uzvirmo jautājumi: kā tas būs? Vai visas puses ar to tiks galā? Vai tas nesagraus attiecības? Vai bērns nenoies no ceļa un neatgriezeniski nesabojās sev dzīvi? Par ko viņš izaugs? 

Ko iesākt, ja uztraukums par bērnu sāk kļūt jau apgrūtinošs? Agnese Spuriņa iesaka: “Vēlams ar saviem pārdzīvojumiem dalīties (ar vīru/sievu/draugiem), meklēt atbalstu (tostarp atbalsta grupās). Ieteicams izzināt literatūru par pusaudžu vecumposmu, jo tas palīdz saprast, kas notiek ar bērnu, un tādējādi noturēties pieaugušā lomā (nevis nokļūt sava iekšējā bērna varā vai arī vēl sliktāk – Karpmana trijstūrī (attiecību shēma, kur sava veida lomu spēlē piedalās trīs personāži – vainīgais jeb varmāka, upuris un glābējs)) un neuztvert to tik personiski. Protams, “strausa politika” arī nav vēlama. Vecāks drīkst dalīties ar savu bērnu par savām izjūtām, bet bez manipulēšanas.”

Bērnam vajadzīgi emocionāli dzīvi, reaģējoši vecāki, kuri nesabrūk, sastopoties ar bērna pretī runāšanu, naidīgumu un taisnprātību.

Bērnam vajadzīgi emocionāli dzīvi, reaģējoši vecāki, kuri nesabrūk, sastopoties ar bērna pretī runāšanu, naidīgumu un taisnprātību, atgādina geštaltterapeite. Ja vecāki vienmēr cenšas būt pārāk līdzsvaroti vai mēģina blakus ieņemt pusaudža pozīciju, vai arī nespēj pieņemt notiekošo un izvairās, vai pretēji – kļūst ļoti autoritāri, viņi izjauc dabisko lietu kārtību. 

Bērns savā neatkarības stiprināšanas procesā neapzināti nostājas pret pieaugušo, lai radītu plaisu starp “Es” un “Tu” (pieaugušais) un pēc tam projicētu uz pieaugušo visu to, ko pašam ir grūti izturēt, piemēram, niecību, muļķību, ierobežotību, vecmodīgumu. Bērns vēro vecāku reakcijas uz saviem impulsiem un caur to visu ierauga patiesāku priekšstatu par savu “Es”. Svarīgi, ka bērnam šajā posmā blakus ir vecāki – stabila, droša un labvēlīga vide, kas viņu pieņem ar visu viņa sarežģītību. [2; 3; 5]

Ieteikumi vecākiem

Ko iesākt, ja brīdī, kad vecāks ko lūdz, pusaudzis runā pretī? Tā vietā, lai emocionāli un ekspresīvi reaģētu, norādot, ka runāt pretī nav pieņemami, vai arī pievērstos pusaudža teiktā saturam (kas var turpināties bezgalīgi), labāk vienkārši nereaģēt un pēc brīža lūgumu atkārtot. Ar laiku bērns sapratīs, ka pretī runāšanai nav jēgas.

Veselīgas komunikācijas stūrakmeņi. Pirmkārt, nepieciešams runāt pusaudzim saprotamā valodā. Otrkārt, ja pusaudzis ir sācis aizrautīgi atklāt kādu savu stāstu, noteikti nevajadzētu viņu pārtraukt. Šādā brīdī vecākiem ir vērts paklusēt. Ja rodas vēlme ko komentēt, labāk to darīt vēlāk un cik vien iespējams īsi. Ja vecāks aizraujas un sāk pārrunāt arī citas, nesaistītas tēmas (savā veidā izmantojot izdevību, lai iedotu kādu labi domātu norādi), tas var negatīvi ietekmēt pusaudža atvērtību turpmāk. 

Kā paaugstināt bērna pašvērtējumu?

