Negribu, ka bērns mācās maskā! Risinājums – mājmācība

Lai sāktu izglītības ieguvi ģimenē, bērnam ir jābūt reģistrētam mācību iestādē. Tāpat vecākiem ar skolu ir jāvienojas, kā tiks novērtēti izglītojamā mācību sasniegumi. Tas, piemēram, var būt klātienes skolas apmeklējums un kontakts ar skolotāju reizi vienā vai divos mēnešos. Mājmācības galvenā atšķirība no pārējām formām ir tā, ka to nenodrošina skola, bet gan vecāki. 

Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs stāsta, ka ir veikti grozījumi Ministru kabineta rīkojumā Nr. 655 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu", kas nosaka līdz ārkārtējās situācijas beigām, noformējot bērnam izglītību ğimenē jeb mājmācību, nepiemērot prasību iesniegt ārsta izziņu vai psihologa atzinumu: "5.18.1 organizējot pamatizglītības pirmā posma izglītības programmas daļā paredzēto mācību satura apguvi ģimenē atbilstoši Ministru kabineta 2015. gada 13. oktobra noteikumiem Nr. 591 "Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības programmās, speciālajās izglītības iestādēs un speciālajās pirmsskolas izglītības grupās un atskaitīti no tām, kā arī pārcelti uz nākamo klasi" līdz ārkārtējās situācijas beigām nepiemērot minēto noteikumu 22.1. apakšpunktā noteikto prasību iesniegt ārsta izziņu vai psihologa atzinumu."

Tādējādi tiem, kuri vēlas īslaicīgi izglītot savus bērnus ğimenē, dokumentu nokārtošana ir krietni atvieglota. Tātad, kārtojot dokumentus mājmācībai pirmsskolā, nepieciešams tikai vecāka iesniegums. Ārsta izziņa un psihologa atzinums bija un pēc ārkārtas situācijas būs nepieciešams 1.- 6. klasē.

Mājmācība – augsti motivētiem vecākiem
Mājmācībā lielākā atbildības daļa par bērna izglītību gulstas tieši uz vecāku pleciem. Mājmācībā ārkārtīgi svarīgi, lai būtu augsta motivācija mācīties kā vecākiem, tā bērnam. Ja motivācijas nav un mājmācība tiek izvēlēta kā vieglākais dzīves ceļš, lai ikdienu nevajadzētu pakārtot skolas kārtībai, diezin vai tā būs pareizā izvēle.

Ja vecāki izvēlas mājmācību, ir jābūt pilnīgi skaidrai vīzijai, kā viņi mācīs katru mācību priekšmetu un kāda būs ģimenes ikdiena jau pirms mājmācības sākšanas. “Manuprāt, viens no mājmācības augstākajiem mērķiem ir gūt prieku no mācībām. Brīnišķīgi, ja tas izdodas. Taču, ja mamma kļūst par dusmīgo skolotāju, kas visus dzenā, tad, visticamāk, tas nav tā vērts,” spriež psiholoģe.

​Ja vecāki izvēlas mājmācību, ir jābūt pilnīgi skaidrai vīzijai, kā viņi mācīs katru mācību priekšmetu un kāda būs ģimenes ikdiena jau pirms mājmācības sākšanas. 

Svarīgi, kā skola sadarbojas ar ģimeni un vada mājmācības procesu. Kā stāsta psiholoģe, vecākiem sadarbība ar skolu notiek, bet parasti tā nav ļoti cieša, tāpēc vecākiem pašiem ir svarīgi sekot līdzi savu bērnu attīstībai. Tā kā pirmais lielākais pārbaudījums bērnam ir 3. klases diagnosticējošie darbi, teorētiski pastāv iespēja, ka ģimene tikai 3. klases vidū apzinās reālo situāciju ar bērna zināšanām. Lai nebūtu tā, ka situācija ar mācībām ir ielaista, tai jāseko līdzi visu laiku. Izlemjot par labu mājmācībai, vecākiem ir jāapzinās, kādas ir viņu pašu zināšanas mācību priekšmetos, kuri jāapgūst bērnam.

Vai mājmācība ir risinājums tad, ja bērnam ir grūtības skolā? 
“Problēmu gadījumā resursi drīzāk ir jāmeklē jau esošajā mācību vidē. Noteikti ir jārunā ar pedagogu un skolas atbalsta personālu, lai noskaidrotu, ko pieaugušie šajā gadījumā var uzlabot, lai bērns no šīs situācijas izietu, jau vairāk nobriedis. Bēgšana no problēmām ar ātru, it kā atbilstošu risinājumu arī var nenākt par labu,” situāciju rūpīgi pārdomāt iesaka Daina Žurilo.

Bērns ir introverts. Vai mājmācība būs labākais risinājums?
Speciāliste uzsver, ka katra situācija ir jāvērtē individuāli. Iespējams, ka trauksmainākie introvertie bērni mājmācībā jutīsies labāk nekā skolā, tomēr to nevar pieņemt par risinājumu visiem šādiem bērniem. “Bērni, kas ir vairāk vērsti uz sevi, ne vienmēr izrāda emocijas uz āru. Iespējams, ka viņiem tik daudz nav vajadzīga draudzēšanās pārī vai integrēšanās grupā, bet šādam bērnam var būt patīkami atrasties klases kolektīvā. Bērnam var patikt vērot, kā pārējie darbojas – tas šo bērnu, kas it kā visu vēro no malas un pats nekur nepiedalās, arī attīsta un pilnveido, ļaujot lēnām integrēties sabiedrībā,” stāsta psiholoģe.

Kam jāpievērš uzmanība, ja ģimene apsver iespēju mājmācībai
1. Jāapzinās savi resursi – vai ģimene spēj kvalitatīvi realizēt mājmācību, vai vecākiem būs gan laiks, ko veltīt bērnu mācībām, gan finanses, lai pirktu dažādus materiālus. Mājmācība būs cītīgs un regulārs darbs kā vecākiem, tā bērnam. Ja ģimene spēj šīs mācības noturēt augstā motivācijas līmenī, rezultāti var būt ļoti labi, bet ja ne, ir saskatāmi daudzi riski.

2. Jāveic bērna psiholoģiskā izpēte, lai apzinātos stiprās un vājās puses, sākot mājmācību. Šādu izpēti vērts veikt ne tikai vienreiz, bet ik pa diviem trim gadiem.

3. Jānodrošina bērnam socializēšanās iespēja ar vienaudžiem – pulciņi, interešu grupas, hobiji, tikšanās ar draugiem, mācīšanās darboties grupā, sporta aktivitātes. Bērniem ir nepieciešams kontakts ar vienaudžiem, piederība kādai grupai, darbošanās komandā.

4. Jāapzinās, ka, ejot mājmācības ceļu, vecāki uzņemsies skolotāja funkcijas, un tas var zināmā mērā mainīt vecāka un bērna attiecības. Vecākiem pirmām kārtām jābūt mammai un tētim, tāpēc ļoti svarīgi, lai vecākiem ar bērnu saglabājas mīlestības pilnas attiecības.

5. Vērts smelties pieredzi un atbalstu pie citām ģimenēm, kas jau iet mājmācību ceļu.

6. Jāapdomā, vai būs iespējams mājās vidi iekārtot tā, lai tā būtu piemērota bērna mācībām.

7. Jāizpēta viss, kas saistīts ar mājmācību, un vēlreiz rūpīgi jāpārdomā, vai to būs iespējams pilnvērtīgi veikt.