Mammu, būšu pilots! Vai teikt bērnam, ka tas ir par dārgu?

Rubriku "Veido bērna nākotni šodien!" atbalsta ERGO.
 

“Nemērīt savu bērnu nākotni pēc sevis – pret to attiekties neatkarīgi no tā, kā ir gājis vecākiem savā profesionālajā dzīvē. Bērns ir cits cilvēks, un viņam ir cita dzīve, un šeit vietā ir jautājums, kā vecāki var būt labs atbalsts savam bērnam,” vaicāta, kas vecākiem pirmām kārtām jāatceras, domājot par bērna profesionālo ievirzi, stāsta Anita Gaile, biznesa vadības trenere un konsultante, biznesa vadības un karjeras koučs, zinātņu doktore uzņēmējdarbības vadībā. Viņa arī ir trīs (16, 13 un 9 gadus vecu) bērnu mamma.

Mammu, būšu kosmonauts!

Idejas, par ko vēlas kļūt bērni, ir bezgala daudz un dažādas. Bieži jau bērnudārza vecumā mazie sapņo par tādām profesijām, kas vecākiem varētu šķist vai nu pārāk mazkvalificētas, nelietderīgas, vai nereālas. Kā reaģēt uz bērnudārznieka sapņiem? Ko teikt bērnam, ja mazais paziņo – būšu kosmonauts, ārsts, aktrise vai šoferis? 

“Lai arī kāda ir bērna ideja par viņa sapņu profesiju, labākais, ko vecāki var darīt, ir palīdzēt uzzināt, kas tas ir un ko nozīmē strādāt šajā profesijā. Pajautāt – kas ir tas, kas tev patīk šajā profesijā? 

Ko tev vajadzētu iemācīties, lai varētu būt labs šajā darbā? Tas ir atbalsta moments, ko vecāks var sniegt, nevis teikt – par policistu vai ārstu noteikti nevajadzētu kļūt, par kosmonautu mēs nevarēsim atļauties tevi izskolot…” stāsta Anita Gaile. Šie visi ir vecāku ierobežojumi, ko viņi pārnes uz bērnu, taču bērna ierobežojumi profesijas izvēlē ir par viņa paša prasmēm vai vēlmēm. Bērnības vēlmes ir lielisks pamats, lai motivētu bērnu kaut ko darīt un mācīties. Piemēram, mudināt bērnu iet laukā sportot, nevis sēdēt pie datora, ja viņš vēlas kļūt par kosmonautu, jo kosmonautiem ir jābūt fiziski spēcīgiem.

Kompetenču pārnese

“Skaidrs, ka bērnudārza sapņi pāriet, taču, ja caur tiem vecāki atrod iespēju bērnam attīstīt kādas prasmes, kompetences, bērns sevi ir stiprinājis un apguvis ko jaunu. Bērns ir tikai ieguvējs. Jo kas tad ir profesija? Tas ir prasmju un kompetenču sakopojums. Man ir jāvar kaut ko izdarīt, un tas prasa noteiktas prasmes un iemaņas. Jāatceras, ka šīs prasmes un kompetences ir vienādas dažādiem amatiem un profesijām. Piemēram, es bērnībā gribēju būt kasiere, taču tagad, esot uzņēmuma vadītājai, man ir jāvar izrēķināt cenas, izrakstīt rēķinus un pārliecināties, ka kontā pietiek naudas. Tās prasmes noder!” pieredzē dalās Gaile. 
Domājot jau par kādu profesiju konkrētāk, vecāki iegulda savos bērnos – laiku, naudu, enerģiju –, un reizēm ir grūti atteikties no kādas idejas, jo tajā ir veikts ieguldījums.  Ja ģimene ir tērējusi enerģiju, lai bērns kļūtu par ārstu, viņi, iespējams, ir daudz lasījuši, gājuši uz muzejiem, varbūt bērns ir gājis kādos kursos. 