Pusaudžu uzvedības problēmas galvenokārt rada zems pašvērtējums, ko viņi kompensē ar izaicinošu un pat sociāli nepieņemamu uzvedību. Līdz ar to vēlams vecākiem būt vērīgiem un virzīt pusaudzi tās jomas virzienā, kur viņš var stiprināt savu pašpārliecinātību par sevi. Un tas nekas, ja bērns ik pa laikam maina savas intereses – tas ir labāk, nekā nemēģināt nemaz.

Sastapšanās ar pusaudža lietoto “netīro” jeb necenzēto valodu. Ko nu? Kad pusaudzis beidzot ir atvēries, lai atklātu savas jūtas vai grūtības, ieteicams nereaģēt uz necenzētu vārdu izvēli vai kādu citu pārsteidzošu stāsta niansi, lai nepazaudētu kontaktu ar bērnu salīdzinošos sīkumos un varētu būt klāt/atbalstošs patiesi svarīgā brīdī. Interesanti: ne vienmēr tas der, bet reizēm var ieviest arī dubultmorāli, to atrunājot ar bērnu. Tas nozīmē: mājās vecāki centīsies tik ļoti neievērot to, ka bērns atļaujas nepieklājīgus vārdus, taču ar norunu, ka sabiedrībā tā runāt ir nepieņemami. Kāpēc šāds izņēmums? Jo bērnam kaut kur ir jāļauj šai ēnas pusei legalizēties. Tā nepieciešama veselas (no vārda “veselums”) patības radīšanai. 

Svarīgi, ka bērnam šajā posmā blakus ir vecāki – stabila, droša un labvēlīga vide, kas viņu pieņem ar visu sarežģītību.

“Tabu”, par kuriem jāatceras vecākiem:

*) nesalīdzināt savu pusaudzi ar citiem bērniem;
*) nemanipulēt ar viņa vainas izjūtu;
*) nekomandēt, nepazemot un nelietot sarkasmu;
*) ja tomēr ir gadījies kļūdīties, jāatzīstas un jāatvainojas pusaudzim.

“Jā” un “nē” teikšana – grūts, bet svarīgs audzināšanas stūrakmens. Ieteicams teikt “jā”, kad varam, un “nē”, kad nepieciešams. Ir vērts apzināt, kuras no “nē” lietām ir patiešām svarīgas, lai nebūtu par daudz aizliegumu.

Lai attiecības ar pusaudzi būtu pēc iespējas labākas, vēlams līdz tam audzināšanā nepieļaut divas galējības – pārlieku aizbildniecību, kontroli un bērna slavināšanu vai arī tieši pretēji – vienaldzību, brutalitāti, izsmiešanu. 

Svarīgi! Vecākiem nebūtu labi saplūst ar pusaudža valodu un balss toni, respektīvi – nevajadzētu to atdarināt. Vecākiem nav jākļūst par pusaudzi, bet jāpaliek pie savas, taču bērnam saprotamas valodas.

VECĀKI JAUTĀ PĒC PADOMA

Atbild psiholoģe Inese Elsiņa

Situācija Nr. 1: Pusaudze vairs neinformē par savām gaitām
Meitene, kurai ir 13 gadu, ir pasākusi pēc skolas ar draudzenēm staigāt apkārt. Kad meitenes mamma mēģina noteikt, ka pirms došanās tomēr viņa ir jāpainformē (kur ir plāns doties un kad būs atpakaļ), meita tikai asi atcērt, ka ir gana liela un pati var par sevi parūpēties.

Ko iesākt?
Pusaudžu vecumposmā piederība noteiktai grupai un attiecību veidošana ar vienaudžiem ir viena no centrālajām tēmām. Tas, ka meita vēlas uzturēt attiecības ar vienaudžiem/draugiem vairāk un biežāk, ir veselīgas attīstības iezīme. Taču arī mammas interese par to, kur atrodas meita un kad būs mājās, ir saprotama un pamatota. Neraugoties uz to, ka pusaudze cenšas iegūt vairāk pašnoteikšanās spējas un autonomiju, kas ir atbilstoši, pieņemami viņas vecumposmam un ko vajadzētu atbalstīt, nav gluži tā, ka meitene bez vecāka (šajā gadījumā – mammas) spēj dzīvot pilnībā neatkarīgi un patstāvīgi.

