Speciāliste par mobingu skolās: svarīgi reāli strādāt, nevis iegūt datus un rādītājus

Visbiežāk bērniem nākas piedzīvot emocionālu mobingu (gandrīz 90 %), taču notiek arī izstumšana (59 %), fiziska pārestība (50 %) un cita veida pāridarījumi.

Sociālā uzņēmuma "Esi/centrs” prasmju trenere, sertificēta supervizore, Mg.sc., Mg.admin. Lana Švarca uzsver – problēma ir vēl daudz lielāka. Taču tā vietā, lai tikai apzinātu mobinga mērogu, svarīgi ar šīm problēmām strādāt, meklējot praktiskus risinājumus un sagatavojot gan bērnus, gan pieaugušos, lai viņi mobingu varētu jau laicīgi atpazīt un to nepieļaut ne pret sevi, ne citiem.

Skatoties uz šiem aptaujas datiem un ņemot vērā jūsu pieredzi, strādājot skolā, kāda, jūsuprāt, ir kopējā situācija Latvijā ar mobinga problēmu? Vai mēs vispār varam pateikt, cik liela tā ir? Vai arī tas, ko mēs redzam no līdzšinējām aptaujām un pētījumiem, vairāk ir tāda aisberga redzamā daļa, un patiesībā mēs šo problēmu nemaz īsti nevaram aptvert?

Droši vien, ka mēs redzam tikai aisberga virsējo kārtu un patiesība ir krietni dziļāk. Taču tā ir diezgan globāla problēma. Parasti Somija tiek izcelta kā viena no valstīm, kur labklājība ir augstā līmenī un kas būtu ņemama kā piemērs arī Latvijai, bet es nesen lasīju rakstu par to, ka arī šajā valstī saskaras ar tādām pat problēmām, kādas piedzīvojam mēs. Ir ārkārtīgi svarīgi par to runāt, celt gaismā. Un vēl svarīgāk – lai ir cilvēki, kuri reāli strādā ar šīm lietām, nevis tikai „rada ciparus”, apkopo un publicē vai veido projektus, kur atkal tikai iegūst kādus datus vai rādītājus. Līdzībās runājot – tas ir kā uzšķērst augoni, izlaist strutas laukā, bet pēc tam šo pušumu jāmāk arī sakopt un aizšūt ciet. Man šķiet, ka tā ir tā lielākā bēda – ka mēs uzšķēržam, jo tam daudziem pietiek prasmes, bet pēc tam mēs nezinām, ko ar to visu darīt.
 

... kā to reāli ārstēt.

Jā, jo tur reālā darba ir ļoti daudz. Arī ar kapacitāti ir tā, kā ir. Neesmu paskatījusies statistiku, kā ir ar speciālistu sadalījumu citās Latvijas skolās, bet, cik zinu, tas nav izlīmeņots attiecībā pret skolēnu skaitu katrā skolā. Tur, kur ir vairāk skolēnu, arī šim atbalsta dienestam – sociālajiem pedagogiem, psihologiem utt. – būtu jābūt daudz celtspējīgākam. Nebūtu nedz korekti, nedz godīgi šo atbildības daļu uzlikt pedagogiem (gan pamanīt, gan diagnosticēt, uzņemties atbildību, izvēlēties piemērotāko “ārstēšanas” metodi un “ārstēt”). Šeit būtu jāseko ļoti ciešai vecāku un skolas kā institūcijas sadarbībai. Es vēlētos uzsvērt – veselīgai, atbalstošai, uz kompromisiem un risinājumiem vērstai sadarbībai, jo skola vispār jēgpilni var funkcionēt tikai tad, ja darbojas mehānisms „skola + skolēns + vecāki”.

