Pusaudzis lieto atkarību izraisošas vielas? Jādziedina ir visa ģimene

Pirms laika Mammamuntetiem.lv saņēma kādas lasītājas vēstuli par to, ko darīt, ja pusaudzis lieto atkarību izraisošas vielas un tiekas ar apšaubāmiem draugiem. Kā norāda speciāliste, jaunieša regulāra vai pārmērīga dažādu atkarību izraisošo vielu lietošana ir kā vēstulītes sūtīšana vecākiem, kurā jaunietis netieši pasaka – mammu, tēti, ar savu mājas darbu īsti neesat tikuši galā. Par to, kādi tam varētu būt iemesli un kāpēc nav jāārstē viena pati atkarība, bet jādziedē atkarīga personība, skaidrots šajā rakstā. Taču ko darīt, kad lietošana jau ir sākusies, bet atgriezties pagātnē un mainīt savas bērna audzināšanas metodes nav iespējams?

Varbūt tā ir norma?

Ir saprotams, ja sākotnēji vecāki mazliet apmulst un nesaprot – vai bērna aizraušanās ar vielām ir normāla? Šobrīd, kad ir situācija, kad teju visi kaut ko lieto, iedzer, nav tik viegli saprast, kas ir norma un kas nē. “Iekšējā sajūta katram vecākam ir attīstīta un, vērīgāk skatoties, var ātri pamanīt, ka ar tavu bērnu nav kaut kas kārtībā. Es mudinātu vecākus lietot šo vārdu “norma” un sev atbildēt – vai tas, ko es redzu pie sava bērna, ir normāli? Reizēm mēs tiekam mudināt visu pieņemt kā normu, bet gribētu vērst uzmanību uz to, ka ne viss ir norma. Jā, mums ir savas individuālās normas, bet sociālās normas neviens nav atcēlis,” tā Vārpa. 

Neignorēt problēmu

Kad vecākam ir skaidrs, ka bērna vielu lietošana nav norma, galvenais ir problēmu nenoliegt un neignorēt. Būtu nepieciešama vecāku savstarpējā saruna, lai noskaidrotu – vai tēvs un māte redz un domā līdzīgi – vai tas, ko viņi redz pie sava jaunieša, ir normāli? Nevajadzētu fokusēties tikai uz slikto, tāpēc jāierauga arī tas, kas ir labs jūsu ģimenē un bērnā, vienlaikus akcentējot, kas ir tas, kas būtu jāmaina (regulāra vielu lietošana, interešu trūkums, nesekmība, rupjība). “Ja es skatos uz savu bērnu un mana sirds ir mierīga – viņš iet uz skolu, mācās, viņam ir draugi, ir hobiji, jā, reizēm paburkšķ – bet, kopumā skatoties, bērns ir normāls, es varu būt mierīga. Bet ja man ir raizes, ir jānoformulē tas, kas rada raizes un kāds tam varētu būt cēlonis,” ieskatīties vērīgāk savos bērnos mudina ārste.

Nu mēs viņu ārstēsim!

Speciāliste ieskicē, kā visai bieži notiek šīs problēmas risināšana – bērns tiek pieķerts kaut ko lietojam, un vecāki bērnu kā lielo vaininieku ved pie speciālista un prasa viņu ārstēt un sakārtot. Taču tas ir komandas darbs! Ja vecāki nav gatavi strādāt un iesaistīties, prognoze, visticamāk, būs slikta, jo bērnam šajā procesā ļoti ir vajadzīgs ģimenes atbalsts. 

“Bērns var nākt pie terapeita un strādāt, bet, ja viņš ieiet atkal atpakaļ mājas, skolas vidē, kurā nekas nemainās, viņš tiek retraumēts. 

Ļoti bieži jaunieši terapijā pasaka – es jau neesmu tas lielākais slimnieks ģimenē. Un tad terapeitam ir sprukas – ir jāstrādā ar bērnu, bet bez vecāku atbalsta tas nav iespējams. Savukārt vecāki prasa rezultātu, jo taču maksā par ārstēšanu,” Ināra Vārpa norāda, kāpēc viena paša bērna ārstēšana nav efektīva un norāda, ka atkarīgas personības ārstēšanas algoritms sastāv no 4 komponentiem. Pamatā ārstēšanu var nozīmēt ārsts-narkologs, ārsts-psihoterapeits, atkarībā no jaunieša stāvokļa.

Kā dziedina atkarīgu personību? 

1. Medikamenti ir pirmā lielā ārstēšanas sastāvdaļa. Ne visiem bērniem tas būs vajadzīgs, tomēr, ja bērnam jau ir depresija, ir trauksme, panika, nespēja koncentrēties, iespējams, ka bērnam nāksies lietot medikamentus, lai nostabilizētu savu stāvokli. Un tas nav spriedums uz mūžu – iespējams, ka medikamenti būs nepieciešami vien pāris mēnešus.
2. Individuālā psihoterapija jaunietim. Tas nozīmē individuālas sesijas pie psihoterapeita vai psihologa, kur tiek strādāts ar cilvēka identitāti.
3. Ģimenes terapija – tā ir ļoti svarīga sastāvdaļa jaunieša dziedināšanās. Ja jaunietim ir atkarības problēmas, jāņem vērā, ka jādziedina būs visa ģimene. “Tā ir attiecību pārbūve. Tas ir ļoti svarīgi, lai jaunietis varētu atlabt. Terapijā tiek atklāts, kas tēvam un mātei jādara citādāk un par ko viņiem ir jāuzņemas atbildība sava bērna problēmās. Mēs nekad terapijā nevainojam vecākus, bet runājam par līdzatbildību. Novērots, ka vecākiem citreiz negribas iet pie terapeita, jo tur meklē vainīgos. Tā nav. Mēs visi kopīgi meklējam veidu, kā bērnam palīdzēt. Mēs viens otru ietekmējam gan pozitīvi, gan negatīvi,” skaidro speciāliste.
4. Dzīves revīzija. Lai ārstēšana nestu rezultātus, nepieciešama arī ieradumu maiņa, jāiezīmē jaunais dienas režīms, aktivitātes, pienākumi – gan jaunietim, gan pieaugušajiem. Terapijā parasti pārmaiņas sāk ar vienu dienu – jātiek galā ar vienu dienu. Tas palīdz ātrāk noticēt saviem spēkiem.