Tāpēc te iederētos saruna ar meitu, kur mamma pauž savu sapratni, ka meitai ir draudzenes un ka apzinās, cik svarīgi pusaudzei ir kontaktēties ar draudzenēm ārpus skolas. Vienlaikus mammai jāļauj manīt, cik ļoti viņai nepieciešams justies drošai un mierīgai par to, kas notiek ar meitu. Jo, ja pusaudze nesaka, kur dodas un cikos būs atpakaļ, vecākā valda satraukums. Stāstot par savām bažām mierīgā tonī, mamma atgādinās, cik ļoti meita viņai ir dārga un svarīga. Ieteicams savstarpēji vienoties arī par veidu, kā meita paziņotu par saviem plāniem pēc skolas (kur un uz cik ilgu laiku iecerējusi doties), piemēram, īsziņas, zvana vai kādā citā veidā. Tāpat vajadzētu izrādīt veselīgu interesi par meitas draudzenēm un mudināt tās uzaicināt ciemos, tā atbalstot pusaudzes sociālo dzīvi.

Situācija Nr. 2: Nedalītā uzmanība, kas veltīta viedierīcēm
Vērojami nopietni strīdi par telefonu lietošanu (bērniem 11 un 14 gadi). Kad mamma paliek dusmīga un liek tālruņus nolikt malā, abi tikai nobubina pretī, ka mamma ir slikta, jo, redz, citiem bērniem vecāki telefonus ļauj lietot bez ierobežojumiem. Ja mammai tomēr sanāk panākt, ka viedierīces tiek noliktas malā, pēc dažām minūtēm bērni jau atkal tām ir pieķērušies. Mamma no šiem mūžīgajiem strīdiem ir ļoti nogurusi.

Ko iesākt?
Strīdi vecāku un bērnu starpā par mobilo ierīču lietošanu ir visai bieža parādība un rada izaicinājumus daudzās ģimenēs. Mūsdienu pusaudži ir tendēti komunicēt ar vienaudžiem mazāk tiešajā kontaktā, vairāk ar dažādu saziņas vietņu starpniecību, tāpat ievērojamu laiku pavada sociālajos tīklos, lai sekotu līdzi gan savu vienaudžu, gan elku ikdienas gaitām.

Pēc teiktā var noprast, ka mamma ļoti cenšas novērst bērnu uzmanību no ierīču lietošanas, kas izraisa viņā dusmas, jo atvases tām ir ļoti pieķērušās. Te būtu jāsaprot, kas tieši mammā izraisa šīs nepatīkamās izjūtas. Vai tas, ka bērni lieto telefonus šķietami par daudz? Varbūt tas, ka viedierīču izmantošanas laikā bērni neveido kontaktu ar vecākiem? Vai arī tam ir vēl citi iemesli? Sev būtu jānodefinē, kas tieši traucē un ko ir vēlme darīt citādi.

Vērtīgi, ja ikdienā var ieviest brīžus, kad visi dara kādas lietas kopā un neviens no ģimenes locekļiem nelieto viedierīces, piemēram, ieturot maltīti pie vakariņu galda. Svarīgi, ka arī vecāki paši stingri ievēro to, ko sagaida no bērniem, – piemēram, maltītes laikā telefoni neatrodas uz galda, neviens neatbild uz zvaniem un neraksta īsziņas. Apdomājot šos jautājumus, vēlams uzsākt sarunu ar bērniem, kur vecāks pauž savu sapratni par to, cik telefonu lietošana viņiem ir svarīga, atgādinot, ka katrā ģimenē noteikumi un ieradumi tomēr var būt ļoti atšķirīgi, atzīstot, ka citās ģimenēs, ļoti iespējams, bērniem ir atļauts vairāk.

