Ināra Vārpa: “Ne smēķējošie, ne datorspēļu atkarīgie bērni nav desants, ko izmet no kosmosa – viņi nāk no savām ģimenēm”

Dažādu atkarību izraisošo vielu lietošana jauniešu vidū nav retums. Alkohols, smēķēšana, modernās smēķēšanas iekārtas, marihuāna un vēl, un vēl… Sarunas gaitā izkristalizējas neērtā patiesība – atkarīgo vielu lietošanai kājas ļoti bieži aug tieši bērnībā un tajā, kā bērnam dzīvē ir klājies līdz 7 gadiem. Arī vecums līdz 13 gadiem ir gana nozīmīgs, tomēr personības attīstība lielā mērā notiek pirmajos 7 gados. Tomēr Ināra Vārpa mierina un uzsver – psihoterapijā neviens nemeklē vainīgos! “Nereti vecāki, saskaroties ar kādām sava bērna problēmām, atsakās iet pie psihoterapeita, jo tur parasti visā vaino vecākus. Tā nav. Mēs visi kopīgi meklējam veidu, kā bērnam palīdzēt,” teic ārste.

Ja runā par atkarībām, tad ieteicams būtu turēties pie jēdziena “atkarīga personība” nevis “atkarība”. Kā uzsver speciāliste, terapijā parasti neārstē cilvēku, kuram ir alkohola problēmas vai kurš pīpē, vai spēlē datoru. Ir nepareizi domāt, ka šis cilvēks ir jāatrauj no šīs vielas vai lietas, ko viņš dara. 

Ir jāskatās uz personu, ar kuru tas ir noticis; ir jādziedina atkarīga personība. Ja to nedara, tad atkarības formas tikai maina savus veidolus un tas var kļūt kā nebeidzamais stāsts. 

Cilvēki tērē naudu, lai izārstētu šo atkarību, maina speciālistus, meklē brīnumlīdzekļus, bet, ārstējot vienu pašu vielas vai procesa atkarību, rezultāta nebūs – būs nogurums, izsīkums.

Ir jānodala atkarība un atkarīga personība

Atkarīga personība ir riska grupas cilvēki, kam ir iespēja, ka radīsies atkarība. Atkarīga personība ir persona ar identitātes traucējumiem, tā ir bērnišķīga personība, kuras psihoemocionālā attīstība ir apstājusies vecumā, kurā ir notikusi kāda traumatiska pieredze. Konflikts starp šo iestrēgušo attīstību un ķermeni, kas ir izaudzis, var tikt piepildītas ar vielām – cigaretēm, alkoholu, jo cilvēks dzīvo iekšējā konfliktā. 

Pamati personības attīstībai gan pēc Ēriksona [1], gan pēc Maslova [2] gan citām personības attīstības teorijām nosaka, ka pamatu pamati cilvēka personībai tiek ielikti līdz 7 gadiem. Laikā no 7 līdz 13 gadiem, līdz identitātes vecumam, šīs lietas tiek pieslīpētas. Katrā ģimenē vecāki un tuvinieki zina, kas ir noticis konkrētajā ģimenē – cik tā ir vesela, pilnvērtīga un kā ir notikusi bērnu augšana, vai vecāki ir nobrieduši, vai viņiem nav atkarību un cik daudz vecāki ir iesaistījušies tēva un mātes lomā, kādi ir apstākļi bērna attīstībai. Tas arī var palīdzēt rast atbildes uz jautājumu – kāpēc bērns lieto atkarību izraisošas vielas.

Cilvēka attīstības galvenie posmi

• Bērna gaidīšana un piedzimšana

Jā, arī tas, kāds ir bijis grūtniecības laiks un kādas ir bijušas dzemdības, kāds ir bijis emocionālais fons šajā laikā, ietekmē personības veidošanos. Vai bērns ir bijis plānots, vai tas ir bijis viena vecāka “projekts”, kādā vecumā ir bijuši vecāki, kad mazulis piedzimis. Jau grūtniecības laikā auglis pilda savu psihoemocinālo trauku jeb atmiņu – prāts to neatcerēsies, bet ķermenis un iekšējā būtība to atcerēsies.

• Pirmais dzīvības gads – drošā piesaiste

Pirmā dzīves gada laikā notiek cilvēka pamata drošības veidošana. Pat, ja bērna rašanās un nākšana pasaulē ir bijusi ar kādiem riskiem, pirmais bērna attīstības gads ir ļoti svarīgs personības attīstības veidošanā. Svarīgi, lai bērnam izveidotos drošā piesaiste – bērns apjauš, ka pasaule ir droša vieta. Drošo piesaisti veido, atsaucoties uz bērna vajadzībām – fiziskajām un emocionālajām.

