Skolotāja Māra: Skolēniem ir jāiemācās arī atvainoties

Zintim savs rēķins: pulksten desmitos vakarā es būšu pietiekami beigta un neuzmanīga. Un viņš atsūta… precīzi nokopētu draudzenes darbus. Pagāns, vienkārši pārkopē, nav pat izlasījis – ar visiem darbības vārdiem sieviešu dzimtē, ar daudzajām tikai šai meitenei raksturīgajām kļūdām.

Diemžēl es gan putroju skaitļus, vārdus un visu ko citu, bet uz tekstiem un valodas kļūdām man ir īpaši trenēta atmiņa. Uz manu diezgan nikno vēstuli (esmu tiešām apskaitusies) viņš atbild gandrīz ar sašutumu – kā es tā nabadziņu apvainojot. Tas esot tikai attālinātās apmācības dēļ, tā tikai liekoties. Liedzas, kamēr es aizsūtu paraugus, lai salīdzina pats.

Darbdiena beidzas vienpadsmitos. Neatceros, kā tieku līdz gultai.

Otrā rītā šis lūdz atļauju darbu pārstrādāt. Manis pēc, nesolu gan, ka paspēšu izskatīt – laika maz. Raksta, it kā vakara diskusijas nebūtu bijis. Uz tiešu jautājumu, vai tad nemaz nejūtas neērti, atzīst, ka jūtas gan. Atvainoties, protams, viņam neienāk prātā.

Vai turu uz puisi ļaunu prātu? Nē. Viņš vēl aug. Varbūt kādreiz izaugs. Cerams.


Skolotāja Māra Ozola savas pārdomas un novērojumus par skolu dzīvi raksta arī savā FaceBook profilā un blogā Pedagogs.lv