TOP 7 kļūdas, ko pieļauj skolotāji, un kā darīt labāk

Zīmogs uz mūžu – kauslis, teicamniece, jokdaris

Kā vienu no tipiskākajām kļūdām Sabīne Bērziņa min skolēnu “apzīmogošanu”. “Mēs uzliekam tādas kā birkas skolēniem – labais skolēns, gudrais skolēns, skolēns, kas neuzvedas utt. Piemēram, ja runājam par skolēniem, kas neuzvedas labi, viņu gadījumā ir trīskārt svarīgāk, ka tiek noķerta un pamanīta labā uzvedība. Vajag ķert tos brīžus, kad viņš izrāda interesi par mācībām,” stāsta Sabīne. Viņa arī uzsver, ka ir ļoti svarīgi izzināt, kāpēc no skolēna nav iesaistes, jo tam noteikti ir iemesli. Speciāliste atklāj, ka mācīšanās, lietu izprašana dod noteiktu dopamīna devu un parasti rodas laba sajūta, kad kaut ko saprotam. Ja kāds stundā neiesaistās, tam ir iemesli, tāpēc ir vērts izzināt, kāpēc tā ir. Arī Baiba Martinsone stāsta, ka šāda skolēnu apzīmogošana nenāk par labu arī tiem bērniem, kuriem nav nekādu uzvedības grūtību. 

Koncentrēšanās uz atzīmēm

Atzīmes vecākiem ir uzskatāms rādītājs, ko viegli ir uztvert un kam sekot līdzi. Tomēr atzīmes ir tikai kaut kā rezultāts! Mācībās un skolā ļoti svarīgs ir process. 

“Tā kā mēs esam uz rezultātu orientēta sabiedrība, gribu uzsvērt, ka mums visiem vairāk jāmācās runāt par procesu. Par to, ko bērns tajā brīdī dara, nevis koncentrēties, cik bērns ir saņēmis pārbaudes darbā. 

Piemēram, sakot: var redzēt, ka esi ieinteresēts; es redzu, cik ļoti tu pūlies saprast; es redzu, ka tu nenobijies no tā, ka tu kļūdies, un tas ir tik superīgi. Nevis tavs rezultāts ir tik labs vai tik slikts,” paskaidro Sabīne Bērziņa. Viņa norāda, ka ir jārunā par procesu, citādi var palaist garām pašu galveno, kas ir darbošanās. Rezultāts ir tikai viens mazs brīdis, mazs atskaites punkts, viņa uzsver.

Neskaidri noteikumi skolā

Domājot un runājot par to, ka bērni skolā neprot uzvesties, viens no tipiskiem izaicinājumiem ir, ka skolas mēdz pieņemt: bērniem pašiem ir jāsaprot, kā skolā uzvesties, tāpēc nereti bērniem piedēvē uzvedības problēmas, kur to vispār nav, atklāj Baiba Martinsone. “Ne visi bērni uz skolu atnāk ar vienādām sociāli emocionālajām prasmēm. Daļa daudz vieglāk iekļaujas un saprot noteikumus, kādi skolā valda, un spēj tos ievērot, bet daļai bērnu šie noteikumi vienkārši ir jāmāca. Te ir tas lielais skolas uzdevums – mācīt bērniem sagaidāmo uzvedību. Ko tieši es sagaidu? Kā tev ir jāuzvedas? Ka tev uz stundām ir jāierodas laikā, ka soma jāliek šeit, stundas laikā jādara tas, starpbrīžos tev ir jābūt tur, ka ēdamzālē jāuzvedas tā, vai arī kas ir jādara tualetē vai ģērbtuvē. Par šo visu ir jārunā, un ir jāuztur skaidri uzvedības noteikumi. Un tas vēl nav viss – kad bērni uzvedas, kā skola sagaida, skolotājam ir visādā veidā jāapstiprina un jāpasaka, ka tas ir pareizi: malacis, tu mierīgi ej pa gaiteni! Vai, ja bērns stundā labi strādā, skolotājs saka: ļoti labi, turpini krāsot! Lai bērns jūt, ka viņš ir uz pareizā ceļa. Savukārt, kad ir nepieņemama uzvedība vai sākas kādi uzvedības pārkāpumi, svarīga ir skolotāju konsekventa reakcija uz to. Nevis domāt: ja viņš pļāpā, tad vienu skolotāju tas traucē, citu ne, vienā stundā viņš drīkst ņemt telefonu, otrā ne,” stāsta Baiba Martinsone. 

