Pusaudža mamma par tīņu ballītēm: Kāpēc tev vajag apdolbīties? No kādas realitātes ir jābēg?

Šai tēmai, par kuru runāt publiski, briedu jau sen. Šķiet, pirms diviem gadiem jau domāju: "Nu, Agnes, aiziet! Runā!", bet nē. Vēl nespēju. Vēl likās gana jēla tā tēma, vēl nebija sajūta, ka tā ir izstrādāta iekšā, ka pabeigta arī ārā. Un pareizi arī jutu. Jo tā atgriezās vēlreiz šogad. Vuhhhh...
Nopūšos. Ievelku no jauna elpu un... nu laižu te burtos.


Par vielām, kas izmaina apziņu. Par atkarībām.
Pagājušonedēļ mūsu vidējais dēls (17 gadi) informēja, ka esot ielūgts sestdienā kādam kursabiedram uz 18 gadu dzimšanas dienas svinībām kaut kur Imantā kādā privātmājā kopā ar citiem kursabiedriem un jubilāra draugiem. Līdz pat ceturtdienai nebija zināmi nekādi pasākuma sīkumi kur tieši, kad, kā. Tā kā man nav vairs nekādu ilūziju par mūsdienās jauniešu vidū notiekošo, tad ceturtdien vakarā, visai ģimenei esot vienkopus virtuvē, ņēmu un tieši jautāju: "Nu jau droši vien, ka jūsu kopējā čatā jau ir izskanējusi informācija, kā grasās notikt svinības. Vai ir jau kāds izteicies par alkoholu?"
Jā, esot. Dēls saskaitīja 5 puišus, kas teicās ņems līdzi "šmigu". 
Aha. 
"Un citas vielas? Vai jau kāds ieminējies par, piemēram, zālīti, tabletēm, ripām?" bliezu tālāk.
Jā, esot. 

Super!
Te nu mēs atkal esam.
Iespējams, pagrieziena punktā vidējam dēlam.
"Puiši," vērsos pie vecākā dēla un vīra, "vai jums ir ko komentēt šajā sakarā?"

Vīrs atkal demonstrēja toleranci un izpratni no sērijas "katram tas jāpiedzīvo", "tas ir normāli", "man arī tā bija". Toties vecākais dēls (bez 15 minūtēm 21-gadīgs) sāka uzdot dažādus papildjautājumus. Daudz papildjautājumus. Ļoti daudz. Arvienvārdsakot, sāka ievākt informāciju. Es klausījos viņu pingpongā un arī iemetu pa jautājumam te vienam, te otram. Tā mēs pamazām grimām iekšā dziļāk un dziļāk tēmā, nu jau ķeroties vērsim pie ragiem, mēģinot izprast kāpēc. Šo "kāpēc" vislabāk varēja palīdzēt izprast tieši vecākais dēls, jo viņš šajā tēmā pats ir bijis līdz ausīm. Vīrs ar savu "man arī tā bija" ne uz pusi nepavelk līdzi, jo viņam bijusi savulaik pieredze tikai ar alkoholu un vilkmi uz to, kamēr Jānim aiz muguras pieredze ar zālītes pīpēšanu un dažādām ripām, plus komplektā, protams, alkohols. 

Ko es tajā bariņā? Es tikai ar pieredzi, kā būt 16 gadus kaut kur paralēlajā dimensijā tētim alkoholiķim. Man nav absolūti nekādas pieredzes, ko nozīmē sapīpēties zāli vai ieraut ripu, par vēl smagāko artilēriju nemaz nerunājot. 

KĀ cilvēks vispār nonāk līdz šai vēlmei "apdolbīties" jeb būt izmainītā apziņas stāvoklī ar vielu palīdzību. Kāpēc tev, man, mums to vajag? Kāpēc nevēlies būt pie skaidras apziņas? Kāpēc gribi aizbēgt no realitātes? Un kas ir tava realitāte?

Tātad patiesībā mēs abi ar vīru nezinām, kā tas ir būt jaunietim šobrīd, šajā laikmetā, ar šo piedāvājumu "apdolbīties". Ar kādiem izaicinājumiem viņiem jāsastopas šobrīd. Cik zinu no vecākā dēla, tad, tas kurš gribēs "apdolbīties", tas toč atradīs, kas viņam piegādās šo iespēju. Kā viņš min, tad katrā skolā noteikti ir kāds, kas zin, kur var dabūt. 

