Skolas nogalina zinātkāri. Kāpēc mums jāpārtrauc bērniem likt "klusēt un iet mācīties"

Tāda aina varētu būt gandrīz jebkurā skolā. Bērni, kuriem jautājumu ir pārpārēm par lietām, kuras viņus interesē, skolā mācās tos neuzdot. Uz testu un mācību stundu tēmu fona ziņkārie jautājumi paliek neatbildēti un mācīšanās iespējas tiek zaudētas.

Pētnieki, izmantojot informāciju, kas iegūta no vecākiem un viņu aizpildītām anketām, novērtēja zinātkāres pakāpes bērniem dažādos vecumos - sākot no zīdaiņa vecuma, līdz pat pirmsskolas vecumam. Tālāk tika pārbaudīta lasīšana, matemātika un bērnu uzvedība pirmajā skolas gadā. Tika atklāts, ka visziņkārīgākajiem bērniem bija vislabākie rādītāji. Salīdzinot no nabadzīgākām un bagātām ģimenēm nākušus bērnus, tieši pirmajiem bija spēcīgāka saikne starp zinātkāri un zināšanu sniegumu.

Skolotājiem, kuri līdz šim ir koncentrējušies uz bērna uzmanības un koncentrēšanās noturēšanu, tagad būtu jāsaprot, ka bērnu zinātkāres attīstīšana ir daudz svarīgāka. Vecumā no 14 mēnešiem līdz pieciem gadiem, bērns stundā uzdod vidēji 107 jautājumus.

Tika atklāts, ka visziņkārīgākajiem bērniem bija vislabākie rādītāji. Salīdzinot no nabadzīgākām un bagātām ģimenēm nākušus bērnus, tieši pirmajiem bija spēcīgāka saikne starp zinātkāri un zināšanu sniegumu.

Vēl kāds ‘’Izsalkušais prāts’’ (The Hungry Mind) grāmatas autores Sūzanas Ingelas pētījums atklāja, ka tiklīdz kā bērni sāk skolas gaitas, bērnu uzdoto jautājumu skaits strauji krītas. Kad viņas komanda reģistrēja uzdoto jautājumu skaitu jaunāko bērnu klasē kādā amerikāņu piepilsētas skolā, bērni uzdeva 2-5 jautājumus divu stundu laikā. Kļūstot vecākiem, bērni atsakās no jautāšanas pavisam. Divu mācību stundu laikā piektās klases skolēni, kuri ir vecumā no 10-11 gadiem, nespēja skolotājam uzdot nevienu jautājumu.

Kādā nodarbībā, kurā piedalījās grāmatas autore, devītās klases skolniece skolotājai jautāja, vai ir kāda vieta pasaulē, kur neviens cilvēks nenodarbojas ar mākslu. Skolotāja meiteni pārtrauca teikuma vidū ar ‘’Zoja, tagad nekādu jautājumu, lūdzu, ir laiks mācībām.’’ .

Sūzana Ingela, attīstības psiholoģe, stāsta: ‘’Apmeklējot skolas daudzviet pasaulē, var būt grūti atcerēties, ka viņi ir aktīvi, intelektuāli bērni, jo neviens nerunā par viņu iekšējo garīgo pasauli. Cik labi viņi uzvedas un kādus rezultātus sniedz, daudziem izglītības nozares cilvēkiem šķiet daudz svarīgāk. Bieži vien izglītības birokrātija zinātkāri ir nostūmusi malā.’’

Kad skolotāji jauniem bērniem māca neuzdot jautājumus, nav pārsteidzoši, ka skolēni ar lieliem sasniegumiem, kā atklāja amerikāņu zinātnieki 2013. gadā, bija mazāk zinātkāri, jo vēlmi izzināt viņi uzskatīja par traucēkli saviem sasniegumiem. Jautājumi, ko šie skolēni uzdeva, bija saistīti vairāk ar rezultātu uzlabošanu, kamēr jautājumi, ko uzdeva zinātkārie bērni, tika uzdoti, lai padziļinātāk izprastu tēmu.

Protams, ir daži skolotāji, kuri veicina tieši bērnu zinātkāri. Katrā skolā, kuru psiholoģe apmeklē, mēdz būt vismaz viens skolotājs, kurš vērš uzmanību uz bērnu ziņkāri. Taču tas parasti ir atkarīgs no paša cilvēka nevis sistemātiskas pieejas.

Tiklīdz bērni sāk mācīties sākumskolā, viņiem ir jāklusē un jāmācās. Tā nav skolotāju vaina. Viņiem ir tik daudz mācību vielas, kas jāiemāca. Bērni būtu jāiedrošina uzdot jautājumus, pat ja tas var būt izaicinājums skolotājam. Mums ir jāatrod laiks priekš jautājumiem. Skolās nav pietiekoši daudz laika radošumam un ziņkārei.

No: http://theguardian.com