Tāpat mammai vajadzētu bērniem atklāt, ka viņa jūtas apbēdināta, ka jautājums par telefonu lietošanu ir tik biežs ģimenes strīdu iemesls. Kā arī jāpauž, kāpēc viņa vēlas, lai  atsevišķos brīžos viedierīces tiktu noliktas malā, piemēram, jo ir vēlme ar bērniem aprunāties, uzzināt, kā pagājusi diena utt. Sarunu veidā jāmēģina ar bērniem apspriesties un vienoties, kuri varētu būt tie mirkļi (katru dienu), kad ir kontakts citam ar citu bez telefonu starpniecības. Lai izdodas!

Situācija Nr. 3: Zūd vēlme turpināt iesākto nodarbi
Dēls iet mūzikas skolā. Septembrī sācies beidzamais gads, bet viņš grib skolu pamest. Visu pavasari mamma centās uzmanīt, lai dēls “nebasto” nodarbības. Reizēm pat gāja pretī uz skolu, lai aiz rokas vestu uz mūzikas skolas nodarbībām. Lieki teikt, ka dēls nebija priecīgs un uz katru argumentu, kāpēc iesākto vajag pabeigt, atrada piecus argumentus, kāpēc tas nav iespējams. Domājot par šo mācību gadu, dēla mammā iestājas izmisums.

Ko iesākt?
Nereti vecāki pauž bažas, ka tieši pusaudžu periodā (apmēram no gadiem 11–12) bērni vēlas pārtraukt vai pamest iesākto, kam veltījuši daudzus gadus. Situācijas mēdz būt ļoti atšķirīgas un individuālas, līdz ar to visus iespējamos iemeslus šādai darbībai izanalizēt nav iespējams. Bet psiholoģe Elsiņa savā praksē ir saskārusies ar vairākiem motīviem, kas var būt par iemeslu tam, ka pusaudzis vairs nevēlas turpināt iesākto: protests un robežu pārbaudīšana; izdegšana (lielās slodzes skolā un ārpusstundu aktivitātēs dēļ); depresija (daži no simptomiem – grūtības koncentrēties, darba efektivitātes pazemināšanās, prieka un interešu zudums par ar aktivitātēm, kas iepriekš saistījušas, fizisks izsīkums u. c.); grūtības saskarsmē (arī konflikti) ar mūzikas skolas biedriem, skolotājiem. 

Dažreiz pusaudži min, ka iepriekš kaut ko darījuši tikai tāpēc, ka to gribējuši vecāki, ka ir bijusi vēlme iepriecināt vecākus vai arī ir gribējies tādā veidā izpelnīties vecāku uzmanību, mīlestību, taču pieaugot sākuši to izvērtēt un saprast, kā tās patiesībā nav viņu intereses un vajadzības.

No teiktā saprotams, ka mamma izjūt bezpalīdzību un dusmas par esošo situāciju, jo vēlme, ka dēls pabeidz pēdējo mācību gadu, ir saprotama un dabiska. Runājot par to, ka dēls min piecus argumentus, kāpēc tas nav iespējams, būtu vērtīgi saprast – kas tie ir? Te noderētu saruna ar dēlu, kur tiktu paustas bažas un raizes, kas saistītas ar puiša nodarbību kavējumiem. Tāpat šajā sarunā vecākam vajadzētu censties saklausīt un izprast, ko saka dēls, – kas varētu būt viņa šķēršļi un grūtības, vajadzības un motīvi, kas traucē pabeigt iesākto? Tas, protams, nav viegls uzdevums, jo, ļoti iespējams, arī pats dēls tās nespēj izprast un paust atbilstošā veidā. Tādā gadījumā vēlams iesaistīt speciālistu (psihologu, psihoterapeitu), kurš uzklausīs gan vecāku, gan dēlu, mēģinot izprast patiesos iemeslus un rast risinājumu.