Avots: Freepik
 

Jūsuprāt, šo speciālistu skaits būtu tīri matemātiski jāaprēķina attiecībā pret skolēnu skaitu?
Jā, jo vēl bez mobinga jau ir arī citas lietas, problēmas, grūtības, risināmie jautājumi, ar kuriem skolās ir jāstrādā un kas ir ļoti ciešā kontekstā ar iekļaujošu izglītību, iekļaujošu sabiedrību – tā patlaban ir ļoti aktuāla tēma! Un tas nenozīmē kaut ko vienu, kas būtu izraujams no konteksta. Tās visas lietas visu laiku iet roku rokā. Piemēram, vienā no pamatskolas klasēm, lielā klasē, kurā skolēnu skaits ir ap 30, par vienu skolēnu regulāri no pedagogiem saņēmām sūdzības par uzvedību. Sākotnēji vairākkārtīgi tika veiktas pārrunas ar pašu skolēnu, taču sapratām, ka esam kaut kur iestigušu. Aicinājām uz sarunu mammu. Mamma sākotnēji pauda neizpratni, jo mājās bērns ir pavisam adekvāts, atbalstošs izpalīdzīgs… un tā mēs vismaz četras reizes izgājām cauri sarunas aplim, līdz beidzamajā kārtā viņa ļāvās emocijām un atklāja situāciju ģimenē. Saņemot šo mammas sniegto informāciju, skolēna uzvedības cēlonis ieguva pavisam citu skaidrojumu. Ar to es vēlos uzsvērt, ka jebkurai ietekmei ir vairākas komponentes, kas atsevišķu notikumu, detaļu, epizodi spēj izcelt vai nomākt. Kādam ir mācības traucējoša uzvedība, cits savukārt ir ierāvies sevī un bez emocijām.  

Nav tādu gadījumu, kad mēs strādājam tikai ar kaut ko vienu. Tā ka – jā, es vēlreiz gribētu uzsvērt, ka mums ir daudz brīnišķīgu projektu vadītāju un centru dibinātāju, bet mēs kaut kā nevēlamies lauku tvert plašāk, neprotam, nav izdevīgi vai ir citi iemesli – ko ar to visu uzšķērdumu darīt. Jo uzlikt to kā vēl vienu pienākumu pedagogiem... Ir, protams, ļoti daudzi pedagogi, kas to jau dara, sirdscilvēki, kas ļoti atbildīgi pret savu darbu izturas, bet uzlikt viņiem vēl šo „ķirurga” funkciju, būtu diezgan nežēlīgi.
 

Tad varbūt no vispārīgā ejam pie konkrētības. Saprotu, ka jūs pati strādājat ar „smago klasi”. Varbūt varat ieskicēt, kāda bija sākotnējā situācija un kāpēc jūs vispār piekritāt darbam ar šādu – grūtāku – vidi?

Kolēģi policijā, speciālisti saka, ka mobings – tas ir vardarbības veids, ko visgrūtāk pierādīt. Nosaukums ir, mēs zinām, ka kādam dara pāri, ka tas notiek regulāri, pat sistemātiski, bet kā to pierādīt? Tikai ļoti retos gadījumos tas ir iespējams. Es strādāju izglītības jomā jau septīto gadu – sākotnēji kā sociālais pedagogs, vēlāk kā atbalsta un administrācijas cilvēks. Šobrīd es esmu direktores vietniece audzināšanas darbā un četrus gadus aktīvi darbojos skolas Atbalsta komandā. Bet mans entuziasms un apņēmība ir meklēt risinājumus un būt tai, kura tās uzšķērstās operācijas veic līdz galam. Man nav pieņemami vai varbūt man šūpulī ir ielikts – lai viss ko es darītu būtu ar jēgu, nozīmi, lai kādam šai pasaulē dzīvot būtu par kripatiņu labāk.

Ar klasi, ko jūs minējāt, bija tā, ka tajā pienāca jauni skolēni – ir normāli, ka ir plūsma, kas mainās, kādi iet prom, kādi nāk klāt. Taču šī klase jau sākotnēji nebija viegla, un tad notika ārkārtīgi sarežģīts precedents. Tik smags, ka tajā jau bija iesaistīta visa pilsēta, institūcijas visos līmeņos. Mēs meklējām palīdzību, kas vispār varētu būt tie resursi, speciālisti, kas nāktu talkā, lai strādātu ar šo klasi un arī ar skolotāju, kas ir klases audzinātāja. Respektīvi – ar jebkuru, kas ir šajā situācijā vairāk vai mazāk bija iesaistīts un kuram līdz ar to ir svarīgi saņemt palīdzību.

