Ministre: Diagnoze vai kods nenozīmē zemākas bērna intelektuālās spējas

Autore: Izglītības un zinātnes ministre, pedagoģe Anita Muižniece

Laikā, kad virzāmies uz arvien iekļaujošāku izglītību, jo īpaši ģimnāzijās, kam jābūt paraugam citām skolām, šādas situācijas nav pieļaujamas. Raugoties kopumā, ir jāapzinās, ka diagnoze vai kods automātiski nenozīmē zemākas bērna intelektuālās spējas. Tas nozīmē, ka ir bērni, kuriem nepieciešams papildus atbalsts savu spēju pilnvērtīgai demonstrēšanai. Ja bērns nespēj izlasīt tekstu bez brillēm, tas nenozīmē, ka viņš neprot lasīt. 
 

Runājot par atbalstu bērnam, ir jānodala gadījumi, kad bērnam ir smagi garīgās attīstības traucējumi, ko diagnosticē valsts pedagoģiski medicīniskā komisija. Tādā gadījumā bērni mācās speciālās izglītības iestādēs, jo nav iekļaujami vispārējā izglītībā. Šoreiz par gadījumiem, kad bērns var iekļauties vispārējā izglītībā, taču tam nepieciešams atbalsts. 
 

Bērna psiholoģiskās un medicīniskās izpētes mērķis ir ieteikt bērna vecumposmam, attīstībai, spējām un veselības stāvoklim atbilstošāko un piemērotāko izglītības programmu un nepieciešamos atbalsta pasākumus. Izpētes mērķis nav sadalīt vai šķirot bērnus, vēl jo vairāk – mērķis nav un nevar būt “spiedogs”, kas nākotnē bērnam neļautu piedalīties izglītības procesā (vispārējā izglītībā). Izpētes mērķis ir saprast, kāda veida atbalsts bērnam ir nepieciešams, jo tā veidi var būt daudz un dažādi. Reizēm palīdz tik vienkārša lieta kā ilgāks laiks uzdevuma veikšanai. Kādam bērnam, iespējams, būs nepieciešams papildus atgādinājums vai detalizētāks uzdevuma skaidrojums, kādam citam – citādākā formātā uzrakstīts uzdevums u.tml. Ja bērnam nepieciešamas brilles, lai lasītu, tiek noskaidrots, kāds ir piemērotākais briļļu stiprums un bērnam tiek sagādātas šīs brilles. Neviens taču nesaka, ka šis bērns neprot lasīt vai ka viņš nedrīkst lasīt kopā ar citiem. 
 

Kods jeb diagnoze ir gluži kā minētās brilles. Tas ir instruments un palīglīdzeklis, lai bērnu varētu pilnvērtīgi mācīties. Būtiskākā atšķirība starp kodu un brillēm, ir tas, kā mēs to uztveram – pedagogi, skolas vadība un apkārtējā sabiedrība. Par laimi, nedzīvojam laikos vai sabiedrībās, kur cilvēki ar brillēm tika pakļauti nosodījumam vai pat smagākām sekām, taču diemžēl joprojām sastopamies ar situācijām, kurās bērni ar mācīšanās grūtībām netiek iekļauti izglītības procesā. Un tas nav pieņemami. 
 

Iekļaujošās izglītības princips paredz, ka skolām ir jāuzņem visi izglītojamie neatkarīgi no viņu fiziskajām un intelektuālajām spējām, sociālajiem apstākļiem, emocionālā stāvokļa, valodas prasmes vai kādiem citiem apstākļiem. 

Iekļaujoša izglītība ir nozīmīgs pilnveidotā mācību satura un pieejas īstenošanas princips. To iespējams īstenot atzīstot un novērtējot skolēnu dažādās mācīšanās vajadzības un nodrošinot to apmierināšanu, izmantojot daudzveidīgas metodes un pieejas, atvērtu komunikāciju, kā arī veidojot skolā drošu un atbalstošu vidi un nepieļaujot diskrimināciju. Atslēgas vārdi viennozīmīgi ir atvērtība, mācīšanās vajadzību nodrošināšana un diskriminācijas nepieļaušana. Nav pieļaujams, ka pieaugušie, kuriem jāstrādā bērna labāko interešu vārdā, šķiet joprojām aizkavējušies laikos, kad bērnu ar mācīšanās grūtībām vai veselības problēmām parastajās skolās nebija. Mēs vēlamies, lai bērni savstarpēji ir atvērti un atbalstoši, taču kādu piemēru mēs, pieaugušie, viņiem rādām? 
 

Izglītības likums paredz, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa, rases, tautības, etniskās piederības, dzimuma, reliģiskās un politiskās pārliecības, veselības stāvokļa, nodarbošanās un dzīvesvietas. Tieši tāda ir iekļaujošās izglītības būtība – īstenot to, ko nosaka likums, to, kas nepieciešams mūsu bērniem, lai pēc iespējas vairāk attīstītu savas spējas, prasmes un zināšanas. 

Iekļaujošās izglītības princips paredz, ka skolām ir jāuzņem visi izglītojamie neatkarīgi no viņu fiziskajām un intelektuālajām spējām, sociālajiem apstākļiem, emocionālā stāvokļa, valodas prasmes vai kādiem citiem apstākļiem. Skola ir viens no pirmajiem kolektīviem, par kura daļu kļūst bērns. Tieši skola lielā mērā stiprina piederības sajūtu arī pilsētai vai novadam, valstij un nācijai. Ja skola nav atvērta bērnam tikai tāpēc, ka ir diagnosticēti mācīšanās traucējumi, kādu signālu mēs dodam šim audzēknim un viņa ģimenei? Vai varam būt droši, ka šis bērns nākotnē izjutīs spēcīgu saikni ar savu pilsētu un valsti, ka varēs un vēlēsies būt aktīvs un līdzdarboties ne tikai savas, bet arī kopējās labklājības sekmēšanā?