Pusaudzis treniņiem saka NĒ! Konkurence ar virtuālo pasauli un protests pret vecāku vēlmēm

Bērnam augot, vecāki parasti sastopas arvien ar jaunām un jaunām grūtībām, kas prasa atbilstošu izpratni un arī risinājumus. Viena no šīm grūtībām ir apjausma, ka bērns vairs nevēlas apmeklēt sporta pulciņus, kas iepriekš sagādājuši prieku. Un reizēm vecāki var lasīt ziņas no skolas, ka pusaudzis pasācis kavēt sporta stundas. Psiholoģe Iveta Aunīte uzsver, ka šādas izmaiņas bērna uzvedībā reti ir pēkšņas. Visbiežāk jau iepriekš manāmas pazīmes, kas liecina, ka bērns uz ierastajām fiziskajām nodarbēm dodas nelabprāt. 

Pazīmes, ka bērns izvairās no ierastajām sporta aktivitātēm:
    • “aizmirst” par nodarbībām;
    • regulāri pirms nodarbībām jūtas slikti;
    • pazaudē sportošanai paredzēto apģērbu;
    • aizmirst sporta tērpu mājās;
    • mēģina ieplānot citas aktivitātes sportošanai paredzētajā laikā u.c.

Tipiskākie iemesli, kādēļ bērns vēlas atteikties no sporta pulciņa:

1. No tīkamā sporta pulciņa aiziet draugs/draudzene. Parasti sporta pulciņa apmeklēšana ir ilgstošs process – pat vairākus gadus. Un ir pavisam loģiski, ka tur veidojas lieliskas draudzības. Gadās, ka kādu iemeslu dēļ labais draugs vai draudzene maina nodarbi, dzīvesvietu vai vienkārši pārtrauc iesākto. Rezultātā arī palicējs var zaudēt prieku par nodarbi un vēlēties to pamest. 

Ko darīt? Lai arī sasniegumi sportā ir neatņemama treniņu sastāvdaļa, ļoti svarīgi gūt prieku un gandarījumu. Varbūt bērnam ir nepieciešams laiks, lai adaptētos jaunajā situācijā, bet varbūt arī tava bērna dzīvē pienācis laiks kaut ko mainīt. Katrā ziņā – visam jāsākas ar godīgu un vaļsirdīgu sarunu. Noteikti var palīdzēt vienošanās kādu brīdi iesākto turpināt un vēlmi pārtraukt pulciņu pārskatīt pēc noteikta laika. 

Vienmēr jāvērtē, vai bērns nav pārguris un vai viņam kopumā nav pārmērīga slodze. 

2. Pusaudzis protestē pret vecāku izvēli. Lai arī vecāki parasti, izvēloties nodarbes bērnam, cenšas ar atvasi aprunāties, kādus sporta pulciņus izvēlēties, tomēr gala lēmums visbiežāk paliek vecāku ziņā. Pat, ja sākotnēji bērns nav iebildis pret pulciņu, ar laiku var izveidoties gana liela nepatika, lai pusaudzis kādā brīdī sāktu protestēt pret šo izvēli. Turklāt pusaudži biežāk izvēlas pasīvo protestu, nevis atklātu sarunu, ka vēlas kaut ko mainīt savā dzīvē. 

Ko darīt? Arī šajā situācijā bez mierīgas sarunas ar bērnu neiztikt. Ja vecāki ir izsapņojuši, ka bērns būs panākumiem bagāts basketbolists, bet bērna sirds velk uz jauniem izaicinājumiem, visticamāk, mamma un tētis savu nepanāks. Tomēr par vienu ir vēlams panākt vienošanos – ja bērns vēlas pamest iesākto nodarbi, ir vietā jāatrod alternatīva. Ja bērns vēlas atteikties no līdzšinējām aktivitātēm, vecākiem ir vērts iziet uz kompromisu, bet svarīgi noteikt termiņu, līdz kuram pusaudzim ir jāizvēlas sava jaunā nodarbe. Pretējā gadījumā bērns vecākus var maldināt – meklēju, meklēju, bet neesmu atradis. Laika robežas var nozīmēt, ja bērns pats neizvēlēsies, tad to izdarīs vecāki. Tāpat mammai un tētim vajadzētu raudzīties, vai, piemēram, sports, kurš bija trīs reizes nedēļā ar sacensībām atsevišķās brīvdienās, netiek nomainīts pret baseinu vienu reizi nedēļā. Īsāk sakot, maiņai jābūt adekvātai. Tātad uzstādījumam jābūt ne tikai, ka jānodarbojas ar kaut ko, bet arī cik regulāri tam jānotiek. 