Avots: Freepik
 

Visos līmeņos.

Jā. Cilvēki ir atsaucīgi, līdz brīdim, kad patiešām ir jārod reāla uz darbību vērsta rīcība. Es vairākas nedēļas izmisīgi centos rast risinājumu, gan iesaistot valsts struktūras, gan dažādus palīdzības un atbalsta centrus, gan psihologus, kas strādā privātpraksēs un atbalsta centros. Bija ārkārtīgi liela vilšanās, ļoti subjektīvi arī izmisums un iekšēja trauksme, saņemot noraidījumus vai saprotot, ka uz palīdzību var būt jāgaida bezcerīgi garās rindās. Protams, es saprotu, ka noslodze ir ļoti liela, bet tādos gadījumos nevar gaidīt – tas ir akūti, ir jārīkojas! Tas būtu līdzīgi, kā palīdzību uz ugunsgrēku vai kādu noziegumu mēs ilgstoši lūgtos. Absurdi!

Pretī nāca Bērnu tiesību aizsardzības centra krīzes komanda, kas strādā tieši ar šādiem akūtajiem gadījumiem. Viņi atrada laiku. Taču stāsts jau ir par to, ka nekas ar šo un tā brīža ātro risinājumu nebeidzās. Informācijas izplatība sociālajā vidē arī iedod savu postošo efektu. Skolēni satraukušies, vecāki sašutuši, pedagogi izmisumā, un neviens nav pasargāts piedzīvot ko līdzīgu. Pie tādiem gadījumiem, kad tādā lielā skolā, kā strādāju es, ir kāds mēģinājis veikt paškaitējumu, tas nevar palikt bez sekām nevienam no skolēniem, jauniešiem, kas ir bijuši tajā dienā skolā, kas ir to dzirdējuši, redzējuši vai kaut kādā veidā bijuši pietuvināti cietušajam. Pēc tam kādu mirkli mēs jutām, ka ir tāds kā “sasalums” gaisā, varēja just, ka visi zina, bet neviens par šo gadījumu skaļi nerunā. Psiholoģiski tā arī var būt. Taču vēl pēc tam nāk reāģēšanās fāze, kad notiek reakcija, emociju izvirdumi. Un tad bija skumji, jo sapratām – vajag kādu, kurš būtu drosmīgs, kas nāktu un ar to visu strādātu. Jomas profesionālis, kurš palīdzētu skolēniem saprast situāciju, kas ar viņiem tagad notiek, ka tas, ko viņi jūt un domā ir ārkārtīgi svarīgi, ka viņu tā brīža piedzīvotās emocijas pieaugušajiem nav vienaldzīgas, bet īsti nav, kam nākt.
 

Akūtā situācija tika atrisināta, bet ilgtermiņā nebija neviena, kas ar to strādātu tālāk?

Tieši tā. Divu nedēļu laikā man tā arī neizdevās rast risinājumu, kaut es tiešām vērsos maksimāli visur, kur vien varēju. Esmu personīgi pazīstama ar Līgu Bērziņu no “Uzvedība.lv”. Aizrakstīju viņai vēstuli, uz kuru viņa man ļoti atbalstoši atbildēja, ka vienmēr būs klātesoša un palīdzēs, ja es pati iešu strādāt šajā klasē ar šiem jauniešiem. Papildus tam es jau biju pieteikusies Emocionālā sociālā intelekta treneru apmācībām, ko organizēja ”Esicentrs.lv” vadītāja Madara Mickeviča. Tās bija februāra beigas, marta sākums, braukāju no Ventspils uz Rīgu uz apmācībām, kur mēs topošie “Esi/centra” treneri gājām cauri dažādām tehnikām, ko var pielietot dažādās situācijās skolas vidē, strādājot gan individuāli, gan grupās ar skolēniem un arī ar pieaugušajiem. Modelējot visdažādākās situācijas, praktizējām, kā tās reāli strādā. Tā bija fantastiska pieredze ”Esi/centra” izstrādātos metodiskos rīkus praktizēt “dzīvajā”.

