Skolēna pavasara brīvlaika plānošana. Kā to organizēt sākumskolēniem un kā – pusaudžiem

“Palīdzot skolēnam saplānot brīvlaika nedēļu, ir jāņem vērā bērna ikdienas noslodze un šī brīža noguruma pakāpe. Tāpat jāatceras, ka pusaudžiem šī nedēļa varētu būt pielīdzināma pieaugušo atvaļinājumam,” skaidro ārste psihoterapeite Laura Valaine. “Ja bērnam ikdienā ir steidzīgi rīti, tad brīvlaikā tos vajadzētu veidot mierīgākus. Ja pēc skolas vienmēr ir pulciņi un nav laika savām aktivitātēm mājās, tad brīvlaikā jāpalīdz atrast tām laiku. Dot vietu bērna pārdomām, izjūtām. Tas nozīmē arī dot vietu garlaicībai, kas ir lielu radošu potenciālu veidojoša.”

Vecāku pārcenšanās

Dažkārt vecāki, domājot par skolēnu brīvlaiku, pārcenšas: mēģina to padarīt jautru, piepildītu, notikumiem bagātu ar mērķi nepieļaut garlaicību. “Tomēr tas var radīt bērna pārstimulāciju, bērns var kļūt “uzvilkts” un vecāks – vīlies. Tiesa, vīlies pats savās gaidās,” teic ārste psihoterapeite. Viņa atgādina, ka daļa bērnu ir izdeguši mācībās – jūt nogurumu, spēku un enerģijas izsīkumu, savas pašvērtības zudumu, ir mazinājusies produktivitāte, paaugstinājusies agresivitāte. “Ja bērns ir hroniski neizgulējies, noguris, bet brīvlaikā vecāks saorganizējis pulciņus un nodarbes, kas vērstas uz pašpierādīšanos, pašizaugsmi, tad bērns vienkārši to nespēs paveikt. 

Vecākiem jāņem vērā, ka aktīva atpūta pārgurušam ķermenim nodara vairāk pāri nekā vienkārša būšana mājas vidē,” 

uzsver "Rimi Bērniem" eksperte. Viņa aicina vecākus ieklausīties savos bērnos un viņu vēlmēs attiecībā uz brīvlaika plāniem: “Īpaši svarīgi saskaņot pavasara brīvlaika plānus ir ar pusaudžiem. Iespējams, viņi gribēs neko nedarīt, sēdēt pie ekrāniem, izgulēties, atpūsties. Svarīgi izprast, ka tas ir normāli! Tāpat lēmumu pieņemšana bez paša pusaudža iesaistes var radīt bērnam izjūtu, ka ar viņu nerēķinās. Ka jādara to, ko grib vecāki. Tas var raisīt neapmierinātību, agresiju no pusaudža puses.”
 

Mūžīga garlaicība un pašplūsma arī nav risinājums 

Izjust garlaicību ir normāli. Ja bērns ik pa laikam garlaikojas, tad viņš, visticamāk, pats atradīs, ko ar šo savu garlaicību darīt. “Tomēr nav labi, ja tas ir vienīgais, ko bērns izjūt visas nedēļas laikā. Viens grāvis ir bērna pārstimulēšana ar pārāk daudz aktivitātēm, otrs – tikai garlaicība, kad dienai nav struktūras, nav pienākumu un nav vecāku iesaistes garlaicības menedžēšanā,” saka Laura Valaine. “Garlaicību raksturo nepatīkama izjūta, ka ir kaut kāda vajadzība, bet nevar saprast, kāda. Un bērns šajā garlaicībā var “iesprūst”; arī pētījumi rāda, ka garlaicības jušanas biežums pusaudžu vidū pieaug, īpaši meitenēm.”

Reizēm, kad pusaudzis saka: man ir garlaicīgi, runa patiesībā var nebūt par garlaicību. Iespējams, bērns neprot nošķirt, vai izjūta, kas tiek piedzīvota, gadījumā nav vientulība, sociālā trauksme, uzmanības trūkums, enerģijas trūkums vai kas cits. “Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka vecāks, dzirdot bērnu runājam par garlaicību, ieklausās un ir vērīgs,” teic ārste psihoterapeite Laura Valaine.

