Pirmklasnieks katru rītu skolā raud. Ko darīt vecākiem, skolotājam?

Jautājums: "Mūsu pirmklasnieks katru rītu skolā raud. Parasti raudāšana sākas klasē, apsēžoties solā. Skolotāja stāsta, ka dēls var raudāt dažas minūtes vai pat visu pirmo stundu. Visādi esam runājuši ar dēlu, taču iemeslu nesaprotam. Ko darīt mums kā vecākiem un ko – skolotājam?

Atbild: izglītības un skolu psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite, “Mammamuntetiem.lv” eksperte Sabīne Bērziņa

Pirmais uzdevums būtu kopīgiem spēkiem gan ar skolotāju, gan pašu bērnu mēģināt izzināt, kāpēc bērns raud. Pirmā klase ir gana liels vecums, lai bērns varētu mēģināt izstāstīt, kas par lietu. Vecāks var sākt ar to, ka dienas beigās atspoguļo bērnam to, ko redzēja, vedot viņu uz skolu: “Es redzēju, ka tu ļoti pārdzīvoji, biji bēdīgs, varbūt nobijies, un raudāji, kad iegājām skolā.” Tālāk šim atspoguļojumam var nesekot jautājumi, jo bērnam tie varētu būt pārāk tieši. Gaidām, vai pirmklasnieks uz šādu situācijas atspoguļojumu jau kaut ko pats atbild, piemēram, ka viņam bija skumji no rīta. Tas mums iedod pirmās vadlīnijas. 

Noteikti bērna emocijas nekritizējam un nepārmetam, bet sakām, ka tā patiešām var būt, ka, ejot uz skolu, esam bēdīgi. Varam nosaukt kādu piemēru, kur paši esam bijuši bēdīgi, mācoties skolā.

Tālāk sarunā varētu mēģināt piedāvāt iespējamos bēdu un raudāšanas iemeslus, piemēram, sakot: “Es būtu bēdīga un raudātu tad, ja man kurpes spiestu.” Bērns var apdomāt, vai piedāvātais variants attiecas uz viņa raudāšanu. Visticamāk, viņš neraud šāda iemesla dēļ, bet tas jau ir labs cēloņa izzināšanas sākums, ja bērns var pateikt, kas nav raudāšanas iemesls. Pēc tam turpinām jau ar reālākiem iemesliem, piemēram, “es iedomājos, ka citreiz ir tik skumji, ka mamma iet prom”, un tad jautājam, vai bērnam arī tā ir bijis. Ja bērns saka, “dažreiz” vai, ka “tā varētu būt”, pārjautājam, vai tā bija arī šorīt. Ja vecākam tomēr nešķiet, ka tas ir īstais raudāšanas iemesls, turpinām saukt citus iemeslus, kad, ejot uz skolu, var justies bēdīgi. 
Ja bērns sarunā neiesaistās, varam mēģināt runāt ar skolotāju. Ko pedagogs pamana, kad bērns paliek nemierīgs un raud? Ja tiešām raudāšana ir tikai no rīta, ienākot skolas telpās, varam domāt par tipiskiem iemesliem, kāpēc bērni, uzsākot skolas gaitas, varētu raudāt.