Mēs nekad terapijā nevainojam vecākus, bet runājam par līdzatbildību.

• Vērts padomāt!

Bērns ir mūsu spogulis. Ja vecāki paši pīpē, smēķē marihuānu, šņauc kokaīnu, sēž datorā, bez mitas iepērkas interneta veikalos, lieto alkoholu – vai varam brīnīties, ka to dara arī bērni, retoriski vaicā Ināra Vārpa.

Nepieejamie vecāki

“Tipiski, bet vecāki bieži vien nav bērniem pieejami. Vai nu strādā, ir ļoti aizņemti, pelna naudu, veic biznesu, sēž skaistumkopšanas salonos, nodarbojas ar hobijiem… Pajautā – vai tu paēdi un cik dabūji matemātikā, noglauda galviņu un iedod naudu, un tad uzsauc visiem braucienu un kalniem. Ar kalniem jau viss kārtībā, bet, 

ja ar bērnu nesarunājamies un neesam viņiem emocionāli pieejami, bērnam ir traumatiski neizventilētas emocijas, ar kurām viņš nemāk pats tikt galā. Tad viņš meklē zāles un pats sāk sevi ārstēt. 

Vieni kausies, zags, kāds ar ēdienu sev darīs pāri, kādi graizīsies. Un vecāki to nezina! Viņi to nepamana. Bet viss, kas vecākus uztrauc ir tas, ka bērni slikti mācās,” situāciju dažādās ģimenēs ieskicē speciāliste. Viņa stāsta par vairākām pacientēm, kuras pašas sev ir sagraizījušas rokas un kājas, bet pirmā, kas to uzzina, ir terapeite, nevis mamma vai tētis.

Kā runāt ar bērnu

Vecākiem, iesējams, pašiem nav tās labākas pieredzes, kā ar viņiem ir runājuši viņu vecāki, tāpēc nereti saruna ar pusaudzi apstājas pie – Kā gāja? Normāli. “Ja mēs šādi runājam ar jauniešiem, bērni dzīvo savā kokonā, emocionālā tuksnesī. Par labām lietām uzsit uz pleca un nopērk saldējumu, bet par sliktām – sakliedz un uzliek mājās arestu. Taču bērnam ir nepieciešams emocionāli pilnas sarunas, kas parāda vecāku emocionālo iesaisti, kad vecāku bērns interesē kā jauns cilvēks nevis tas, ko viņš ir vai nav izdarījis,” stāsta Vārpa un ieskicē jautājumus, kurus vecāki var izmēģināt sarunās ar saviem bērniem.

• Kā tu šodien jūties?
• Par ko tu šodien priecājies?
• Kas ir tavas šodienas veiksmes vai trofejas?
• Kas tev šodien nogāja šķērsām? Kā tu pēc tam juties?
• Vai tu atvainojies pēc tam?

Bērns jāskatās kopumā

Katrā ģimenē ir problēmas un grūtības, atzīst speciāliste, taču mierina – tā nav bēda! Ja cilvēki atsakās uz to raudzīties, domāt un runāt par to, tad sākas problēmas. Viņa arī aicina uz savu bērnu un ģimeni skatīties kopumā – ko vecāki labu devuši savam bērnam? Varbūt tas ir sirsnīgums, pieklājība, sportiskums, gaumes veidošana utt. Un kas ir tas, kas ir ar mīnus zīmi mums pašiem kā vecākiem un ko bērns ir paņēmis no mums? 

“Jo es labāk saprotu šīs lietas, jo apzinātāka kļūstu. Man ir vieglāk pieņemt lēmumus un man ir vieglāk izvairīties no problēmām un pakļauts citus tam. Terapija trenē apzinātību, kurā apzināmies gan sevi pašu, dzimtas koku, savus riskus. Ja man visi radi pa tēva līniju ir alkoholiķi, man kā puikam nav jāturpina šī līnija! Man ir jāapzinās sava ģenētika un iespējams, pārmantotais uzvedības motīvs. Ja es apzinos savus ģenētiskos riskus un savas personības traumatiskos apstākļus, es ar to varu kaut ko darīt. Nevis turpināt dzimtas koka musturu – ābols no ābeles tālu nekrīt; kāds tēvs, tāds dēls. Tas, ka man dzimtā ir alkoholiķi, nozīmē to, ka ir lielāka varbūtība, ka arī es esmu alkoholiķis. Bet ja es esmu apzināts cilvēks, es apzinos riskus un varu saprast. Novērots, ka bieži vien alkoholiķu dēli kļūst par ļoti veiksmīgiem biznesmeņiem. Alkoholiķis un naudas atkarīgais ir spoguļattēls – viens naudu aiznes, otrs – atnes. Abi nekad nav mājās, ir nervozi, nepieejami, aizņemti,” iezīmē Vārpa.