Atzīmes nozīme mūsdienu izglītībā. Vai slikta atzīme bērnam kaitē?

Rakstu sērija par pilnveidoto vērtēšanas sistēmu skolās tapusi Valsts izglītības satura centra kampaņas “Vērtēšana, kas izceļ vērtīgāko” ietvaros. 

Mācību sasniegumu vērtēšanā skolā pastāv trīs vērtēšanas veidi: formatīvā, summatīvā un diagnosticējošā:

• Formatīvā vērtēšana ir skolēnu snieguma vērtēšana ikdienā, lai uzlabotu mācīšanos, un līdz ar to skolēns no skolotāja saņem efektīvu atgriezenisko saiti, kurai jābūt skaidrai, iedarbīgai, cieņpilnai, savlaicīgai, nepārtrauktai un saturīgai. 
• Summatīvā vērtēšana ir skolēnu galarezultāta snieguma novērtēšana; tas tiek darīts, izliekot atzīmi desmit ballu skalā. 
• Diagnosticējošā vērtēšana tiek veikta ar mērķi palīdzēt skolotājam izvērtēt skolēna mācīšanās stiprās un vājās puses un noskaidrot nepieciešamo atbalstu, lai atbilstoši un efektīvi plānotu turpmāko mācību procesu. 

Šajā rakstā VISC vecākais eksperts Pāvels Pestovs un izglītības psihologs Edmunds Vanags skaidro atzīmes nozīmi bērna mācību procesā un izaugsmē. 

Atzīmes mērķis – komunikācija 

“Atzīmes mērķis ir komunikācija – lai pateiktu, cik lielā mērā šajā brīdī bērns ir apguvis saturu. Pēc mēneša, diviem būs cits brīdis, un, iespējams, saturs būs apgūts lielākā apjomā un kvalitatīvāk,” skaidro Pāvels Pestovs. 

“Jā, atzīmes ir svarīgas vecākiem – viņiem ir vajadzīga vienkārša sistēma, simbols, kā saprast, vai bērnam mācībās šobrīd veicas pietiekami labi. Taču atzīmes ir svarīgas arī citiem – 

bērna skolotājiem, klases audzinātājam, skolas administrācijai. Piemēram, ja skolas vadība ievēro, ka pēkšņi noteiktai klašu grupai būtiski kritušās sekmes vienā priekšmetā, tad ir iespējams operatīvi rīkoties. Jo atzīme ir signāls, ko viegli var pamanīt.”

Arī izglītības psihologs Edmunds Vanags atzīmi uzskata par labu atskaites punktu un novērtējuma veidu: “Lai atzīme sasniegtu savu mērķi, visām pusēm ir jāizprot atzīmju līmeņu nozīme – par ko, piemēram, tiek likts astoņi un par ko četri, un kas būtu nākamās darbības, ja atzīmi nepieciešams uzlabot.” Pāvels Pestovs papildina: “Jo lielāka skaidrība, kā veidojas atzīme, jo visām pusēm ir vieglāk sadarboties. Atzīme tiek likta pēc noteiktiem kritērijiem un par to, cik lielā mērā skolēns ir apguvis konkrēto mācību saturu un prasmes. Piemēram, tas, ka skolēns ir centīgs, ir liela vērtība, un to vajag attīstīt, tomēr šī centība tāpat kā uzvedība netiek ieskaitīta atzīmē 10 ballu skalā.” 
 

Atzīmes mērķis nav motivēšana mācīties

Speciālisti ir vienisprātis, ka problēma ar atzīmēm rodas tad, ja ar atzīmi skolēnus grib disciplinēt, sodīt, apbalvot, motivēt mācīties u. c. “Mums, pieaugušajiem, vajadzētu jau no pirmās klases bērnā būvēt iekšējo motivāciju mācīties, lai iegūtu reālajā dzīvē lietojamas zināšanas, nevis saņemtu labu atzīmi. Skaidrot, ka tas, ko tu apgūsti, ir tiešā veidā saistīts ar sagaidāmo rezultātu. Tātad tam, ko tu iemācies, ir neizmērojama vērtība. Savukārt atzīme ir metode, kas parāda, kā aug un attīstās tavas prasmes – savi sasniegumi ir jāsalīdzina tikai pašam ar sevi,” stāsta VISC vecākais eksperts. Viņaprāt, Latvijas izglītībā ilgstoša problēma ir bijusi tā, ka skolēnu motivācija mācīties ir tikusi veicināta ar atzīmi – ka liela vērtība ir pašai atzīmei, nevis tam, ko es iemācos. Taču svarīgākais ir, lai bērns nevis tikai apgūst nepieciešamās prasmes un iemaņas, bet arī spēj tās likt lietā.

“Līdz aptuveni sestajai klasei šis princips – ka atzīmei ir vērtība – skolēnus tiešām spēj motivēt mācīties un censties. Taču vēlākajās klasēs pirmo vietu bērnam sāk ieņemt sociālās attiecības un atzīme kļūst nesvarīga; ne vienam vien skolēnam sāk šķist – ka tik būtu četri, un būs labi. Sanāk, ka esam uzbūvējuši sistēmu, kurā atzīme ir vērtība, un pēc tam, kad atzīme bērnam vairs nav vērtība, mums trūkst rīku motivēšanai – jo neesam bērnā veidojuši, stiprinājuši iekšējo motivāciju mācīties un apziņu, ka vērtīgākais macībās ir tieši zināšanas un prasmes, kuras katrs apgūst.”