Ja ieguldījums šķiet liels, var būt grūti pieņemt bērna lēmumu neiet līdz galam šīs profesijas apguvē. Tad vecākiem var rasties jautājums – kur paliek visas mūsu ieguldītās pūles? Taču ir jāsaprot: lai arī var būt zaudējuma moments, nav vērts būvēt nākotni bez bērna patiesas intereses. Vienlaikus jāatceras, ka tas, ko bērns ir apguvis šajā laikā, viņam var būt ļoti noderīgs citā profesijā vai savā attīstībā.

• Interesanti! Veiksmīgus vai laimīgus – kādus bērnus mēs vēlamies?
  “Uzdodot šo jautājumu, ir jāatceras, ka nevis veiksmīgie cilvēki ir laimīgi, bet laimīgie ir veiksmīgi. Tas ir labs starts, ar kādu domu doties uz dzemdību namu – mēs vēlamies radīt laimīgu bērnu,” ir pārliecināta Anita.

Domāt un izzināt, bet neieciklēties 

Vecums, kad bērns var sākt pats domāt par profesiju, var būt ļoti dažāds. Arī dažādas spēles un rotaļas, kas virza uz profesiju, var tikt piedāvātas jau pavisam maziem bērniem. “Vecākajai meitai pirkstiņkrāsas nopirku viņas astoņu mēnešu vecumā, un kopš tā laika krāsas no rokām viņa nav izlaidusi. 

Šogad meita iestājās Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolā un turpina savu ceļu mākslas virzienā,” pieredzē dalās Anita Gaile. Bērnudārza vecumā ir pieejamas gan dažādas enciklopēdijas, profesiju rotaļu komplekti, internetā ir ļoti daudz informācijas, kas var palīdzēt izzināt un saprast interesējošo profesiju. Ir lietderīgi izvēlēties tādas spēles, kas attīsta uzmanību, ātrumu, domāšanu, spēju ātri rast risinājumu. Tās visas ir labas kompetences, kuras vecāki un pedagogi bērnā var attīstīt caur rotaļāšanos. Lielākā vecumā kopā ar bērnu var skatīties seriālus, kas ir par noteiktām profesijām, mēģināt saprast, kā tajās strādā.
“Ir situācijas, kad bērns jau no mazotnes zina un pieturas pie konkrētas profesijas, un tas ir ļoti labi, ka šo talantu un bērna motivāciju ir izdevies laikus atklāt. Šādā gadījumā ir vērts ar bērnu ik pa laikam no sirds parunāties, kā viņš par to jūtas. Svarīgi ir pamanīt brīdi, kad bērnam tas nesniedz gandarījumu, un nelikt viņam iet pret savu gribu. Protams, katram gadās krīzes brīži, kas ir jāpārvar, nevajadzētu arī mest sapņus pie malas pie mazākajām grūtībām,” stāsta speciāliste. Viņa atzīst, ka vecākiem pašiem jāatceras un jāmāca bērniem, ka ir normāli mainīt viedokli. 

“Es varu gribēt šogad kļūt par ārstu, bet pēc gada – par aktieri. Tikai izmēģinot dažādas lietas, varam palīdzēt bērnam atklāt viņa talantu un kaislību,” situāciju ieskicē uzņēmēja.

Atceries! 

• Lēmums par karjeru nav jāizdara tikai vienu reizi mūžā un tikai 16–19 gadu vecumā. Ir normāli, ka domas par darbu mainās. Tikai agrāk bija ierasts, ka karjera ir lēmums uz mūžu.
• Vecākiem ir jādomā, kā iemācīt bērnam spēt parūpēties par sevi, bet ceļš, kā to darīt savā dzīvē, ir katra paša ziņā.
   

