Dumpīgums un brīvības meklējumi: kā ģimenē pārdzīvot tīņu vecumu?

Sīkāk par tīņu vecuma raksturojumu un to, kā šo vecumu veiksmīgi pārdzīvot, stāsta sistēmiskā ģimenes psihoterapeite un pedagoģijas doktore Maija Biseniece.


Kad sākas tīņu vecums?
Pusaudžu vecumā jānošķir bioloģiskais un psiholoģiskais tīņu vecuma sākums. Meitenēm bioloģiski pusaudžu vecums sākas, kad parādās pirmās menstruācijas. No šī brīža meitene var palikt stāvoklī un dzemdēt. Zēniem fizioloģiskā nobriešana sākas aptuveni 11,5 gadu vecumā un ilgst līdz 16, bet dažreiz 18 gadiem. Dzimumnobriešana katram var būt atšķirīga, bet pārāk agra vai vēla dzimumnobriešana var negatīvi ietekmēt tīņa pašvērtējumu, jo šajā vecumā pusaudžiem ir svarīgi, lai viņu fiziskā attīstība noritētu tāpat kā vienaudžiem. Aizkavēta fiziskā nobriešana rada psiholoģiskas grūtības abiem dzimumiem. 

Šobrīd gan no bioloģiskā, gan psiholoģiskā viedokļa pusaudžu vecums sākas apmēram par diviem trim gadiem ātrāk nekā pirms vienas vai divām paaudzēm. 

M. Biseniece skaidro, ka šobrīd gan no bioloģiskā, gan psiholoģiskā viedokļa pusaudžu vecums sākas apmēram par diviem trim gadiem ātrāk nekā pirms vienas vai divām paaudzēm. Savukārt atbilde uz jautājumu, kad beidzas pusaudžu vecums, arī nav vienkārša, jo pieauguša cilvēka pazīme ir prasme uzņemties atbildību par savu lēmumu. Respektīvi, pusaudžu un jauniešu vecums beidzas tobrīd, kad tiek pieņemta pieauguša cilvēka vērtību sistēma – cilvēks var brīvi izvēlēties, taču pats atbild par savu izvēli. Tās ir vienas monētas divas puses – gan brīvība, gan atbildība vienlaikus. 

Tīņu emocionālie pārdzīvojumi
Pusaudžu periodā personības attīstībā notiek šķelšanās un individualizācija. Atdalīšanās no vecākiem, emocionālo saišu atraisīšana no bērnībā svarīgajiem cilvēkiem nav viegla. Pusaudzis stumj prom savu bērnības pieķeršanos vecākiem un atbrīvoto vietu piepilda ar pieķeršanos sev pašam, tas izskaidro pusaudžu pieaugošo egoismu. No vienas puses, pusaudzis izjūt prieku par iespēju brīvi pieņemt lēmumu, brīvību domāt un rīkoties pēc sava prāta, bet no otras puses, tīnis var izjust lielu tukšumu un savu nenozīmīgumu. Tur, kur iepriekš bija ļoti nozīmīga un emocionāla saite ar vecākiem, tagad ir tukšums. Tas var izraisīt milzīgu trauksmi, kuras mazināšanai tiek meklēti arī tādi risinājumi kā izklaides un spēles, sekss, alkohols un narkotikas. Pusaudžu uzvedība ir grūti paredzama, dažreiz viņi rīkojas kā pieaugušie, dažreiz ir impulsīvi kā bērni, kas kaut ko vēlas – tepat un tūlīt, bet ja nenotiek, tad nevajag, rīkojas neprognozējami un nespēj paši paredzēt savas darbības – tā ir bērnišķu un pieaugušo personības komponentu mozaīka, uzsver M. Biseniece.

Pusaudžu un jauniešu vecums beidzas tobrīd, kad tiek pieņemta pieauguša cilvēka vērtību sistēma – cilvēks var brīvi izvēlēties, taču pats atbild par savu izvēli.