Protams, būtu muļķīgi iedomāties, ka pēc tam es ieiešu klasē, pamāšu ar burvju nūjiņu, visi kļūs laimīgi, un mēs nekad dzīvē par mobingu vairs nedzirdēsim. Utopiski! 

Dzīvē viss ir savādāk. Tikai ar man mīļo, kā es viņu dēvēju, “pilināšanas” metodi un paralēli pašai nostiprinot savas zināšanas un prasmes, es reizi divās nedēļās no marta līdz maijam strādāju šajā klasē. Mēs izmantojām metodes un rīkus no „Esi/centra” izstrādāto metožu klāsta. Pārsteigums un iedrošinājums bija tas, ka patiesībā reizēm risinājums esam mēs paši, vai arī izrādās, ka tas ir tepat deguna galā, ka esam uz pareizā ceļa. Skolēnu sniegtā atgriezeniskā saite liecināja par to, ko viņi nodarbību laikā ieguvuši, piedzīvojuši, uzzinājuši no jauna, par sevi, saviem līdzcilvēkiem un klasi kopumā. Šogad darbu turpinām, jo šī klase vēl mācās pamatskolā.

No pieredzes tagad varu teikt – laikam vienīgais risinājums ir pašiem būt drosmīgiem. Un vēl – jāizmanto visi rīki, kas vien ir jūsu rīcībā. Protams, svarīgi katram ir izvērtēt savu celtspēju, rīkoties un uzņemties atbildību par savas rīcības sekām. Vai arī trauksmes zvani jāzvana tik skaļi, lai visi sadzirdētu, lai nedod dievs, nenotiek kaut kas ārkārtējs un pavisam neglābjams. Tāpat pieaugušiem cilvēkiem, tiem, kuri jau kļuvuši par vecākiem vai tikai grasās par tādiem kļūt, vairāk ieplānot, izbrīvēt laiku saviem bērniem – līdzīgi, kā plānot laiku ik vienai savai darbībai. Ticiet, tas neko nemaksā, kaut vai pasēdēt līdzās un paklusēt, pajautāt, kā tev klājas. Iedodiet saviem bērniem sajūtu, ka jūs esat viņiem, ka jūs viņu dzirdat, jūs viņu redzat, ka jums nav vienalga! Jūs nevarat iedomāties cik liels ir šo vēlmju deficīts. Cik daudz bērnu skolā cenšas ar acīm noķert atbalstošu pedagogu, lai saņemtu no viņa smaidu, labu rītu un labas dienas novēlējumu.
 

Saprotu, ka jums praksē nācies saskarties gan ar uzvedības problēmām, gan visdažādākajām mobinga situācijām, arī grūti pamanāmām. Varbūt varat nedaudz ieskicēt, cik dažādas mobinga situācijas vispār var būt? Varbūt varat minēt dažus piemērus, cik plašs problēmu spektrs sanāk, ar ko šāda veida speciālistam vispār ir jāstrādā.

Tas, ko es skolā redzu sākumskolas līmenī, tās dažreiz var būt pat neapzinātas lietas – brīžam bērni paši nesaprot, ka tas, ko viņi izvērš viens pret otru vai pret saviem klasesbiedriem, ir mobings. Tās ir varbūt grūstīšanās, mantu aiztikšana, fiziska aizskaršana, vārdisku piezīmju izteikšana, priekšmetu mētāšana. Pamatskolas posmā tā jau biežāk ir klajāka ņirgāšanās, neprasme veidot savstarpējās attiecības sociāli pieņemamā veidā, draudzību konkurences piem., meiteņu vidū , arī paškaitējums, fiziska aizskaršana, piederības meklējumi, arī sociālie tīkli,  jo tie ir pusaudži, kam tas ir ļoti svarīgi. Arī nevēlēšanās pieņemt dažādību.
Laikam vidusskolā tas ir novērojams vismazāk, vismaz skolā, kur strādāju es. Varbūt tad jaunieši jau kļūst apzinātāki un, pat ja kaut ko tādu piedzīvo, ārkārtīgi profesionāli māk to notušēt, maskēt.

