Jautā mamma: "Vai mudināt bērnu lasīt grāmatas?"

Atbildes un ieteikumus sniedz latviešu valodas un literatūras skolotājs sākumskolā un pamatskolā Andris Krieķis.

Vispirms ir jāprecizē, ko īsti grib vecāki – lai bērns lasa daiļliteratūru brīvajā laikā vai lasa, jo jāapgūst mācību saturs? Parasti, ja vecāki saka “mans bērns nelasa”, tad viņi domā “mans bērns nelasa daiļliteratūru”, bet tad ir pretjautājums – vai es pats kā vecāks lasu daiļliteratūras grāmatas? 

Vai bērniem vispār ir brīvs laiks no pamošanās brīža līdz gulētiešanai, lai sāktu lasīt daiļliteratūru? 

No rīta viņš dodas uz skolu, tad ir treniņš vai pulciņš, atnākot mājās, ir jāēd un jāpilda mājas darbi. Vai atlikušajās vienā vai divās stundās pirms gulēšanas vēl ir spēks lasīt grāmatu? Vai pieaugušie paši pirms gulētiešanas vēl grib lasīt augstvērtīgu daiļliteratūru? Vai tādas dzīves tempā rodas iespēja lasīt? Digitālais laikmets visu prasa darīt ļoti ātri, uzliek lielu slodzi arī bērniem. Viņiem nerodas laiks apstāties un palasīt. 

Tomēr var radīt apstākļus, kas veicina vēlmi lasīt grāmatas. Ir bijuši pētījumi par grāmatu pieejamību, kas rāda: 

jo pieejamāka mājās būs dažāda literatūra, jo lielāka iespēja, ka bērns paņems grāmatu rokās un vismaz pašķirstīs to, varbūt pat palasīs.

Septiņus un 12 gadu veci bērni jau ir pietiekami lieli, lai paši sāktu organizēt savu ikdienu. Mājas ir viņa drošā vide, kur viņš jūtas labi un komfortabli. Ja vecāki uzliek pienākumu lasīt, tas rada milzīgu iekšēju un ārēju protestu. Mākslas baudīšana ar konfliktu ir bezjēdzīgs pasākums, kas rada riebumu pret grāmatu, nevis vēlmi lasīt. 

Ap 12 gadu vecumu arī iepriekš čaklie lasītāji mēdz pārtraukt lasīšanu. Ja raugās no bērnu attīstības viedokļa, tas ir normāls process. Pie skolas viņš taču vairs buču arī nedod un 1. septembrī vecākus uz pirmo skolas dienu negaida. Tīnim ir radušās citas intereses, ir citi komunikācijas veidi. Viņam ir svarīgi komunicēt ar vienaudžiem. Agrāk tas nebija tik svarīgi, bet tagad ir svarīgi identificēties ar draugu grupu. Ja kāds vienaudzis ir pateicis, ka grāmatu lasīšana ir stulbs pasākums, tad arī šis tīnis var tā sākt domāt. Tomēr skolā izglītības ieguves procesā viņš saņem vismaz izglītības minimumu, tāpēc šajā laikā viņš intelektuāli no aprites neizkritīs. 
Turklāt pusaudža piespiešana kaut ko darīt rada pretēju reakciju. Šim vecumam var piedāvāt palasīt fragmentus no tādām pusaudžu kulta grāmatām kā “Bada spēles” vai “Jelgava 94”, kurās runā par pusaudžiem svarīgiem jautājumiem. 
Bērni klausās arī audiogrāmatas, tomēr to nevarētu uzskatīt par lasīšanu. Šī metode der, ja ir grūtības noturēt uzmanību. Nozīme ir tam, vai klausoties viņš spēj uztvert un analizēt informāciju. Ja vecāks grib, lai bērns zina, kas ir trollītis Mumins, bet bērns negrib lasīt un vecākiem nav laika, tad audiogrāmata šo informāciju iedos. Bet, ja runā par lasīšanas procesā iegūtu informāciju, tad to viņš nesaņems. Ja vienlaikus bērns var ar acīm sekot līdzi tekstam, tad tas nodrošina arī lasīšanas procesu. Viņš sadzird un saredz tekstu vienlaikus.