Profesore: Viedierīces atņemšana kā sods ir īsta traģēdija bērnam

Šādi biežāk rīkojas tie vecāki, kuriem pašiem bērnībā tika ierobežots TV skatīšanās laiks, kā arī tie vecāki, kuriem pašiem bērnībā kā sodu izmantoja aizliegumu skatīties TV.

“Daudzi vecāki jauc sodus ar noteikumiem – tas nav viens un tas pats. Vecākiem mēdz pietrūkt izpratnes par tehnoloģijām, un viņi nezina vai neiedziļinās tajā, ko bērni digitālajā vidē īsti dara. Attiecīgi viņiem šķiet, ka tā ir bezjēdzīga laika pavadīšana, lai gan ne vienmēr tas tā ir. Viedierīču aizliegšana, lai regulētu “kārtību” mājās vai sodītu bērnu, nedos rezultātu, jo, noņemot viedierīci, bieži vien nekas cits interesants netiek piedāvāts pretī, piemēram, kvalitatīva laika pavadīšana kopā vai aktīva atpūta ārpus mājas. Turklāt aizliegums interesi tikai pastiprina. Lietojot modernās tehnoloģijas, bērns bieži vien kompensē kaut ko, kas nav reālajā dzīvē, un, ja viņam vēl atņem nost viedierīci, tad tas, no bērna aspekta raugoties, ir īsta traģēdija. Turklāt, atņemot viedierīci, bērns neiemācīsies to adekvāti un jēgpilni izmantot, kā arī neapgūs tās lietošanas noteikumus – to, ko var iemācīt vecāks, ja darbojas ar viedierīci kopā ar bērnu,” saka Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene.

Jauniešu negatīvās emocijas, kad viņiem tiek aizliegtas viedierīces, patiesībā rada fakts, ka trūkst šo viedierīču lietošanas noteikumu ģimenē, kas ir izrunāti un par ko visi ir vienojušies

Aptauja arī atklāj, ka, lai arī lielākā daļa vecāku apgalvo, ka viņu bērns uztver situāciju mierīgi, ja tiek ierobežots viņa viedierīcēs un internetā pavadītais laiks. Tomēr aptuveni trešdaļa vecāku arī atzīst, ka bērns mēdz būt sadusmots, apbēdināts, aizkaitināts un garlaikots.

“Cilvēki ikvienā vecumā nejūtas komfortabli nevis tādēļ, ka alkst pēc kāda noteikta digitāla paraduma, bet gan tādēļ, ka vairs nezina, ko darīt ar sevi, ja piekļuve digitālajai pasaulei ir noņemta. Jauniešu negatīvās emocijas, kad viņiem tiek aizliegtas viedierīces, patiesībā rada fakts, ka trūkst šo viedierīču lietošanas noteikumu ģimenē, kas ir izrunāti un par ko visi ir vienojušies,” atzīst Z.Rubene.