Tomēr visspilgtāk iezīmējas pieaugušo rīcība. Patiesībā ar bērniem viss ir kārtībā! Tomēr jāatzīst, ka bērni nāk no ģimenes, un mēs bieži saskaramies ar to, ka vecāki ir tie, kuri kultivē bērnos negatīvismu. Piemēram, vecāks saka: dariet kaut ko ar to meiteni, jo man nepatīk, kā viņa skatās uz manu meitu! Tāpat, piemēram, par sociālo tīklu likumīgu lietošanu nepilngadīgai personai vai bērnam, kurš vēl nav sasniedzis vecumu līdz konkrētās sociālās platformas legālai lietošanai, atbildīgs ir vecāks/i vai likumiskais pārstāvis. Kā ir dzīvē? Manuprāt, komentāri īsti nav vajadzīgi. Arī šajā sakarā šķiet, ka pieaugušais īsti neapzinās atbildības robežas un tās sekas. Un šajā gadījumā būtu svarīgi stāstīt reālu cilvēku piedzīvotos dzīvesstāstus, akcentu liekot uz to, kas ir atbildība, un to, ka katrai rīcībai ir sekas.

Avots: Freepik
 

Vai paši skolēni arī nāk un stāsta par problēmām ar klasesbiedriem? Lūdz palīdzību?

Tie ir ārkārtīgi reti gadījumi. Jo tur slēpjas arī pārdzīvojums par to, ka, ja es iešu sūdzēties, ko par mani teiks, kad iznākšu no tā kabineta, uz kura durvīm rakstīts „Sociālais pedagogs”, “Psihologs” vai kāds cits speciālists. Otrs, ka bieži arī vecāki ne īpaši grib, ka bērni vēršas pie skolas speciālistiem. Tas ne vienmēr ir ērti abām pusēm, jo problēmu gadījumā, skola ir institūcija, kuras pienākums par jebkāda rakstura signāliem bērna labklājības ziņā ir ziņot attiecīgajām institūcijām. Jo, protams, ja tas augonis tiek spiests, tur tiek iesaistīts ne tikai konkrētais skolēns – speciālsiti meklē cēloņa sakni, no kurienes tas viss nāk. Cik esmu redzējusi un varu teikt pēc savas pieredzes, parasti mobings notiek ar vairāku personāžu iesaisti, vēršoties pret vienu konkrētu cilvēku.

Protams, ka ir ļoti patīkami baudīt skolēnu uzticību un es priecājos par katru gadījumu, kad ir bijusi iespēja palīdzēt, atbalstīt ne tikai skolēnu, bet arī ģimeni kopumā.
 

Vēl atgriežoties pie tā, kam pati izgājāt cauri, meklējot atbildes un arī iespējas palīdzēt – ar ko saskārāties, cik dažādas palīdzības programmas vispār ir? Un kopumā uz visiem pieejamajiem materiāliem skatoties, kādi ir plusi un mīnusi, ko šīs programmas dod? Vai vispār ir kāds instruments, kas tiešām der visām situācijām? Vai arī katra situācija jāvērtē individuāli un jāpielieto kāda cita metode?

Materiāli mūsu rīcībā ir, bet tie ir ārkārtīgi apjomīgi. Lai tiem izurbtos cauri, vajag ļoti daudz laika. Ja to uzdotu darīt klašu audzinātājiem – un šie materiāli arī lielākoties ir tā domāti –, viņiem fiziski nebūtu laika šiem blāķiem iet cauri. Saturiski tur viss ir brīnišķīgs, tur ir ārkārtīgi daudz dažādas saites, uz kurām klikšķināt, bet tas ir ļoti laikietilpīgi klausīties, ko speciālisti stāsta, ar ko viņi dalās garās diskusijās. Pedagogiem šobrīd tam vispār nav laika, ņemot vērā izglītības sistēmas kvalitāti un noslodzi.
 