No vecākiem pie draugiem
Atdalīšanās no vecākiem nozīmē to, ka pusaudzis pārdzīvo šķiršanās nomāktību un vientulību. Katrs pusaudzis ir pretrunīgs savās iekšējās izjūtās un mēģinājumos atdalīties no vecākiem. Pusaudžu perioda sākumā gan meitenes, gan zēni atkarību no mammas uztver kā draudīgu un māte kļūst par tēlu, ar kuru īpaši jācīnās un no kura jāturas pa gabalu, norāda M. Biseniece. Pusaudžiem ļoti būtiski ir tas, vai izdodas izveidot emocionāli veiksmīgas attiecības ar vienaudžiem un atrast jaunus pieķeršanās objektus. Ar vienaudžiem var izjust kopību, tuvību, apbrīnu, konkurenci, skaudību, strīdus, dvēseles tuvību – jūtas, kas agrāk izbaudītas kopā ar tuviniekiem.

Lai atdalītos no mātes, meitenes pusaudžu perioda sākumā aktīvi meklē un konkurē par pretējā dzimuma sabiedrību. Savukārt zēni, lai izvairītos no nepieciešamības pēc mātes, patvērumu meklē attiecībās ar tēvu un citiem zēniem. No vienaudžiem un jaunatnes kultūras pusaudzis saņem nepieciešamo atbalstu, lai atdalītos no vecākiem. Grupā ir vieglāk apšaubīt vecāku nozīmību un kopīgi izvēlēties piemērotu mūziku, ģērbšanās stilu, runas veidu, hobijus un vērtējumus.

Ko vecākiem labāk nedarīt un neteikt?
Pieaugušie, komunicējot ar pusaudžiem, satraucas, kad, šķiet, tik prātīgi runājošs cilvēks pēkšņi rīkojas kā pilnīgs bērns. Tas ir pavisam normāli, jo izprast pusaudža uzvedību kā pieauguša cilvēka nav iespējams. Tāpat nav vērts pārmest – Tu kā mazs bērns…. Pieaugušajiem visu laiku jāpielāgojas, jāadaptējas pusaudža stāvokļa svārstībām, palīdzot un parādot, kā pārvarēt dzīves ikdienas krīzes, jo vēl nav iegūta izturība (angliski resilience) – prasme pretoties, saņemot dzīves sitienus. Tāpēc nebūtu varbūt īpaši vērts no šiem jaunajiem cilvēkiem sagaidīt neatlaidību, pacietību, konsekvenci kā no pieaugušā. Nav vērts moralizēt. Šī pretošanās prasme ir atkarīga no vecāku sniegtā piemēra, kā viņi paši pārdzīvo neveiksmes, kā bērniem parāda, ko darīt, kā pārvarēt grūtības. – “Neveiksme? Viss ir kārtībā, Tu pamēģināji.” Iznāk arī pašiem vecākiem vairāk darboties un atcerēties teicienu –“Stiprs ir nevis tas, kurš nepakrīt, bet gan tas, kurš pakritis spēj piecelties”.


Vēlamie soļi no vecāku puses
Jāatceras, ka pusaudži un jaunieši vēl tikai mācās veidot tuvākas attiecības, viņi šajā jomā ir iesācēji un pastāv liela iespējamība, ka viņi piedzīvos sarūgtinājumu un vilšanos. Tādēļ pusaudžiem ir vajadzīgi saprotoši pieaugušie, kuri var mierināt un palīdz pārvarēt krīzes.
M. Biseniece skaidro, ka robežu noteikšana ģimenē lielākoties ir saistīta ar pusaudžu drošību, tomēr ir svarīgi, ka ar jauniešiem tiek diskutēts, jo tā viņi iemācās paust savus uzskatus un darīt zināmas savas robežas. Pusaudžiem ir jāzina noteikumi: kad ir jābūt mājās, kur drīkst atrasties, ka nedrīkst lietot alkoholu un narkotikas. Svarīgi, ka vecāki izvēlas “cīnīties gudri” un neļaujas apjukumam, kad pusaudzis manipulē, stāstot, kas ir atļauts “visiem citiem”. Kontakts ar pusaudzi ir vissvarīgākais, jo pusaudzim ir būtiski izjust drošību, piederības izjūtu un pieņemšanu, un to patiesi var sniegt tikai vecāki.