4 soļu plāns, kā bērnam mācīt pārvietoties vienam pašam
Patstāvība ir viena no prasmēm, kas bērniem ļoti noderēs, uzsākot skolas gaitas 1. klasē. Bērnu dārzu pedagogi reizēm iesaka vasarā bērniem radināties patstāvībā, piemēram, mācoties jau kādu konkrētu maršrutu pa pilsētu vai savu ciemu veikt vienam pašam. Kā vecākiem mācīt bērnu patstāvīgi pārvietoties pa pilsētu vai ciemu, konsultē Solvita Lazdiņa, Valsts izglītības satura centra īstenotā projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” (“Skola2030”) vecākā eksperte, Rīgas Pilsētas sākumskolas direktore.
Gunita Krilova
Mammamuntetiem.lv raksts
FOTO: Shutterstock.com
Jebkurš regulārs pienākums, kas bērnam ir uzticēts, veicina patstāvību.
Prasme patstāvīgi veikt nelielus attālumus bērnam noderēs vēlāk, uzsākot skolas gaitas, pat ja pirmajos mēnešos un varbūt pat gadā bērnus uz skolu vedīs vecāki. Tāpat jāatceras, ka Latvijā bērns viens pats drīkst palikt bez vecāku uzraudzības no 7 gadu vecuma. Jāņem vērā, ka jaunākiem bērniem patstāvīgas pārvietošanās apgūšana nebūs aktuāla, pat ja ir plānots skolas gaitas uzsākt jau 6 gadu vecumā.
Lasītākais
Taču bērniem patstāvību būtu vēlams veicināt jau stipri pirms skolas gaitu uzsākšanas un pirms plānotās patstāvīgās pārvietošanās. Jebkurš regulārs pienākums, kas bērnam ir uzticēts, veicina patstāvību. Atslēgas vārds ir tieši pienākumu regularitātei – vērtīgi būs tieši darbiņi, kuri bērnam jāveic regulāri un par kuriem arī bērnam pašam ir jāatceras un jāatbild nevis darbi, kurus bērns veic reizi pa reizei pēc vecāku lūguma. Piemēram, ēdiena ielikšana kāķim ik rītu, trauku novākšana pēc ēdienreizes, grīdas izsūkšana katru svētdienu, puķu apliešana katru nedēļu – jebkāds šāds neliels mājas darbiņš, kas bērnam tiek uzticēts regulāri, veicinās bērnā patstāvību. Šādu patstāvības treniņu vēlams ieviest pirms 7 gadu sasniegšanas.
Jebkurš regulārs pienākums, kas bērnam ir uzticēts, veicina patstāvību.
Kad bērns ir gatavs sākt apgūt patstāvīgu pārvietošanos, bērnam vislabāk mācīt pārvietoties pa kādu kādu konkrētu maršrutu, piemēram, līdz skolai, līdz vietējam veikalam, līdz radinieku mājām vai tamlīdzīgi. Katru no posmiem, iespējams, vajadzēs atkārtot vairākas reizes, līdz bērns būs gatavs pāriet uz nākamo posmu.
1. Sākumā bērns pa konkrēto maršrutu iet kopā ar vecāku un vecāks ir vadošais.
Vecākam vajadzētu visu ceļu bērnam komentēt un runāt līdzi, izstāstot maršrutu – tagad mēs iesim pāri ielai, gaidīsim zaļo luksofora signālu, tad mēs griezīsimies pa kreisi, iesim garām lielam kokam un tamlīdzīgi. Ir ideāli, ja visas darbības vecāks pavada ar savu runu.
2. Nākamais ir solis, kad bērns arī iet kopā ar vecāku, bet vadošais jau ir bērns.
Vecāks bērnam iet blakus, un tagad tieši bērns stāsta, kur ir jāiet. Visticamāk, bērns atkārtos daļu no vecāka teiktā, kaut ko izlaižot, bet kaut ko atceroties. Šeit vecāks varēs novērot, kur bērns dodas pārliecināti, bet kur šaubās. Šaubīgās vietas vecākam vēlreiz vajadzētu izstāstīt.
Katru no posmiem, iespējams, vajadzēs atkārtot vairākas reizes, līdz bērns būs gatavs pāriet uz nākamo posmu.
3. Kad bērns jau jūtas drošs konkrētajā maršrutā, bērns ceļā dodas viens, bet vecāks bērnu pavada pa gabalu, esot tuvumā.
Bērns iet pa priekšu patstāvīgi, bet vecāks iet no muguras. Ja maršruts ietver pārvietošanos ar sabiedrisko transportu, var variēt – vecāks var braukt līdzi ar mašīnu vai velosipēdu, iekāpt transportā pa citām durvīm un sēdēt nostāk. Šajā posmā svarīga ir iespēja pie jebkādām bailēm vai šaubām bērnam sasniegt vecāku, piezvanīt vai sasaukt. Šeit jāņem vērā, ka intensīvā satiksmē var veidoties sastrēgumi, sabiedriskais transports var saplīst, tāpēc vecāka sasniedzamība ir ļoti svarīga.
4. Kad bērns ir apguvis pārvietošanos vecāka tuvumā un jūtas drošs par sevi, bērns ceļā var doties viens pats.
Arī šeit ir svarīgi vecākiem būt sasniedzamiem, ja notiek kas neparedzēts, jo mazi bērni stresa apstākļos mēdz apjukt un izbīties.