Otrām kārtām pakalpojumu sniedzēji, kas piedāvā šos resursus, pēc tam prasa arī tādu kā atskaiti. Ja viņi iedod materiālus, viņi grib atgriezenisko saiti, bet tam atkal ir vajadzīgs laiks. Mūsu darba dinamika ir tik ārkārtīgi strauja, tam fiziski nepietiek laika. Bet tad, kad es lūdzu – atbrauciet vismaz ar kādu meistarklasi, pastāstiet vienkāršā valodā, parādiet vismaz kaut ko no tā visa! –, tad diemžēl atbilde ir, ka jums ir aizsūtīti materiāli par visiem klašu posmiem, skatieties, dariet, mēģiniet. Ja man nav neviena trenera, kas kaut vai nedaudz iezīmē, kā ar šīm tehnikām rīkoties, tas neko nedod.

Tad ir vēl viens rīks, ar ko mēs strādājam, tā saucamā "temperatūras mērīšana”, kā mēs jūtamies klasē un skolā. 

Tur katram skolēnam ir pieejas kods. Ja, piemēram, 1. klases skolēnam jātiek galā vispirms ar šo kodu, tad kamēr viņš vispār pareizi tiek līdz vajadzīgajai saitei un piekļūst jautājumiem, viņš jau ir stresā. Un pirmais jautājums ir par to, kā tu šobrīd jūties. Protams, ka viņš uzreiz atzīmē augstāko stresa līmeni! Protams, ka viņš jūtās ārprātā! Viņš jau ir satraukuma pilns un pārguris – kā viņš citādāk var justies? "Esi/centra” treneru apmācība šajā ziņā ir pilnīgi citāda – tā ļoti praktiski māca, kā ar dažādām situācijām strādāt. Kā jau teicu, šajos treniņos mēs reāli modelējam visdažādākās, visneiedomājamākās situācijas, kas un kā var notikt klasē. Ja šis darbs notiktu sistēmiski, es ticu, ka izmaiņas agrāk vai vēlāk būtu jūtamas.
 

Ja skatās uz visu šo pieredzi – kas būtu tie reālie risinājumi, kas tiešām palīdzētu pret mobingu? Kurā virzienā skolām vajadzētu strādāt?

Domāju, ļoti vērtīgi ir pieredzes stāsti. Ja cilvēki, kas to ir piedzīvošana – gan no vienas, gan no otras puses –, pēc iespējas vairāk dalītos ar reāliem dzīvesstāstiem, nāktu uz skolām, tas dotu ļoti daudz. Arī tie, kas skolas laikā bijuši varmākas, bet tagad jau ir pieauguši cilvēki – lai viņi dalās ar šo pieredzi, kā to nedarīt, kā saprast, ka tas, ko viņš darījis, nav pareizi, kurā brīdī viņš pie šīs atziņas nonācis un kā ar to sadzīvot, brīdī, kad identificējis sevi, kā mobingotāju- varmāku. Un atvainoties cilvēkiem, kam viņš savulaik ir ko nodarījis. Šādus cilvēkus tiešām vajag aicināt uz skolām dalīties, kā ir būt tajās kurpēs, kā tas izskatās pēc tam un kādu ietekmi atstāj gan vienā, gan otrā pusē, kā ar to visu sadzīvot. Jo mobings jau nav nekas jauns – tas ir gadu gadiem noticis, vienkārši agrāk mēs par to nerunājām. Tāpēc ir ļoti vērtīgi, ja cilvēki ir tik drosmīgi, lai publiski dalītos par šīm lietām. Ir svrīgi runāt.

Otra lieta – protams, ļoti svarīgi būtu aicināt arī vecākus mācīties, mēģināt saprast šīs situācijas, lai var pamanīt indikatorus, kas liecina par problēmām.

Tieši gribēju prasīt – ko jūs ieteiktu darīt gan tiem, kuriem dara pāri, gan tiem, kas to no malas redz? Kā atpazīt, kurā brīdī tas jau ir mobings? Kurā brīdī vajag iejaukties un kā to pareizi darīt, lai varbūt nepadarītu situāciju vēl sliktāku?

