Agresīvs pusaudzis? Meklē cēloņus bērnībā!

Par tipisko pusaudža vecumu pieņemts uzskatīt laiku no 11 līdz 15 gadu vecumam. Šajā vecuma periodā pusaudzis pārdzīvo ne tikai būtiskas fizioloģiskas, bet arī psiholoģiskas pārmaiņas, un viena no vecumposma īpatnībām, ar kuru mums jāsaskaras, ir pusaudžu agresija. Tā var būt vērsta gan pret apkārtējiem (skolotājiem, vecākiem, vienaudžiem, dzīvniekiem), gan pret sevi (tā saucamā autoagresija, kas visbiežāk izpaužas kā roku graizīšana – sakāpinātās emocijas pusaudzis izlādē, nodarot sev fiziskas sāpes).

Pusaudzis sāk pārbaudīt un pārkāpt iepriekš nospraustās uzvedības robežas, neievērot noteikumus. 

Šim vecumam raksturīga klaiņošana grupā (jo īpaši zēniem), alkohola un narkotisko vielu pamēģināšana un lietošana, demolēšana, kaušanās un cita veida antisociāla uzvedība. Arī vecāku ignorēšana ir savdabīga jaunieša agresija.
 

Ja agresija bērnam bijusi raksturīga arī iepriekš, pusaudža vecumā tā var pastiprināties. Savukārt bērnam, kuram iepriekš nav novērota agresīva uzvedība, to var izraisīt spēji pārdzīvojumi: vecāku šķiršanās, tuva cilvēka nāve, vardarbība un citi notikumi, kas iedragā viņa līdzšinējo pasaules kārtību. Agresija ir dabiska pusaudžu vecumposma īpatnība, kas pāriet divu triju gadu laikā. Tomēr, ja agresija ir cilvēkam raksturīga, tā var turpināties visu mūžu.

Liec drošus pamatus jau bērnībā!

Kļūdas, kas pieļautas bērna audzināšanā, sāk parādīties tieši pusaudža vecumā. Lai izvairītos no agresīvas uzvedības tīņa vecumā (un vispār), jau kopš agras bērnības jāmāca, ka agresīva uzvedība nav pieļaujama. Ja mazi bērni rotaļājoties cits citam kož vai sit, vecākiem šī situācija ir momentāni jāpārtrauc un jāizskaidro, ka šāda rīcība nav pieļaujama. Ja bērns sit vecākiem vai kaujas ar citu bērnu, nevajadzētu bērnam sist pretim, lai nodemonstrētu, ka agresīva uzvedība ir slikta, jo bērni pārņem agresīvos rīcības modeļus un vēlāk tos atdarina savā uzvedībā. Bērna sitieni jāaptur citādi, piemēram, stingri satverot viņa roku un stingri pasakot, ka tā darīt nedrīkst!

Vēl viens būtisks faktors, kas veicina agresivitātes rašanos bērnos, ir tas, kā pret viņiem izturas vecāki – kādu audzināšanas stilu viņi izvēlējušies, vai un kādā veidā bērni tiek sodīti. 

Vardarbība pret bērnu var izpausties ne tikai kā pēriens, tā var būt arī psiholoģiska ietekmēšana – kliegšana, apsaukāšana. Tikpat smagas sekas rada vecāku vienaldzīgā attieksme un bērna ignorēšana. Bērnā var rasties agresija arī tad, ja vecāki neiemāca savai atvasei tikt galā ar dusmām vai liek šīs emocijas sevī apspiest. Piemēram, mācot dēlam: puikas neraud! Kāpēc neraud? Gan puikas, gan meitenes dusmojas, bēdājas, apvainojas un raud. Tas ir normāli un dabiski. Svarīgi iemācīt bērnam, kā ar šīm nepatīkamajām izjūtām tikt galā un kā neizgāzt dusmas uz citiem cilvēkiem.
Nevar noliegt arī televīzijā, kino un datorspēlēs redzamās vardarbības ietekmi uz bērniem un pusaudžiem, tāpēc vecākiem vajadzētu rūpīgi izvērtēt, vai bērnam patiesi jāļauj skatīties multfilmas, kurās redzama agresīva izturēšanās. Ilgtermiņā ekrānā vērojamā vardarbība notrulina bērnu un pusaudžu jūtas un liek domāt, ka vardarbība ir vispārpieņemta norma.

Kā runāt ar agresīvu bērnu?

Nereti, saskaroties ar bērna vai pusaudža agresiju, vecāki jūtas bezspēcīgi, jo īpaši vecumā, kad sarunāšanās ar pusaudzi kļūst teju neiespējama. Komunicējot ar pusaudzi, jācenšas maksimāli saglabāt mieru un jārīkojas konsekventi. Pēc agresīvas rīcības (aizcirstas durvis, izsists logs, kautiņš vai jebkas cits) pusaudzim jādod laiks, lai viņš nomierinātos. Pēc tam jāmēģina noskaidrot, kāds bijis agresīvās uzvedības iemesls, uzdodot jautājumus mierīgā tonī. Jautājums „Kas tevi ir tā satraucis, ka tu šādi rīkojies?” būs pareizāks nekā uzbrukums vainīgajam ar pārmetumiem un draudiem. Jebkurš fizisks sods bērna agresiju pastiprinās.

Ir svarīgi izrādīt, ka vecākiem rūp bērna labsajūta. „Zinu, ka tev nav viegli, taču es gribu tevi saprast. Iespējams, tev ir problēmas, par kurām vēlies man pastāstīt. Tu vari nākt pie manis, ja tev ir problēmas, un es tevi uzklausīšu. Es tevi nekritizēšu un nepamatoti nesodīšu. Es vēlos tevi izprast.” Iespējams, sākumā jaunietis uz šādu vecāku attieksmi nereaģēs, taču, jo iejūtīgāki būs vecāki, jo pusaudzim būs vieglāk „nogludināt savas spuras” un viņos ieklausīties. Kaut gan pusaudzis jūtas pieaudzis, viņš vēl aizvien ir bērns, kuram vajadzīga vecāku sniegtā drošība un apziņa, ka, lai kāda būtu viņa uzvedība, vecāki būs blakus un atbalstīs. 

Kā sodīt par agresīvu rīcību?

Pusaudzim jāmāca uzņemties atbildību par savu rīcību, tā nevar palikt nesodīta. Psihologi neiesaka bērnu vai pusaudzi sodīt fiziski. Ja kaut kas ir salauzts vai izdemolēts un to iespējams salabot paša spēkiem (vai vainīgajam piepalīdzot), vajag iesaistīt pusaudzi nodarītā labošanā. Piemēram, iestiklot izsistu logu, salabot salauztu žogu u. tml. Var ierobežot jaunieša iespējas apmeklēt kino un citus izklaides pasākumus, samazināt kabatas naudu u. tml. 

Uz soda laiku var atņemt pusaudzim kādu svarīgu lietu, piemēram, atslēgt internetu vai neļaut spēlēt datorspēles. Jaunietis varēs lietot datoru, kad tas ir vajadzīgs mācībām, taču ne izklaidei. Vēlams, lai ģimenē jau laikus būtu izstrādāti noteikumi un pastāvētu visiem zināma sodu sistēma. Ja nodarījums radījis kādam mantisko zaudējumu, piemēram, izdemolēts veikals vai tml., pusaudzim kopā ar vecākiem jāiziet pilns atbildības uzņemšanās process, kopīgi apmeklējot policijas iecirkni, lai pilnībā apzinātos sava nodarījuma sekas.

Konsultēja Gunita Kleinberga, psiholoģe