Bet es šoreiz ne par to. Tas nav diez ko efektīgi taisīt raganu medības, cik izprast šīs parādības būtību jeb skatīties acīs tam, KĀ cilvēks vispār nonāk līdz šai vēlmei "apdolbīties" jeb būt izmainītā apziņas stāvoklī ar vielu palīdzību. Kāpēc tev, man, mums to vajag? Kāpēc nevēlies būt pie skaidras apziņas? Kāpēc gribi aizbēgt no realitātes? Un kas ir tava realitāte?
Atbildes uz šiem jautājumiem sāku meklēt jau bērnībā, kad manas realitātes bildes bija vienkārši briesmīgas. Zinot to, kur galēji var aizvest šīs sākumā nevainīgās spēlītes, vēlējos izprast sakni. 
Pirmo eksāmenu dabūju likt ar vīru, jo mūsu attiecību sākumā viņam bija jau izveidojies rituāls ar brīvdienām, kur komplektā ir satikšanās ar draugiem un tāda sirsnīga sadzeršana. Ļoti nevainīgi ar tekstu: "Ir taču piektdiena! Beidzās darba nedēļa, var taču to nosvinēt!" 
Aha! Kā tad! Katru nedēļu konstanti! 

Sākumā man pašai likās forši tie tusiņi, līdz pāris konkrētiem gadījumiem, kad sapratu, ka mans mīļais cilvēks kļūst par vīrieti, ar kuru nav droši, un uz kuru es nevaru paļauties. 
Paldies, visu labu! 

Tajā brīdī viņam bija jāpieņem lēmums- vai nu es, vai alkohols. Tikai tad viņš uzzināja, cik grūti bija beigt dzert, cik līgani bija jau paspējis izveidoties pieradums. 
Tagad vīrs dzer tikai pirtī vienu nefiltrēto aliņu vai 20 g rumu, kad nosalis vai pavisam reti, kad stress grasās uzcept smadzenes.

Viņš jau sen teic, ka viņam labāk patīk būt skaidrā. Jo viņam patīkot viņa realitāte.
Nākamo eksāmenu man sagādāja Jānis identiski vidējā dēla vecumā jeb kad viņam bija 17. Toreiz mēs abi ar vīru izvēlējāmies vērošanas taktiku, kad bijām informēti, nenostājoties kategoriskā pozīcijā. Jo ticējām tam, ko deklarēja Jānis. Ka zālīte ir "nasing spešel" un no tās pieradums neveidojas... Upsī deizī.

Var jau būt, ka neveidojas fizioloģisks pieradums un katrā ziņā ne tāds, kā no alkohola, tomēr psiholoģiskais pieradums gan var būt... Un te nu mēs arī iekritām ar visu Jāni kopā. Tolerējām, tolerējām, kamēr vienbrīd es sapratu, ka tas cilvēks, kas lūkojas man acīs, vairs nav Jānis, bet, Dievs vien zin, kas. 
Nemaz nezināju, ka sākumā nepieradušam organismam pietiek ar daudz mazāku devu, bet drīz vien jau vajag lielāku un prasās arvien biežāk un biežāk. 
Tai vienā brīvdienā, kad viņš bija mājās no tehnikuma, ieraugot viņu TĀDU, es patiešām nobijos. Man pārskrēja šermuļi pār kauliem. Es sapratu- viss! Te ir mana robeža! Pietiek! Paspēlējās un nu PIETIEK!

Gāju ar steigu runāt ar vīru, jo sapratu, ka, ja viņam joprojām liksies, ka tas ir normāli, "lai taču pieredz", "lai pats zin", tad es nezinu, kas būs tālāk, kādas būs nākamās vielas, ko viņš metīsies pieredzēt, un vispār- man nav ne jausmas, ar ko īstenībā mums ir darīšana, kā tas viss izpaužas fizioloģiski un psiholoģiski.
Vārdu sakot, uztaisīju apvērsumu. Atmodināju vīru no letarģiskā miega, vienojāmies, ka esam visi daspēlējušies, atzinām, ka neesam pamanījuši, ka Jānim ir izveidojusies atkarība, un nu beidzam šito. 