• Pirmā saskare ar to, ka vecāks kādu laiku atstāj bērnu mācību iestādē. Ja pirmklasnieks iepriekš nav apmeklējis bērnudārzu un viņam nav bijusi iespēja pierast pie tā, ka uz laiku ir jāšķiras no vecāka, tad, protams, tas viņam rada satraukumu un ir nepieciešams adaptācijas periods. Tā kā vecākiem nav iespējas būt bērniem blakus skolā, jāapdomā, varbūt ir iespējams nedaudz samazināt skolas slodzi, piemēram, izņemt no pēdējās stundas un to apgūt individuāli mājās.
• Jauna, nepazīstama vide un jauns, neierasts dienas ritms. Uzsākot gaitas pirmajā klasē, visa mācību sistēma ir nepazīstama un jauna bērnam, un tas var būt satraucoši. Var mēģināt bērnam izstāstīt skolas dienas ritmu, kas pēc kā notiks, cikos vecāks atnāks bērnam pakaļ u.tml. 
  Arī klasesbiedri un skolotāji ir vēl nepazīstami, un bērnam nepieciešams laiks, lai pierastu pie šīs jaunās vides. Vecāks var nedaudz palīdzēt pierast pie klasesbiedriem, piemēram, pēc skolas sarīkojot satikšanos ar kādu citu klasesbiedru, lai veidojas draudzība. Var arī kopīgi iziet cauri skolas ēkai, lai bērns zina, kur kas atrodas un kur var meklēt palīdzību.
  Noteikti palīdzoša ir sadarbības veidošana ar pedagogu. Varbūt ir iespējams sarunāt, ka pēc stundām pedagogs kopā ar vecāku un bērnu apskata skolu, pamācās, izskaidro gan bērnam, gan vecākam mācību procesu, dienas ritmu, lai vecāks to visu var vēlreiz izstāstīt, pierakstīt, uzzīmēt bērnam un tādējādi tas kļūtu mazāk nezināms un ne tik biedējošs.

Var veidot arī tādu kā pozitīvās uzvedības un sasniegumu dienasgrāmatu, kur skolotājs ieraksta to, kas bērnam izdevies skolā, piemēram, ka viņš nomierinājies un piedalījies klases stundā jau 10 minūtes pēc atnākšanas uz skolu. 

Vecāks no savas puses var rakstīt atbildi skolotājam un bērnam, ka šoreiz pirmklasnieks stāstījis par vienu lietu, kas viņam skolā patikusi. Šādā veidā tiek veicinātas gan šīs

 pozitīvās uzvedības, ka bērns nomierinās, piedalās skolas gaitās, un vienlaikus arī tiek veidotas pozitīvas asociācijas ar skolu, kur bērns saņem šo ziņu “man sanāk”, “es varu” un “bija kaut kas, kas man patīk skolā”. Turklāt tā veidojas arī labvēlīgas attiecības ar skolotāju.

• Bailes par mācību uzdevumiem un bailes, ka nesanāks. Iespējams, bērnam ir bail, jo viņš nesaprot, kas īsti skolā jādara. Piemēram, ja skolotājs liek atrast rūtiņu burtnīcu, atvērt pirmo lapu, noskaitīt astoņas rūtiņas uz leju un labajā augšējā stūrī rakstīt šīsdienas datumu. Bērns var nesaprast, kura ir pirmā lapa, vai jāskaita no pirmās pusrūtiņas lapas augšā vai no pirmās veselās rūtiņas utt. Tas viss rada milzīgu satraukumu. Šajā gadījumā svarīgi pārrunāt, kā bērnam veicas mācībās, kas šķiet grūts, kas viegls, kas aizrauj un no kā ir bail. Var palūgt skolotājam pavērot, cik daudz bērns stundas laikā pieslēdzas darbam, un dot ziņu bērnam, ka ir pilnīgi pieņemami, ja viņš kaut ko nesaprot, un ka viņš būs malacis, ja spēs pajautāt to, ko nesaprot. Kad bērns tiešām arī jautā to, ko nesaprot, jāatceras viņu paslavēt par to, ka uzdevis jautājumus. Arī skolas psihologam var dot uzdevumu pavērot bērnu mācību stundā un redzēt, cik daudz viņš pieslēdzas mācību procesam.
• Nesaskaņas ar skolotāju? Var gadīties, ka bērnam ir bail no konkrētā skolotāja. Parasti skolās ir skolu psihologi, kuri arī var doties vērot stundas un tostarp pedagogu darbu klasē, lai veicinātu skolēnu un skolotāju savstarpēju sadarbību. Ja problēma ir skolā, noteikti var piesaistīt skolas psihologu, kurš bērnu var vērot dažādos apstākļos – starpbrīdī kopā ar vienaudžiem, stundu laikā un dot savu ieskatu, kāpēc bērns raud, nākot uz skolu.