• Starp 1. un 3. dzīves gadu – patstāvības veidošanās

Šajā laikā veidojas patstāvība un autonomija. Ja šajā laikā bērna attīstībai nav labvēlīgu apstākļu, tad bērnam var rasties kauns un šaubas par sevi un saviem spēkiem.

• 3. līdz 5. gads – iniciatīvas veidošanās 

Ja ir kādas problēmas šajā vecumā, tad bērnam var rasties problēmas ar iniciatīvas uzņemšanos, var veidoties vainas izjūta par to, ka neuzņemas tādu iniciatīvu, kā no viņa tiek gaidīta.

• 6. dzīvības gadā tiek likts pamats darbīgumam

Šajā laikā jo īpaši bērnam ir vajadzība būt aktīvam – ja ir labvēlīgi apstākļi, bērns grib darboties praktiski, zīmēt, dejot, palīdzēt. Ja tas netiek realizēts, pastāv risks, ka bērns iedzīvojas nevērtības sajūtā.

Ja pirmajos septiņos gados bērna attīstība un apstākļi ir bijuši labvēlīgi, ja pieaugušie ir tikuši galā ar šo pamatuzdevumu, bērns augs pamatdrošs, patstāvīgs, viņš uzņemsies iniciatīvu un būs darbīgs, un savā personā jutīsies vērtīgs. Pretējā gadījumā ir risks, ka bērns būs nedrošs, pilns ar kaunu, nespēs uzņemties iniciatīvu. Iespējams, ka uz ārpusi viņš pat būs bravūrīgs, hiperaktīvs, ego-centrēts, lai gan iekšēji viņš jutīsies ļoti slikti. “Te vecākiem var būt ļoti maldinošs priekštats par savu bērnu. Ja viņi novēro, ka bērns ir tik aktīvs, spēj par sevi pastāvēt, atņem citiem mantiņas, sper ar kāju durvis vaļā, ar visu tiek galā – patiesībā var būt, ka aug ļoti nedroša, narcistiska persona,” teic Vārpa. 

• Identitātes vecums – 13 gadi (saskaņā ar Ēriksonu)

13-18 gadu vecumā cilvēks sevī risina identitātes jautājums, apjaušot – kas esmu es, kas manī ir labs, kas manī ir slikts, kāda ir mana seksuālā orientācija. Tas ir laiks, kad jāatvadās no bērnības, kad jāsakārto lietas ar māti un tēvu. Ja līdz tam laikam ģimenē lietas ir apzinātas un sakārtotas, tad pusaudžu laiks var noritēt bez lieliem kreņķiem un bez “trakajiem pusaudža” gadiem. “Ja pusaudzim sākas “trakie pusaudža gadi”, tad ar savu rīcību viņš sūta vēstulīti vecākiem par viņu neizdarītajām lietām,” salīdzina Vārpa.

No kurienes tas bērns tāds radies?

“Ja pieaugušie ir godīgi – un tā ir ļoti grūta lieta latviešiem, jo mēs bieži vien dzīvojam ilūzijās, sagrozītā realitātē, melos un neīstā patībā, tad jau ģimenē ir skaidrs, kāpēc bērnam tik ļoti kārojas šīs vielas. Katra ģimene zina šos apstākļus, un tas ir visgrūtākais un vissāpīgākais jautājums – to sev atzīt. Ja vecāki ir gatavi uz to atklāti skatīties un godīgi šīs lietas apzinās, tad risinājumu var atrast savlaicīgi un cēloņu-seku sakarību saprast. Vai mans bērns, mans jaunietis ir riska grupā? Vai no viņa varētu veidoties atkarīgā personība, kurai atkarības būs risks? Atkarīgie jaunieši nav desants, ko kāds izmet mums no debesīm,” norāda speciāliste. 

• Vecāki, lūdzu atcerieties!

Bērni no jums ir guvuši arī ļoti daudzas labas lietas – no mātes, no tēva, no vecvecākiem. Bet tieši tāpat bērni ir dabūjuši mazāk patīkamās vai traumatiskās lietas. Tāpēc bilde par bērna attīstību ir jāskatās kopainā!

Atsauces:

1. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK556096/
2. http://kolibri.teacherinabox.org.au/modules/en-boundless/www.boundless.com/psychology/textbooks/boundless-psychology-textbook/personality-16/humanistic-perspectives-on-personality-78/maslow-s-humanistic-theory-of-personality-307-12842/index.html