3. Bērns sāk padoties grūtību priekšā. Pilnveidojot un attīstot iemaņas kādā sporta veidā vai nodarbē, izaicinājumi parasti pieaug, jāmācās kaut kas jauns. Rezultātā pusaudzis var sastapties ar grūtībām, kuru dēļ vieglāk ir izvairīties, neiet, nepiedalīties. Un tad arī bērns pamazām pārstāj apmeklēt sporta nodarbības.

Ko darīt? Svarīgākais – parādīt bērnam, ka viņa sasniegumi, salīdzinot pašam ar sevi, ir auguši. Ja tā nav, palīdzēt atrast veidu, kā gūt panākumus. Katrā ziņā nevajag ļaut bērnam viegli padoties, jo grūtību pārvarēšana ir viena no prasmēm, kas dzīvē ir ļoti nepieciešama. Tomēr kādā brīdī patiešām ir svarīgi apsvērt, ka varbūt izvēlētā nodarbe līdz galam nav pusaudzim piemērota – ilgstoša nepatika bērna emocionālajai labsajūtai par labu nekad nenāks.

4. Bērns zaudējis pašvērtējumu. Dažkārt, nodarbojoties gan ar individuālo, gan komandas sportu, bērns var zaudēt pašvērtējumu. Viņam vai viņai liekas, ka vairs nevar sasniegt tādus rezultātus, kā kādu laiku iepriekš. Iespējams, pusaudzis domā, ka vairs nav tik noderīgs komandai. Tas var parādīties kādu sacensību zaudējumu rezultātā, kad izdara kādus slēdzienus pats par sevi, domājot, ka vairs nesanāk. Dažkārt iemesls meklējams pārmērīgā kritikā no trenera vai sporta skolotāja. 

Ko darīt? Iesākumā vērts noskaidrot pašvērtējuma pazemināšanās iemeslus. Šādās situācijās ir svarīgi ne tikai izrunāties ar bērnu, bet arī aprunāties ar sporta pedagogu. Tajā pašā laikā vecākiem ir jābūt vērīgiem, vai tiešām sporta nodarbības vien ir tās, kas traumē bērna pašapziņu. To var ietekmēt arī citas sfēras, piemēram, attiecības ar draugiem, attiecības ģimenē, kopējā slodze un dienas ritms, kas atstāj ietekmi ne tikai uz sporta aktivitātēm, bet uz sekmēm kopumā. 

Atsevišķās situācijās stundu “bastošanas” iemesli meklējami pašās sporta stundās – tās ir neinteresantas, skolotājs vai skolotāja kliedz uz bērniem, reizēm bērns vienkārši nespēj izdarīt prasīto.

5. Bērns aizrāvies ar virtuālo pasauli. Ja bērns sāk izteikti izvairīties no sporta aktivitātēm, tas var būt arī saistīts ar pārlieku aizraušanos ar viedierīcēm. Pusaudzis sāk izmantot katru iespējamo brīdi, lai pavadītu to savā telefonā. Lai arī tas nav viegls uzdevums, vecākiem jābūt vērīgiem jau no bērna mazām dienām, analizējot norises bērna dzīvē. Ja bērns sākotnēji ar prieku ir devies uz sporta nodarbībām (un ne tikai), bet nu saprotat, ka viņš to nevēlas, jāatceras, ka tas nav noticis dažu dienu laikā, parasti tas ir ilgstošs process. Un te vecākiem nepieciešams izvērtēt, kādā veidā līdzsvarot ikdienas nodarbes un aktivitātes virtuālajā pasaulē. 

Ko darīt? “Man jāatzīst, ka šis uzdevums tiešām ir grūts. Ja noteikumi par sabalansētu viedierīču lietošanu būtu visās ģimenēs, būtu vieglāk, bet diemžēl tā nav. Ja noteikumi būtu visās ģimenēs, tad pusaudži kopīgi varētu dusmoties uz saviem vecākiem. Bet situācijā, kad daži vecāki cenšas šo cīņu izcīnīt, bet daļa ir vienaldzīgi (un pusaudži savā starpā to pārrunā), tad tie vecāki, kuri cenšas kaut ko darīt, nepelnīti paliek par sliktajiem. Pieredze rāda, ka daudzi vecāki tiešām ir padevušies,” stāsta Iveta Aunīte. Jebkurā gadījumā sarunas, konsekvence noteikumos, iejūtīga un izprotoša attieksme pret pusaudzi, kā arī vecāku piemērs dos pozitīvu rezultātu. 

Atsevišķās situācijās stundu “bastošanas” iemesli meklējami pašās sporta stundās – tās ir neinteresantas, skolotājs vai skolotāja kliedz uz bērniem, reizēm bērns vienkārši nespēj izdarīt prasīto.
 