Ja nav attīstītas prasmes garlaicību izmantot kā radošuma pamatni, tad bērnam var parādīties pat liekais svars – ilgstoši izjūtot garlaicību, var pastiprināties apetīte un sākties knakstīšanās pie ledusskapja. Īpaši šāda tendence vērojama pusaudžiem vecumā no 11 līdz 14 gadiem, kad vienlaikus sāk parādīties vēlme būt mazkustīgam, pieaug ekrānlaiks. “Bērniem brīvlaikā pavadīt laiku pie ekrāniem vajag. Tomēr – jo vairāk laika pavada pie ekrāna, jo vairāk raisās garlaicības izjūta, jo nenotiek sociāla interakcija. Tātad ir ieteicams iedrošināt bērnu satikties ar vienaudžiem, vienlaikus nepārslogot.”

Uz nometni, pie vecvecākiem vai mājās? 

Ja bērns priecājas par nometnes iespēju vai viesošanos pie vecvecākiem, kāpēc gan ne? Tomēr vecākam jāpavērtē: bērns grib, jo ir ieinteresēts, vai piekrīt, jo jūtas kā apgrūtinājums saviem vecākiem? 

Tāpat sevi jāpavērtē, ja vecāks jūt, ka uz brīvlaiku bērnu vienkārši vēlas kaut kur “nogrūst”. Kritiski sev jāpajautā: kāpēc? Bērnam uz saviem pleciem vecāka pārslodze nav jāiznes.

Ja situācija tiešām ir tāda, ka skolēnu brīvlaiku nevar samenedžēt ar rūpēm par bērnu, piemēram, bērns ir tādā vecumā vai izjūtā, ka visu dienu nevar viens pavadīt mājās, tad tā ir realitāte, par kuru bērnu vajag informēt. Piemēram, var teikt: tev būs brīva nedēļa, bet man darbā ir šāda slodze, no manas puses ir šādi piedāvājumi, kādi ir tavējie? Un tad kopīgi izvēlēties. Bērnam vecāku piedāvātais drīkst patikt un drīkst arī nepatikt, un nav jāpiespiež patikt. Ja bērns noraida gan nometni, gan ciemošanos pie vecvecākiem vai jebkuru citu variantu, tad, visticamāk, tam ir iemesls, un vecākiem vajadzētu izprast, kāds tas ir. Ir svarīgi, lai vecāks bērnu uzklausa, izprot neapmierinājuma cēloni, tomēr paskaidro: es saprotu, ka tev nepatīk/negribas, bet mūsu situācija ir šāda, un būs jābrauc. Var kopīgi izrunāt, kas nepatīk, var vienoties, ka, piemēram, notiks biežāka sazvanīšanās ar vecākiem.

Kā palīdzēt bērnam atpūsties

Domājot par bērna brīvlaiku, vecākiem jāpatur prātā Maslova piramīdas vajadzību hierarhijas, kur pamatu veido fizioloģiskās vajadzības (izgulēšanās, labs uzturs, atpūta) un drošības izjūta (fiziska, emocionāla drošība, piederīguma izjūta). Tikai tad seko sociālās vajadzības, sociālā atzinība un pašīstenošanās. Tātad, lai bērns būtu gatavs dalībai ārpusmājas pasākumos, jābūt nodrošinātām pamata vajadzībām. “Rezumējot – bērniem, kas sūdzas par garlaicību, brīvlaiku vajag palīdzēt saplānot. Taču, 

ja bērns ir pārstimulēts no daudzajām ikdienas aktivitātēm, tad vienkārši jāļauj atpūsties, vien atstājot dažus pienākumus, 

piemēram, jāsakārto istaba, jāiznes miskaste, jānomazgā trauki,” iesaka Laura Valaine. “Pusaudžiem, visticamāk, šī nedēļa jāizmanto atslodzei – lai izgulētos.”

Ārste psihoterapeite atklāj, ka visai bieži viņas pacienti pusaudži sūdzas par to, ka vēlas atslēgties, taču nezina, kā to izdarīt. Kā atjaunoties, kā dabūt relaksācijas sajūtu? “Atjaunoties varam divos veidos – aktīvi, piemēram, staigājot, sportojot, braucot ar velosipēdu, peldot utt. Vai mierīgi, piemēram, lasot grāmatu, skatoties kādu seriālu, vienkārši pasēžot savā istabā klusumā. Taču, kad vecāks vēlas nākt talkā pusaudzim ar padomu, ir jāņem vērā: tas, kas palīdz pašam vecākam, var nepalīdzēt bērnam.”