"Mums, vecākiem, likās, ka tā nevar būt!" Saruna ar īpašā bērna tēti

Aizdomas par dzirdes traucējumiem

Sākumā vecākiem nebija ne jausmas par bērna veselības problēmām. Par traucējumiem viņi uzzināja netīšām. 

“Dēls gāja Mārupes bērnudārzā, kura vadītāja norādīja, ka Rūdolfs kaut kā nekontaktējas ar pārējiem bērniem, iespējams, viņam ir dzirdes aizkavēšanās un trūkumi. Arī Rūdolfa krustmāte ievēroja, ka kaut kas nav kārtībā,” atceras zēna tētis Norberts Trepša. 

“Mums, vecākiem, likās, ka tā nevar būt! Manam bērnam taču nekas nevar notikt! Nevar būt, ka ar manu bērnu kaut kas tāds notiek!”

Tomēr vecāki sāka ieklausīties citu teiktajā. Vispirms aizveda dēlu pie dzirdes speciālistiem. Tur teica, ka ar austiņām viss ir kārtībā. Vēlāk Rūdolfam atklāja AST un smagu garīgu atpalicību. Toreiz zēnam bija pusotrs gads un par šo diagnozi runāja daudz mazāk nekā tagad.

Galvenās rūpes uzņemas tētis

Raksturojot procesus, kam ģimene pēdējo gadu laikā gājusi cauri, Norberts atzīst, ka vispirms vecākiem bija jāsaprot un jāpieņem, ka viņu atvase ir viens no īpašajiem bērniem. 

“Tas bija ļoti smagi. Vajadzēja to visu laist caur sevi. Brīžiem es uzņēmos iniciatīvu, lai pasargātu pārējo ģimeni no nevajadzīgām emocijām,” atceras Rūdolfa tētis. 

Vajadzēja arī apmeklēt mediķus un speciālistus, piemēram, psihologus, psihiatrus, pēc kuru atzinumiem bija jādodas pie logopēdiem, audiologopēdiem, uz ABA terapiju, Montesori terapiju, Tomatis programmu, delfīnu terapiju u.c. Kopumā ģimene sadarbojusies ar ļoti daudziem un dažādiem speciālistiem.

Lai saglabātu ģimenes mieru un pasargātu sievu no pārāk smagām emocijām, dažkārt tētis daļu no ārstu teiktā paturēja pie sevis. 

“Nevajadzīgas emocijas šādās situācijās nav nepieciešamas. Mammām vienmēr ir smagāk, lai gan arī tēviem ir smagi,” viņš atzīst. “Atceros, kā pirmsākumos ar Rūdi gāju pie dakteriem, psihiatriem un psihologiem. Tad pārsvarā rindās sēdēja mammas. Es toreiz jutos kā gailēns pa vidu.

Bet nesen bijām Bērnu slimnīcā, kur strādā neirologs Mikus Dīriks. Tad novēroju, ka rindās pie ārstiem parādās arvien vairāk tēvu. Viņi sāk vairāk iesaistīties īpašo bērnu audzināšanā. Tēva loma šādās situācijās ir diezgan nopietna.”

Vecvecāki – liels atbalsts

Vispirms Rūdolfs mācījās bērnudārzā, bet tagad izglītojas Mārupes pamatskolas 1. klasē. Lai tas varētu notikt, bija jātiek speciālās izglītības programmās, kas paredzētas bērniem ar vidēju un smagu garīgu atpalicību. 

Kad Rūdolfs sāka skolas gaitas, tika pieņemts lēmums, ka tētis pamet darbu – dodas izdienas pensijā. Iepriekš Norberts strādāja Valsts policijā. “Praktiski tas viss ir ļoti, ļoti liels un intensīvs darba apjoms. Iepriekš gan es, gan sieva, Rūdolfa mamma, strādājām un ļoti lielas rūpes uzņēmās vecvecāki. Tagad pats esmu uzņēmies iniciatīvu par Rūdolfu,” viņš stāsta.

Padoties aizliegts

Norberts ir daudz runājis (arī publiski) par savu dzīvi ar īpašo bērnu, jo uzskata: tā var palīdzēt vēl citiem bērniem, piemēram, iedrošinot viņu vecākus un citus pieaugušos. “Padoties mums, kam ir īpašie bērni, ir aizliegts!” viņš uzsvser. “Katrs vecāks iet cauri savām grūtībām. Es nepievēršos tikai īpašajiem bērniem, bet arī visiem pārējiem.

Mēs nevaram akcentēt, ka mums viss ir forši un labi. Mēs katrs varam nokļūt īpašo cilvēku sarakstā jau rīt, jau šodien, jau pēc pusstundas, jau pēc minūtes!”

Vairāk par Norberta pieredzi, audzinot dēlu ar īpašām vajadzībām, lasi šeit.