Bērnam nāk virsū melnie, bet vecāki tikai kliedz, lai viņš pilda mājasdarbus

Strādājot skolā, viņa pieredzējusi: ja lietas, par ko māca skolā, bērni nepieredz dzīvē, viņiem šķiet, ka īstā dzīve sāksies tikai pēc 12. klases pabeigšanas. "Mēdz būt sajūta, ka skolā ir teorija, bet īstā dzīve ir tā, ko mēs dzīvojam mājās.

Arī Covid-19 pandēmija mūs fiziski piespiež dzīvot šeit un tagad, mēģinot apstādināt visus un ierobežojot visas iespējas."
 

Satraukums, ka nevar pagūt visu

Sarunās ar vecākiem dzirdēts satraukums, kā paspēt visas skolas lietas, piemēram, trīs bērnu ģimenē ir tikai viens dators. Arī skolās valda liels satraukums, kā ātrāk visu izdarīt, lai skolēni veicīgāk tiktu pie matemātikas, latviešu valodas un citiem priekšmetiem - pie tā, kas ir jāmācās.

"Rodas sajūta, ka mēs dzīvi gribam pastumt maliņā - lai gan ir pandēmija, mums tik un tā ir jāskrien un jāpaspēj izdarīt viss, ko mēs darījām līdz pandēmijai. Bet īstenībā šī jau arī ir mūsu dzīve! Te ir iespēja mācīties visu to, ko teorētiski māca skolā. Ja mēs par to nerunāsim mājās un kopā nepieredzēsim, tad tas, ko mācīs skolā, vienmēr būs teorija.
 

Neierobežotas vajadzības, bet ierobežoti resursi

Tas, ko šobrīd varam ļoti mācīties un izmantot arī mājās, ir ekonomikas pamatproblēma: pastāv neierobežotas vajadzības, bet ir ierobežoti resursi. Šobrīd to vēl vairāk ierobežo pandēmija.

Šobrīd mēs nevaram izdarīt visu to, ko varējām līdz šim. Mums ir jāsāk noteikt prioritātes un atteikties no dažādām lietām. Tostarp, iespējams, rodas kādas lietas, ko mēs šajos apstākļos nevaram skolā izdarīt. Ir sarežģīti saprast, kuri ir prioritārie darbi, kas jāizdara, kuriem darbiem vajadzīgs dators. Tā ir plānošana, runāšana. Tā ir dzīve! Tikai nevajadzētu steigties prom no dzīves, lai nokļūtu skolā un mācītos to teorijā," speciāliste aicināja.
 

Kopā meklēt radošus risinājumus

"Kopā vajadzētu lemt un runāt par to, ka mēs nevaram visu. Diemžēl mums ir ierobežoti resursi, tāpēc jāizdomā, kas ir pirmā lieta, kas ir otrā un kas ir trešā lieta. Diemžēl kādu lietu mēs nevarēsim izdarīt un, iespējams, saņemsim sliktu vērtējumu, bet jādomā, ko par to varētu pateikt skolotājam un kā varētu piedāvāt alternatīvu. Vajadzētu meklēt, kādi vēl ir varianti," Narvaiša teica.

Tas viss ir saistīts ar prasmēm, par ko šobrīd runā kompetenču izglītības pieeja: radošums, kritiskā domāšana, sadarbības prasmes. "Tas viss mums ikdienā noder."
 

Kara apstākļos nevar paspēt visu

Mācības Covid-19 pandēmijas apstākļos ir ļoti grūtas, taču mums jāatceras, ka mums nav jāpaspēj viss, ko mēs paspējām pirms pandēmijas. "Tas nav iespējams! Mums šobrīd ir kara apstākļi.

Pēc būtības ir jāņem vecā labā Maslova piramīda, kurā teikts, ka sākumā ir jāparūpējas par fiziskām vajadzībām, tad jāapmierina drošības vajadzības, tostarp morālās drošības vajadzības un sarunāšanās. Tad ir svarīgi, lai ģimenē un ar veselību viss ir kārtībā. Tikai tad nāk mājasdarbu pildīšana.
 

Parunāt par jūtām un tad pildīt mājasdarbus

Es nekādā gadījumā negribu teikt, ka nevajag pildīt mājasdarbus vai kaut kādi darbi ir jāatceļ, bet bieži vien dzīvē tie ir izvirzījušies priekšplānā, nevis tas, ka es jūtos bēdīgs, satraukts, stresā un man nāk virsū depresija, un es vispār nezinu, kā tikt galā ar darbiem.

Mēs neatrodam laiku, lai to izrunātu, bet mēs atrodam laiku, kā uzzīmēt, uzbūvēt, salīmēt to, ko skola prasa. Es nesaku, ka tas nav svarīgi, bet atgādinu, ka šobrīd ir tāda dzīves situācija, ka mums vienkārši ir no kaut kā jāatsakās. Lēmumi ir grūti," speciāliste mudināja ikvienu aizdomāties par svarīgāko, veltot tam laiku un uzmanību.