Līdzīgas situācijas ir novērojusi arī Sabīne Bērziņa: “Es kā skolā strādājošs psihologs to diezgan bieži varu novērot, ka skolotāji sagaida, ka skolēns zinās, kādu uzvedību no viņa sagaida klasē un ārpus klases, kā arī visās citās ar skolu saistītās vidēs. 

Patiesībā bieži vien skolēniem līdz galam tas nav zināms vai nav skaidrs, kas tiek saprasts ar vārdiem “uzvedīsimies ar cieņu” u.tml. 

Tas nav skaidri atrunāts, un rodas virkne grūtību. Un, ja nevar sadarboties, tad arī mācīties īsti nevar.”

Labo lietu neievērošana

Speciālisti vairākkārt ir uzsvēruši, cik svarīgi ir pamanīt un uzslavēt bērna labo uzvedību, nevis tikai izcelt to, kas neizdodas. Stāsta Sabīne Bērziņa: “Tad, kad ir šī vēlamā uzvedība, piemēram, skolēns skolā uzdod jautājumus, mierīgi sadarbojas, tad bieži vien skolotājs neizceļ šo pozitīvo uzvedību. Piemēram, to, ka skolēns skaidro otram uzdevumu vai iedziļinās uzdevumā, ko tagad darām, nereti skolotāji uztver kā pašsaprotamu. Taču to, ko mēs izceļam, tas vairosies! Mums vajadzētu visiem vairāk uzslavēt to, kas notiek labi, kas notiek saskaņā ar to, kā mēs gribam.” Pozitīva uzvedību ir īpaši jāizceļ, lai to vairotu!

Klases stigmatizēšana

Jau tika minēta nevēlama rīcība kā bērna “apzīmogošana”, taču gadās, ka tiek stigmatizētas veselas klases. To novērojusi Baiba Martinsone: “Klasēs, kuras tiek stigmatizētas – jūs jau esat vistrakākā klase –, domājot, ka tad audzēkņi “saņemsies”, bērni sev izveido negatīvu identitāti un vēlāk ar lepnumu jaunajiem skolotājiem saka: skolotāj, jūs ar mums netiksiet galā, ar mums neviens netiek galā, mēs esam tā trakā klase. Tas noteikti nav atbalstāms! 

Pedagogam ir vara pār to, kas notiek klasē. Līdz ar to pedagogam ir arī atbildība par to, kas notiek klasē,” norāda Martinsone. 

Viņa izklāsta situāciju – ja priekšmeta skolotāji nāk vienkārši sūdzēties klases audzinātājam par viņa audzēkņiem, tad to citādi nevar nosaukt kā tikai par atbildības neuzņemšanos. Piemēram, angļu valodas skolotājs ir atbildīgs par to, kas notiek angļu valodas stundā, un nevis klases audzinātājs.

“Nereti, kad skolotāji koleģiāli dalās par bērniem, tad kāds saka – es nezinu, man gan viņi pilnīgi normāli strādā, nekādu problēmu nav. Pedagogi plāno darbu ar klasēm, velta laiku, lai runātu par metodiskām lietām, un tieši tāpat būtu jāvelta laiks runāšanai par bērnu sociāli emocionālo izaugsmi. Skolotājiem jārunā, piemēram, par to, kas šajā klasē veido vislielākās grūtības. Ja, piemēram, skolotāji dalās, ka kādās stundās ir lielākas grūtības ar trokšņošanu, sarunāšanos un ir grūtības apsaukt bērnus, tad skolotājiem vajadzētu likt galvas kopā, strādājot un domājot, kā es matemātikā, tu angļu valodā un vēl kāds cits vēsturē – kā mēs – pieiesim šai klasei, lai mēģinātu risināt šīs problēmas. Nevis vienkārši pateikt, ka tavējie slikti uzvedas, un klases audzināšanas stundā skolotāja stāsta bērniem, kā jums vajag uzvesties, un visi to laiž gar ausīm, e-klasē ielikti negatīvi ieraksti, vecākiem jālūdz mājās atkal un atkal runāt par uzvedību,” stāsta Martinsone. 