Kad jāsāk par to domāt nopietnāk 

Bērnudārza sapņi pāriet, un, iespējams, vietā nekas jauns nerodas. Taču nekad nav par agru sākt domāt par bērna nākotnes izglītību! Tas savijas ar jautājumu par to, kā paši vecāki redz savu nākotni. Tā ir ilūzija, ka vecākiem 40 un 50 gados nav jādomā par to, ko viņi darīs nākotnē. Pasaule mainās ļoti strauji. Ja ir zināms, ka bērns vēlēsies mācīties augstskolā, ir skaidrs, ka par izvēlēm jau būtu labi domāt pamatskolā, neatstājot to uz vidusskolas pēdējo klasi. Skaidrs, ka bērns var izvēlēties arī profesionālo izglītības ceļu, un arī tā ir prātīga izvēle, jo jaunietis iegūst profesionālo kvalifikāciju, kas netraucē pēc tam iet mācīties augstskolā.

Praktiskie ieteikumi ģimenēm, domājot par bērna karjeru

1. Rīkojiet ikgadējās ģimenes profesionālās attīstības sarunas. Tās ir sarunas, kuru laikā mamma, tētis, bērni izstāsta, kas ir viņu karjeras nākamais mērķis un ko viņi plāno nākamajā gadā izdarīt, lai mērķis piepildītos. Varbūt aiziet uz kursiem, apgūt valodu, izlasīt kādu grāmatu? Vecākiem vajadzētu ar piemēru rādīt, ka darba nākotne nav netverams jēdziens, kas attiecas tikai uz jauniem cilvēkiem. Ir normāli, ka mūsu intereses mainās, tāpēc būtu labi, ja ģimenē šādas sarunas būtu regulāras.
2. Padariet vecāku darbu redzamu. Īpaši, ja vecāki strādā tā saukto “neredzamo darbu” – kad vecāks dara kaut ko datorā –, bērni ļoti maz uzzina un apjauš, kas ir vecāku darbs un ko tas nozīmē, kādus jautājumus ikdienā vecāki risina. Ir saprotams, ka vecāki nevēlas “nest darbu uz mājām”, taču darbs ir pietiekami nozīmīga lieta, un būtu vēlams to normalizēt un leģitimizēt, nevis atstāt par mistisku lietu. Darbs ir mūsu dzīves sastāvdaļa.
3. Iesaistiet bērnus ģimenes budžeta plānošanā – ne tieši, bet liekot bērniem saprast, ka ūdens krānā, siltums radiatoros un pat atkritumu izvešana nav par velti. Ir labi, ja bērns no mazotnes ir saņēmis ziņu, ka līdz ar pieaugšanu viņam pašam būs jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Parasti vecāki izvēlas apmaksāt bērna dzīvošanu, kamēr viņš studē.
4. Vidusskolas laikā ir vērts apdomāt iespēju apmeklēt dažādas jauniešu karjeras, motivācijas programmas, piemēram, “GoBeyond”, meiteņu līderības programma “Future Heroes”, “Junior Achievement” programmas, pusaudžu motivācijas programma “MOT”. Šajās programmās jauniešiem ir iespēja satikties ar iedvesmojošiem cilvēkiem, saņemt kouča atbalstu, izmēģināt praktiskos spēkus dažādos projektos. Tas ir labs veids, kā jaunietim veikt meklēšanas ceļu.
5. Vasaras darbi un prakse – vidusskolas laikā bērnam iesakiet izmēģināt savus spēkus reālā darbā. Praktiskā darba pieredze ir neatsverama!
6. Apdomājiet plānu B nākotnes iespējām. Idejai par to, ko bērns darīs, ja neiekļūs sapņu augstskolā, ir jābūt, bet tas nenozīmē, ka ir jāatsakās no sava sapņa, pat ja pirmajā piegājienā to realizēt neizdodas.
7. Ja jaunietis pēc 12. klases tomēr nav izdomājis, ko darīt, ir vērts vienu gadu pēc skolas beigšanas paņemt brīvu, taču ar noteikumu, ka šajā laikā jaunietis “nedzīvo vecāku ledusskapī”, bet vai nu pats strādā, vai piedalās brīvprātīgajā darbā ārzemēs – dara kaut ko jēgpilnu. Ceļojot, izdzīvojot un darot brīvprātīgo darbu, var ļoti daudz apgūt.