Ar to ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Man pat ir grūti kaut ko konkrētu ieteikt. Arī personīgi to esmu piedzīvojusi savā ģimenē. Man ir meita pusaudze, un, nokļūstot šādā situācijā, darīju labāko, ko varēju ar tā brīža pieredzi, kas man bija gan kā mammai, gan arī kā speciālistei. Kritiski izvērtējot situāciju no visām pusēm, veicu mazo izmeklēšanu, kas īsti ir noticis, bet situācija eskalējās, un tad es ļoti tieši iesaistījos, jo bija situācija, kad puisis vairākkārt draudēja kaut ko nodarīt. Piemēram, nogrūzt pa kāpnēm, tādas lietas, kas vienu dienu var notikt apzināti vai neapzināti. Arī aizskarošas piezīmes bija, un tas bija ļoti sāpīgi. Pusaudža vecums vispār ir ārkārtīgi jūtīgs – tur ir baltiem cimdiem jātaustās, lai situāciju noturētu kontrolē un sekas nekļūtu neatgriezeniskas! Jo jaunieši mēģina meklēt savu piederību, atrast savu loku, kur viņi var justies kā savējie, pieņemti. 

Vienmēr ir svarīgi stāstīt par notikumiem, apskatot tos no dažādiem skatupunktiem, iespējamas lomu spēles… Metodes jau ir. Tomēr vēlreiz atkārtošu, ka efektīva, veselīga savstarpēja sadarbība var norisināties, ja procesos iesaistās ne tikai skola un mobingā iesaistītie, bet arī vecāki. Tikai kopā izprotot situāciju, varam meklēt un rast pozitīvu risinājumu. Manā personīgajā pieredzē man ļoti paveicās ar atsaucīgu klases audzinātāju un iespēju neformālā gaisotnē, absolūti neplānoti ārpus skolas satikties ar pāridarītāju.
 

Visu savelkot kopā, laikam jau var teikt, ka tādas universiālas formulas nav – vienīgais, kā līdzcilvēki var mācīties palīdzēt, principā ir šī situāciju modelēšana, lai saprastu, kā to piemērot praksē.

Jā, un arkārtīgi liela nozīme ir runāt un vērot – turēt acis vaļā, skatīties, klausīties piezīmēs, komentāros. Mēs dzīvojam ārkārtīgi sarežģītā laikmetā, kurā valda algoritmi, digitālie rīki, kas ir vēl viena nopietna lieta, ietekmē ļoti daudz ko un kam patiesībā izsekot ir gandrīz neiespējami. Tā ka šis ir ļoti, ļoti sarežģīts jautājums, kam risinājumi jāmeklē visu laiku, ik dienas un arvien no jauna.

Un vēl var atkārtot vienu no no senākajiem padomiem cilvēces vēsturē – pazīsti sevi. Tūkstošiem gadu filozofi un pravieši cilvēkus ir mudinājuši iepazīt sevi, taču šis padoms nekad nav bijis tik aktuāls kā 21. gadsmitā. Tāpēc es saviem skolēniem un dažkārt arī pieaugušajiem saku:

• Ziniet, ka viss sākas ar sevi.
• Ticiet, ka nejaušību nav.
• Pieņemiet, ka cilvēki ir dažādi.
• Lai ko jūs darītu, VIENMĒR DARIET LABĀKO.

*** 

Ar mērķi novērst mobingu Latvijas skolās "Procter & Gamble" zīmols "Head&Shoulders” sadarbībā ar sociālo uzņēmumu "Esi/centrs” īsteno kampaņu “Apturēsim mobingu skolās!”. 

Līdz 2. oktobrim ikvienā tirdzniecības vietā iegādājoties jebkuru "Head&Shoulders” produkcijas pudeli, tiek veikts ziedojums viena skolēna sociāli emocionālo prasmu pilnveidošanai. Par kampaņā iegūtajiem līdzekļiem “Esi/centrs” vismaz 100 skolām visā Latvijā nogādās speciāli veidotus grāmatu un mācību materiālu komplektus, kā arī apmācīti treneri vadīs nodarbības klasēm un notiks pedagogu apmācību kurss. Vairāk par kampaņu lasiet “Esi/centrs” mājaslapā.