Situācija Nr. 4: Šķirto vecāku prasības pret pusaudzi atšķiras
Šķirtajā ģimenē katru reizi, kad meita (12 gadu) atbrauc no tēva mājām, mamma ar meiteni sastrīdas. Mamma vēlas, lai meita sakārto savu istabu, saliek pa vietām mantas, aiznes netīro veļu uz veļas grozu. Bet meita vienmēr runā pretī, sakot, ka mamma viņu nemīl, jo tētis savās mājās nekad viņu nespiež darīt mājas darbus.

Ko iesākt?
Šajā nelielajā grūtību raksturojumā saskatāmi divi aspekti. Pirmkārt, pusaudžu vecākiem konflikti par mājas pienākumu veikšanu (savas istabas sakārtošanu, trauku mazgāšanu u. c.) ir visnotaļ ierasta parādība. Pusaudži parasti ļoti labi izprot un apzinās, kas ir viņu pienākumi, taču mēdz uz tiem reaģēt ar protestu. Iemesli tam var būt daudz un dažādi, taču ir otrs aspekts, kas aprakstītajā situācijā ir uzmanības vērts. Tas ir fakts, ka strīdi rodas tieši tad, kad meita atgriežas no tēta mājām. 

Šķirto vecāku ģimenēs mēdz gadīties, ka katra vecāka prasības un noteikumi savās mājās atšķiras. Tāpēc būtu labi meitas vecākiem vienoties par sarunu, kur tiktu apspriests, ka konfliktus, kas saistīti ar mājas pienākumiem, mammas un meitas starpā varētu mazināt vecāku vienošanās, par ko ikdienā meitai pašai jāuzņemas atbildība (savas netīrās veļas ielikšana veļaskastē, netīro trauku savākšana aiz sevis u. c.); svarīgi, ka abiem vecākiem jābūt konsekventiem jeb noteiktiem/nelokāmiem šajā jautājumā.
 

No aprakstītās situācijas nav īsti noprotams, vai līdzīga saruna ar meitenes tēvu līdz šim ir vai nav bijusi. Iespējams, viņš nemaz nezina par konfliktiem mammas un meitas starpā. Psiholoģe pieļauj, ka meitas tēvs tomēr varētu būt ieinteresēts meitas labklājībā un ir gatavs iesaistīties situācijas risināšanā. Tikpat nepieciešama ir arī mammas saruna ar meitu, izskaidrojot meitai savas vajadzības, proti, tas, ka tiek lūgts iesaistīties mājas darbu veikšanā, nenozīmē, ka meita vairs netiek mīlēta, bet gan iezīmē tikai to, ka katrai ir savi pienākumi mājās / ārpus mājām. Ka arī – mamma ir noslogota un mēdz justies piekususi, un meitas palīdzība mājas darbos būs patiešām noderīga un tiks novērtēta. Lai mājas pienākumu veikšana neaizēnotu vērtīgo kopā būšanas laiku, mammai ar meitu jācenšas atrast arī kopīgos prieka un saskarsmes punktus. Izdošanos!

Literatūra
1. Blakemore, S. J. Inventing Ourselves: The Secret Life of the Teenage Brain. 2018.
2. Čepmens, G. 5 mīlestības valodas pusaudžiem. Rīga: Zvaigzne ABC, 2017.
3. Kačiatore, R.; Koiso-Kantila, S. No zēna līdz vīrietim. Rīga: Jumava, 2012.
4. Steinberg, L. Age of Opportunity: Lessons from the New Science of Adolescence. 2015.
5. Volfs, E. Es klausītu savus vecākus, ja viņi aizvērtos. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013.

Autore: Dagnija Millere-Balandīna, speciāli Mammamuntetiem.lv