Bērns nezina, ko grib?

Citreiz jauniešiem ir nostāja – tā kā es īsti nezinu, ko gribu, labāk nedarīšu neko. “Šī nav tā vēlamākā rīcība, tam vajadzētu būt otrādi – es īsti nezinu, ko gribu, tāpēc pamēģināšu būt žurnālists, strādāt lielā korporācijā vai ar bērniem, vai ko citu. Labāk to, ka viņam nepatīk šīs lietas, cilvēks uzzina jaunībā, nevis mokās desmit gadus,” situāciju ieskicē Gaile. Tomēr svarīgi arī ir izturēt noteiktu laiku profesijā, piemēram, vienu gadu, un tad plānot nākamās lietas, nevis izmēģināt kādu darbu pāris dienu un atmest tam ar roku. Iespējams, ka došanās dzīvot atsevišķi no vecākiem bērnam var iedot skaidrību par savu dzīvi. Atbildības uzņemšanās ir ļoti svarīga.

Bet tās studijas ir tik dārgas! 

Kā rīkoties, ja bērna kaislība ir profesija, kur ir dārgas studijas vai kuras nav apvienojamas ar strādāšanu, jo ir ļoti intensīvas? Iespējams, bērns vēlas studēt ārzemēs. Arī Latvijā budžeta vietu skaits ir ierobežots. Viens no variantiem ir, jau bērnam piedzimstot, veidot uzkrājumu. Tā ir iespēja sakrāt līdzekļus, kas var tikt izmantoti vai nu bērna studijām, vai dzīvošanas izmaksām, kad ir jāstudē, bet nevar apvienot darbu ar studijām. Par to vēlams domāt laikus, nevis tad, kad bērns beidz 12. klasi, atzīst speciāliste. 

“Noteikti nevajadzētu limitēt bērnu, ja viņam ir vēlēšanās apgūt kādu no “dārgajām” profesijām vai mācīties ārzemēs! Tā ir vecāku limitējošā domāšana, no kuras vajadzētu tikt vaļā. 

Sakot bērnam, ka ģimene nevar atļauties kādas studijas, vecāki limitē ne tikai sevi, bet arī bērnu,” stāsta speciāliste. Viņa iedrošina, ka ir jāmeklē veidi, kā finansiāli realizēt bērna ieceres – ir daudz iespēju stipendijām, var meklēt atbalstu pie kādiem mecenātiem. Taču vienlaikus bērnam ir jāsaprot, ka viņam ir jācenšas un jābūt starp labākajiem. Ja bērns grib pretendēt uz stipendiju, saņemt finansiālu atbalstu vecākiem vai citiem, bērnam ir jābūt labām sekmēm visu laiku, jāmācās katru dienu, jāpierāda, ka ir pelnījis saņemt stipendiju, ir pārliecināta Gaile.

Iedvesmai – stāsts no dzīves 

“Es pazīstu pilotus, kas ilgus gadus ir strādājuši par stjuartiem, jo sākotnēji nav bijis vai nu naudas, vai iespēju kļūt par pilotu, taču pēc laika viņiem tas ir izdevies. Es pazīstu kapteini, sievieti mammu, kas nevarēja būt pilote, jo viņai bija redzes problēmas. Viņa izmācījās par aviācijas tehniķi un ilgus gadus par to nostrādāja, līdz medicīna attīstījās, un viņa varēja veikt acu operāciju un kļūt par piloti. Jā, plānam B ir jābūt, bet tas nenozīmē, ka ir jāatsakās no sava sapņa!” iedvesmo Anita Gaile.
 

Rubriku "Veido bērna nākotni šodien!" atbalsta ERGO.