Atlika vairs tikai informēt par šo Jāni. Un te sākās nākamā spēles daļa- kā izbeigt. Te Jānis pats saprata, ka toč ir "ieberzies", pārrēķinājies. Ka nav nemaz tik viegli beigt šo piedzīvojumu... 
Man bija tiešām jāiedziļinās dēla prātā un sirdī, jāizprot viņa un arī savi mehānismi. 
Tobrīd, kad šis viss nāca gaismā, ar visiem dēla skeletiem viņa skapī, es biju mūsu ceturtā gaidībās... Es pati līdz ar vienu jau esošo, manis radīto dzīvību staigāju pa eksistenciālām tēmām, grimdama pati savējās, kamēr kaut kur manī iekšā kāds cits cīnījās par būt vai nebūt. Es biju robežšķirtne. Pie manis bija Dzīvība un Nāve.  Es šajā dimensijā lēmu, kam būs dzīvot, kam mirt. Tas mazais zirnītis manī mums bija ļoti, ļoti vajadzīgs. Tā bija Dieva svētība un Dāvana, kas mūs nesa šai tēmai cauri. Tā teikt- nejokojies ar dārgāko! Atceries, kas esi un kāpēc nāci! Kamdēļ pieteicies būt ŠEIT!

Mūsu ceturtais izlēma nenākt, jo viņa loma bija tieši tik, cik pārmīt mūsu sliedes. Mūsējās, kas jau IR šeit. 
Izpurināti un caurvējoti, mēs iesoļojām 2017. gadā.
Nu ir 2020-tais. 

Ir nākamais dēls rindas kārtībā - iet vai neiet cauri šī laikmeta piedāvātajai pieredzei. Skatīties vai neskatīties acīs savām bailēm, savai ziņkārībai. Spēlēties vai nespēlēties ar vielām, kas izmaina apziņu, realitātes sajūtu. Runāt vai nerunāt par šo un to visu, kas iekšā vēl nav pat apjausts. Stāvēt savā vīrišķības ceļā un izlemt pašam, pa kuru ceļu iet. 

Vai es maz apzinos, kam tieši es saku savu JĀ un savu NĒ?  
Tai ceturtdienā, kad visi diskutējām par šo tēmu sakarā ar vidējam piedāvāto ballīti, dzirdēju čupām, kaudzēm nu ļoti vērtīgas informācijas tieši no vecākā dēla. Viņš, kas svaigi ir izgājis cauri šai specifiskajai turbulencei, vislabāk var saprast mūsdienu jaunatni un būt par vērtīgu tiltu starp paaudzēm un izpratnes avotu gan priekš saviem vienaudžiem, gan tiem, kas vēl nāk un top, kam šis vēl priekšā. 
Šajā tēmā patiesībā slēpjas milzu dāvanas, kuras es ieraugu noslēpušamies, skatoties no dažādām savas dzīves pozīcijām. Var jau skatīties sekli un paziņot lepni, ka kaut kas ir balts un kaut kas ir melns. Var jau teikt PAREIZI un NEPAREIZI. Var jau. Tomēr, vai ar to pietiek? Vai tāpēc šī specifiskā realitātes izpausme pazudīs?
Es izvēlos iet dziļumā. Es izvēlos izprast nevis noliegt, nevis izlikties, ka nav. 

Mammu, tēti, acis un ausis vaļā! Uzņemies atbildību par to, ko pats esi radījis! Uzņemies atbildību par to realitāti, kādu radi savam bērnam! Ģenerālmēģinājumu bērnu audzināšanā nav! Iet tīrraksts onlainā!

P.S. Ļoti ceru, ka mums ar Jāni izdosies kaut kad atrast laiku, lai uzradītu kopā dzīvu sarunu video formātā par šo tēmu. Zinu, ka viņš tagad ir ļoti aizņemts, stūrējot dzīvi savu nosprausto mērķu virzienā, tomēr jūtu, ka šī tēma būtu tā vērta, lai es izmēģinātu priekš sevis ko absolūti jaunu un neierastu- parādīties publiski dzīvā esībā. Vai tu to gribētu? Uzraksti komentāru tepat pie ieraksta vai privāti vēstulē! Lai zinām ar Jāni, vai ir vērts tam tērēt tik ļoti dārgo dzīvības enerģiju un mums TE atvēlēto laiku. 

P.P.S. Fotomirkļa pavēlniece Aiga Ozoliņa Vītola. Es ar maniem Skolotājiem- pirmdzimto un otro.