Piezīmes, piezīmes, piezīmes!

Tāpat nereti skolotāji aizraujas ar piezīmju ierakstīšanu – stundā nestrādā, skrien pa gaiteni utt. “Ja bērnam ir negatīvs ieraksts, tad ir vajadzīgs vismaz viens, bet optimāli trīs pozitīvie ieraksti. Tas nozīmē, ja bērns sakāvās vai apsaukāja kādu bērnu, tad skolotājam ar uguni ir jāmeklē, kurās stundās vai starpbrīžos bija kaut kas normāli. Varbūt bērns labi dalījās ar kādām lietām starpbrīdī, varbūt palīdzēja kādam bērnam sportā, varbūt viņam bija viss nepieciešamais līdzi matemātikā un visi darbi izpildīti, vai varbūt zīmēšanā bērns labi strādāja – un tas ir jāraksta e-klasē. Lai neveidotos stigmatizācija, ka šim bērnam nekad nekas nav līdzi, viņš mūžīgi kaujas, viņš vienmēr traucē stundu. Šādā veidā bērnam tiek pakāpeniski veidots negatīvs tēls,” par to, kā nepakļauties bērna apzīmogošanai, stāsta Martinsone.

Sadarbības trūkums

Jau kādu laiku sabiedrībā ir ieskanējusies nepieciešamība veidot sadarbības trijstūri – skolotājs-vecāks-skolēns, nevis sacensties, kuram tad ir taisnība. To ir novērojusi arī Sabīne Bērziņa: “Esmu ievērojusi, ka ir pingpong bumbiņa starp skolotāju un vecāku – kuram, cik un kāda atbildība. Bet patiesībā atslēga ir tajā, ka mēs esam sadarbības komanda. Neviens nevienam neiet norādīt, kas nav izdarīts pareizi, ko katrs nav izdarījis, bet jebkurai satikšanai vajadzētu būt par to – labi, mums tagad kaut kas neizdodas, ko darām? Ko darīsiet jūs un ko mēs? Lai saruna nav tāda, ka, piemēram, skolotājs pasaka, ka skolēnam kaut kas nesanāk, un jūs, vecāki, dariet tā vai šitā. Bet jāpieliek, ko tad skola darīs šajā situācijā, lai katrs pa stūriem nerunā, ko kurš nedara. Tad, kad satiekamies tas ir par sadarbību. Jo labāka sadarbība veidosies, jo skolēnam labāk.”

Bērziņa ir arī novērojusi, ka nereti skolotājiem trūkst laika, lai reflektētu par savu darbu, sava darba procesu, lai saņemtu kolēģa atbalstu, ieteikumus, saņemtu atbildes uz kādiem grūtajiem jautājumiem. “Parasti skolotājiem nekad nav laika tam, un visbiežāk šādas sarunas ātrā tempā tiek mēģināts risināt pie pusdienu galda, bet vajadzētu būt iedalītam īpašam laikam šādai sarunai, lai varētu runāt par savu darbu, izaugsmi un grūtajiem jautājumiem,” iesaka Bērziņa.

Savukārt, Baiba Martinsone ir novērojusi, ka daļa pedagogu attiecības veido automātiski un nepievēršot tam uzmanību, jo viņiem tas notiek dabiski. “Tomēr ir svarīgi, lai arī tie pedagogi, kas ir prasmīgi un spējīgi, vienalga attiecību veidošanu ieliek savas apziņas līmenī – ka, tāpat kā strādāt mācību sasniegumu un programmu īstenošanas labā, ir būtiski veidot, uzturēt un atjaunot attiecības ar saviem skolēniem. Ja nav izveidotas pozitīvas attiecības, bērni ar skolotāju mazāk sadarbojas, sliktāk mācās un ir sliktāki disciplīnas rādītāji. Tāpēc ka disciplīna pēc būtības ir sadarbošanās. Ja ir labs kontakts ar skolotāju, tad bērns vēlas būt labs, klausīt skolotāju, sadarboties ar viņu. Tātad attiecības ir disciplinēšanas pamats,” tā Martisone.