Vecākajam bērnam jau 19, bet vēl kaitina jaunāko – kā to pārtraukt?

Sāncensība bērnu starpā ir neizbēgama – jā, arī tad, ja vecākais bērns jau gatavojas pamest ģimenes ligzdu, bet jaunākais vēl tikai uzsāk pamatskolas gaitas. Tomēr izaicinoša var šķist situācija, kur vecākais brālis joprojām nepārprotami kaitina jaunāko un sāk veidoties upura-varmākas dinamika, pie tam, ieaicinot vecāku “glābēja” pozīcijā. No psihoterapeitiska skatupunkta svarīgi būtu izprast siblingu nesaskaņu avotu, lai atrastu veiksmīgākas stratēģijas un, protams, lai vecāki atgūtu sirdsmieru.

Brāļu dinamikas izprašana

Pirmajam bērnam patiesi sāpīga pieredze var būt jaunākā bērniņa ienākšana ģimenē – tā ir sava “troņa” simboliska zaudēšana. Reizēm šo skumju, aizvainojuma un greizsirdības kamoliņa nēsāšana sevī veicina izreaģēšanu darbībā. Ārēji tā izpaužas kā jaunākā brāļa kaitināšana un apcelšana, bet iekšēji vecākais bērns izjūt kompleksas, uzkrātas ilgas un sēras, kuras, iespējams, nav izdevies droši izstrādāt ģimenes ietvarā.
Jāņem vērā, ka, tuvojoties un iestājoties pilngadībai, it īpaši gatavojoties aiziet no ģimenes mājām, var aktivizēties pagātnes konflikti, kas gadiem ir mierīgi snauduši. 

Pieaugšana ir sagaidāma kā attīstības krīze, kas meklē atbildes uz jautājumiem “Kas es esmu un par ko varu kļūt?” un “Kāda ir mana identitāte šajā pasaulē?”. Var gadīties, ka bērnam neapzināti vieglāka ir atgriešanās pie iepriekšējiem attīstības punktiem – tas ir, vienkāršāk ir strīdēties ar brāli un konkurēt par vecāku uzmanību, nevis saskarties ar sāpīgo (un vienlīdz vilinošo) realitāti: “Es gribētu vēl palikt mazs, bet tomēr tagad esmu liels cilvēks”.

Tāpat abiem bērniem kaitinoša var būt vecuma starpība un atšķirīgās prioritātes: viens brālis interesējas par attiecību veidošanu, bet otrs vēlas nodoties galda tenisam skolā. Tādēļ jaunākajam, piemēram, var būt apnicīgi vecākā bērna videozvani un čatošana, vēla pārnākšana mājās – jo īpaši tas, ka vecāki to pieļauj. Savukārt vecākajam ģimenes bērnam liekas netaisnīgi, ka jaunākajam tiek pagatavotas pusdienas līdzņemšanai, vasarā nav jāpiestrādā un vecāki palīdz ar mājasdarbiem.
 

Vispirms jāļauj tikt galā pašiem

Līdzīgi kā ar citu strīdu izšķiršanu ģimenes bērnu starpā, pirmais solis ir ļaut bērniem situāciju atrisināt pašu spēkiem. Tas nozīmē atvērtus komunikācijas kanālus: atklāt drošu telpu siblingu sarunai par sajūtām, bažām, frustrāciju, tādējādi veicinot izpratni par otra perspektīvu. Jāpiebilst, ka vecāku piemērs – spēja savā starpā un ar bērniem vadīt nosvērtu, jūtīgu sarunu – nav mazsvarīga.
 

Stingras robežas – zāles pret strīdēšanos

Definētas, pamatotas un noturētas robežas kalpo kā brīva telpa, kurā bērni var spēlēties un eksperimentēt, izvairoties no sāpīgiem un eksplozīviem strīdiem. Piemēram, ķircināšanas gaisotni var mazināt skaidra personīgā telpa katram bērnam – ja dzīvojamā platība to atļauj, tad atsevišķa istaba. Ja vieta ir ierobežota, tad telpas stūrītis aiz aizslietņa, kas kļūst par mazu svētnīcu vienatnes baudīšanai. Savukārt, dažās ģimenēs bērnus veiksmīgi saliedē kopīgi, rūpīgi sadalīti mājas pienākumi – piemēram, trauku mazgāšanas grafiks. Protams, robežu ievērošana prasa laiku un ir jāsvin mazās uzvaras – diena bez strīda un nedēļa bez mazākā bērna sūdzībām vai vecākā bērna mazinājusies interese par jaunākā brāļa ērcināšanu.
 

Aicinājums uz atklātu un empātisku komunikāciju

Jāatceras, ka pusaudža smadzenes piedzīvo daudzveidīgas pārmaiņas, kas ietekmē emociju regulāciju, cēloņsakarību pamanīšanu un lēmumu pieņemšanu. Šis sarežģītais nobriešanas process ietekmē ne tikvien komunikāciju ar vecākiem, bet arī ar vienaudžiem un jaunākajiem bērniem ģimenē. 

No malas tā varētu izskatīties kā kaitināšana, bet, iespējams, pašam pusaudzim šķiet, ka komunikācija ar jaunāko brāli ir miermīlīga, un to ir vērts noskaidrot. 

Mierīga un atvērta saruna var palīdzēt vecākajam bērnam ieraudzīt realitāti – kā attieksme pret jaunāko ietekmē visu ģimenes sistēmu.

Ja bērni nav gatavi sarunai, vecāki var pārdomāt: “Kādas sajūtas bērni varētu vēlēties manī izsaukt?”. Iespējams, ģimenē ir bijis kāds nesens satricinājums, pārmaiņas, šķiršanās, kas izšūpojis ierasto līdzsvaru, un abi bērni izmisīgi cenšas pievērst sev vecāku uzmanību, izslāpuši pēc mīlestības un atbalsta.
 

Vai bērni izjūt diskomfortu?

Jāpatur prātā, ka tas, kas vecākiem izskatās kā kaitnieciska rīcība, var būt arī brāļu spēlēšanās, kas ietver abpusēju piekrišanu, nav agresīva vai vardarbīga, bet noteikti iekļauj neizmērojamu jautrību. Tādēļ jānoskaidro abu bērnu perspektīvas, turklāt tas jādara drošā vidē, kur vecāks ir pārliecināts par katra bērna atklātību.
Taču, ja kāda no iesaistītajām pusēm šajos ķīviņos cieš, var palīdzēt godīga un empātiska saruna ne tikai ar jaunāko, bet arī vecāko pusaudzi, ļaujot izteikties, uzklausot, piedāvājot atbalstu un, ja nepieciešams, risinājumus – jo sagaidāms, ka neraksturīgā uzvedība kaut ko aizplīvuro – piemēram, bailes par savu nākotni un pieaugušo dzīvi.