Salīdzināšanās ar atzīmēm

Atzīmēm ir vēl kāda pievienotā vērtība – iespēja bērnam salīdzināt savu sniegumu pret maksimāli iespējamo un sekot līdzi savai izaugsmei laika gaitā attīstāmajām prasmēm. “Piemēram, pirmajā pusgadā skolēna atzīme konkrētā mācību priekšmetā bija seši. Bērns sāka apmeklēt konsultācijas, mēģināja tēmu apgūt labāk, un nākamajā pusgadā ieguva vērtējumu astoņi. No tā skolēns var secināt: sniegums tagad ir labāks, jo rezultāta sasniegšanā ieguldīju lielāku darbu,” skaidro psihologs. Turpretī 

nav produktīvi, ja skolēns sevi salīdzina ar citiem. Katram skolēnam ir savs optimālais iespēju līmenis – pie vienāda ieguldījuma viens var sasniegt astoņi, cits desmit.

Psihologs vecākus aicina nesalīdzināt sava bērna sniegumu ar saviem bērnības sasniegumiem mācībās. “Salīdzināt sava bērna sniegumu ar savu sniegumu nav prātīgi, jo ko gan tas dos? Bērnam nevar palīdzēt tas, ja vecāks saka: man tavā vecumā bija vieni desmitnieki, bet tev gan nav! Bērns, visticamāk, šo dzirdot, nejutīsies labi. Bērnam nav jāatkārto vecāku sniegums. Man kā vecākam ir jāpieņem doma, ka bērns, iespējams, ir spējīgāks citos mācību priekšmetos, kur man tik labi neveicās, un otrādi. Cita lieta, ja ir redzams, ka mans bērns var sasniegt augstāku vērtējumu, bet tas nenotiek. Šādā situācijā vecāka pienākums ir saprast, kā bērnam mācībās pietrūkst un kāds varētu būt turpmākais rīcības plāns.” 

Tāpat speciālists norāda uz negatīvo praksi, ko, sliktu nedomājot, mēdz īstenot kā vecāki, tā skolotāji, – bērnu savstarpēju salīdzināšanu. Psihologs Edmunds Vanags uzsver: 

“Divi bērni vienā ģimenē dažādos priekšmetos var uzrādīt tiešām atšķirīgu sniegumu. Vienā brīdī kādam attīstība notiek straujāk, citam vajag vairāk laika, lai konkrēto tēmu apgūtu utt. 

Katra bērna mācīšanās temps un veids ir visnotaļ unikāls; pret to ir jāizturas ar cieņu, un jāatbalsta bērns, nemācoties viņa vietā, bet esot zinošiem par to, kādas tēmas šobrīd tiek apgūtas, kādi ir vērtēšanas kritēriji, ir jābūt regulārā kontaktā ar skolu.” Par bērnam kaitējošu speciālists dēvē arī stigmatizāciju. “Piemēram: nuja, brālim matemātikā noteikti veiksies labi, bet māsai, visticamāk, nē, jo arī man skolas laikā matemātikā bija vieni trijnieki. Taču priekšmeta apguvē nav svarīgs dzimums! Svarīgs ir atbalsts, ko bērns saņem, viņa paša ieguldījums, kā arī viņa iespējas noteiktā mācību periodā.”
 

Bērnam regulāri sliktas atzīmes

Ja skolēna vērtējums kādā priekšmetā ir zems, vecākam būtu jāinteresējas, kāpēc tā ir. Varbūt bērnam ir kādas mācīšanās grūtības, piemēram, grūtības ar lasīšanu vai matemātiskiem aprēķiniem – tās ir iespējams labi diagnosticēt. 

“Ja zems vērtējums ir konstants un tāds saglabājas gadu no gada, ja tas netiek izskaidrots vai ar bērnu apspriests, tad bērnam var rasties tāda kā nolemtības sajūta: šajā priekšmetā vai mācībās es laikam vairs nekad neko nesasniegšu, neuzlabošu. Jo īpaši, ja pretī ir augstas vecāku gaidas,” saka Edmunds Vanags. Nereti problēma ir pašā saknē – bērnam nav iemācīti pamati, piemēram, galvenās formulas vai definīcijas, un tāpēc sekmīgi apgūt nākamo mācību tematu, kas cieši saistīts ar iepriekšējo, nav iespējams. Ja bērns nemitīgi tiek vainots par zemajām sekmēm, ilgtermiņā tas var raisīt arī kādas mentālas problēmas, piemēram, nomāktību, trauksmi, jo ir sajūta: es atkal eju uz to matemātiku, kur man visu gadu ir slikti vērtējumi, šodien atkal pārbaudes darbs un sajūta, ka netieku galā. 

Vai bērnu var negatīvi ietekmēt tas, ja regulāri tiek saņemts zems vērtējums? “Zemas atzīmes ietekme uz bērnu ir atkarīga no apkārtējo pieaugušo interpretācijas,” atbild psihologs Edmunds Vanags. 

“Ar bērnu situācija ir jāpārrunā. Var teikt, jā, mēs neesam priecīgi par šo vērtējumu, bet saprotam, ka ir noteiktas grūtības šī mācību priekšmeta apguvē. Tālāk meklējam veidus, kā zināšanas apgūt, un strādājam pie tā, lai saglabātos labi rezultāti citos priekšmetos – pieņemot, ka, iespējams, bērns nevar būt labs pilnīgi visos mācību priekšmetos. Arī mums, pieaugušajiem, dzīvē ir kādas jomas, kurās nejūtamies kompetenti un nevaram tādi būt. Ir jāatrod savas stiprās puses.”

Plašāku informāciju vecāki aicināti meklēt www.skola2030.lv.