Pazīmes, kas liecina, ka bērns ir pārāk aizrāvies ar virtuālo pasauli:
    • paaugstināta trauksmainība vai tieši pretēji – pazemināts garastāvoklis;
    • grūtības tikt galā ar skolas pienākumiem;
    • grūtības attiecībās ar ģimenes locekļiem vai ar vienaudžiem;
    • uzvedības un emociju regulācijas problēmas;
    • bērns jāpierunā sēsties pie vakariņu galda;
    • pamazām bērns atsakās no pulciņiem un ārpusskolas aktivitātēm;
    • zūd interese par lietām, kas agrāk sagādājušas prieku;
    • no rītiem grūtības piecelties, bet vakarā – aizmigt;
    • daudz laika pavada viedierīcēs.

Vairāk par pazīmēm lasi rakstā “Pirmās pazīmes atkarībai no viedierīcēm” .

Kā rīkoties, lai virtuālā pasaule nesāk dominēt pār reālo:
    • svarīgi pavadīt laiku kopā ar bērnu, 
    • sarunāties ar bērnu, runāt par grūtībām un veidiem, kā tās pārvarēt,
    • parādīt jaunas atpūtas iespējas, jaunus vaļaspriekus, 
    • vienoties par viedierīču lietošanas noteikumiem,
    • rādīt piemēru, piemēram, pašiem vecākiem ievērot saprātīgu viedierīču lietošanu.

Bērns “basto” sporta stundas
Vecāki, kuri maksā par bērna sporta pulciņiem, vairāk arī ir informēti tieši par to, kā bērnam veicas šajā jomā. Savukārt par skolas sporta stundu apmeklējumu interesējas mazāk, atstājot to skolas ziņā. Un savā ziņā to var saprast, jo tieši sporta skolotājs vislabāk var pamanīt gan norises stundā, gan arī to, kas notiek pirms un pēc tās. Protams, atsevišķās situācijās stundu “bastošanas” iemesli meklējami pašās sporta stundās – tās ir neinteresantas, skolotājs vai skolotāja kliedz uz bērniem, reizēm bērns vienkārši nespēj izdarīt prasīto. Tomēr biežāk pie vainas ir notiekošais sporta stundas “neredzamajā” daļā – bērnu savstarpējās attiecībās ģērbtuvēs. Tur pusaudzis var piedzīvot emocionālu un pat fizisku aizskārumu, apsaukāšanos, grūstīšanos, nejaukus izteikumus par apģērbu vai izskatu, augumu. “Šodienas pusaudžu vidū aktuāls ir jautājums – būt vai nebūt populāram klasē, vienaudžu vidū. Viens no popularitātes rādītājiem ir atpazīstamu zīmolu apģērbs, apavi. Tas attiecas arī uz sporta ekipējumu. Un tas var būt par iemeslu, kādēļ bērni atsakās iet uz vienām vai citām nodarbībām, jo citi bērni vienkārši izsmej,” pieredzē dalās speciāliste. Tādēļ ir ļoti svarīgi ar bērniem jau no mazām dienām runāt par vērtībām. Var mudināt bērnu krāt kabatas naudu, lai varētu iegādāties to, ko ļoti kāro un kas palīdzētu justies labāk. Bet kļūda būtu par katru cenu censties nopirkt visu iespējamo. Galu galā drīz būs modē jauni zīmoli, un bērnam kārosies jaunas lietas. Reti kurš vecāks spēj visu iegādāties. Un, ja spēj – tik un tā nevajadzētu to darīt. Ja no bērna saņem signālus par problēmām sporta stundās vai ģērbtuvē, vecākiem jārod iespēja aprunāties ar bērnu, tad arī ar pedagogu un, ja nepieciešams, ar skolas vadību, lai izprastu iemeslus un meklētu risinājumus. 


SVARĪGI!
Ja bērnu starpā ir apcelšanas, apsaukāšanās, izsmiešanas, var būt, ka notiekošo ģērbtuvēs skolotājs vai treneris nemaz nav pamanījis. Tādās situācijās parasti rodas neizpratne, kāpēc bērns pēkšņi negrib apmeklēt nodarbības. Lai to novērstu, skolu pedagogiem starpbrīdī vai laikā pirms nodarbības vajadzētu regulāri sekot, kāda atmosfēra valda ģērbtuvēs. Un ne mazāk svarīgi par šiem jautājumiem runāt skolas līmenī. 

Vai vecāku sporta aktivitātes var kalpot par piemēru bērnam?
Nevajadzētu par zemu novērtēt piemēru, ko vecāki var rādīt saviem bērniem, tajā pašā laikā jāatceras, ka mammas un tēta sportošanas piemērs strādās līdz noteiktam vecumam. No aptuveni 12 gadu vecuma bērni priekšroku dod vienaudžu piemēram.