“Mamm, es varu palikt pa nakti pie...” No kāda vecuma un cik bieži ļaut? Stāsta psihoterapeite

Kāpēc grib nakšņot ar draugiem?

“Citi laiki, citi tikumi,” sarunas sākumā atzīmē speciāliste un paskaidro, ka agrākos laikos, tikai paskatoties pa logu, varēja uzzināt, kur bērns ir. Turpretī mūsu laikmetā visi vienmēr ir pieejami, pat izsekojami, un tas nozīmē, ka arī informācija par citur notiekošo ir plaša. Skaidrs, ka pusaudži grib tādas pašas ballītes, kādas ir, piemēram, viņu vienaudžiem Amerikā vai jebkurā citā vietā, kas konkrētai grupai šķiet saistoša un kādu iemeslu dēļ nozīmīga.  
 

Tāpat šo vēlmi pēc nakts dzīves var pamatot zinātniski. Vēlīnā pusaudža posms, kas nozīmē aptuveni 14–16 gadu vecumu, ir sasaistāms ar trīsgadnieka, četrgadnieka posmu. “Tā ir sevis identifikācija, savas identitātes apjaušana un pusaudzim vēl arī ļoti svarīgi aspekti – pieņemšana, akceptēšana un sinhronizācija ar savas vides, sava vecuma cilvēkiem,” saka Gunta Andžāne. Viņa piebilst, ka šie aspekti labi redzami materiālās izpausmēs, piemēram, ja kādam ir jauns telefons, arī tavam pusaudzim tādu vajag. Vai kāds viņa draugs brauc ceļojumā, arī tavs pusaudzis par visām varītēm grib kaut kur aizceļot, un vēlams uz vēl tālāku, eksotiskāku vietu. 
 

Psihoterapeite paskaidro: “Tā ir lietu, mantu salīdzināšanās, un tik pat svarīgi vai pat vēl svarīgāk pusaudžiem ir ķermeniskā salīdzināšanās – vai es iederos. Protams, arī dzimumidentitāte spēlē savu  lomu, un kur tad var vairāk pusplikus ķermeņus redzēt pārģērbjoties?! Tā ir diennakts tumšā daļa ar savu noslēpumu, savu burvības plīvuru. To visu saliekot kopā, ir saprotama pusaudža vēlme nakšņot ar kādiem draugiem. Tā viņiem ir vajadzība, viņu attīstības etaps.” 

Cik bieži ir normāli?

Zinātniski pamatotu datu nav. Cik bieži, pie kā, cikos būt mājās un citas detaļas – tas ir vecāku un bērnu attiecību jautājums. “Katrā ģimenē ir jābūt skaidri definētām robežām, kas visiem ir zināmas,” teic psihoterapeite, atzīmējot, ka bez nakšņošanas ar draugiem var iztikt, “no tā nemirst, līdz ar to pēc būtības tā ir kā balva.” 

Tiesa gan, tas nenozīmē tirgošanos, piemēram, no sērijas – ja tu izlasīsi šo grāmatu, tad varēsi palikt pa nakti pie Andra/Martas. Tāpat vecākiem der atcerēties, ka pusaudža apgalvojums – visi citi tā dara, kāpēc tu man neļauj?! – ir jāvērtē kritiski. 

• Pirmkārt, ar vārdu “visi” lielākoties ir domāts viens konkrēts gadījums, draugs. Jā, vecākiem var rasties bažas, ka ir vienīgie sliktie, ka kaut ko laupa bērnam, taču pusaudža izteikuma pamatā ir vajadzība sāncensties. Tam nav ne nopietna pamata, ne seku. 
• Otrkārt, ja Andrim/Martai vecāki kaut ko ļauj, ļoti labi, bet mūsu mājā noteikumi ir šādi. 

Ja šajā jautājumā ar pusaudzi neizdodas rast kopīgu valodu, tad var ņemt talkā juridiskās nianses un kaut vai izdrukāt valstī spēkā esošos noteikumus par atrašanos ārpus mājas nakts laikā bez pieaugušā.   

“Tās tiešām ir vecāku un bērnu savstarpējās attiecības, uzticēšanās,” piebilst Gunta Andžāne. Viņa papildina, ka, protams, ne vienmēr šī nakšņošana ārpus mājas draugu lokā ir tik nevainīga un mēdz notikt arī destruktīvas lietas. “Tas ir patiesais baiļu iemesls vecākiem, un tas ir saprotami. Ja ir atklātas un godīgas attiecības ar savu bērnu, tad spēja palaist viņu ir lielāka. Pretējā gadījumā visbiežāk bērnu un vecāku starpā rodas strīdi un pat lieli konflikti,” bilst speciāliste, mudinot paturēt prātā, ka tas nav tikai pusaudža niķis, tā ir fizisko, mentālo un sociālo faktoru predisponēta vēlme, rīcība. 
 

Svarīgi!

Gadījumos, kad vecākiem šķiet, ka bērns mānās – stāsta vienu, bet patiesībā dara ko citu –, un tas ir iemesls, kamdēļ viņi savam pusaudzim nespēj pateikt “jā” attiecībā uz nakšņošanu ārpus mājas, tad šis jautājums, vecāku bažas uzreiz ir jāizrunā. “Un pusaudži saprot. Viņi runā pretī, grib izanalizēt katru teikumu, taču saprot. Tikai jautājums, vai viņi pamana, ka vecāki ir patiesi ieinteresēti,” norāda Gunta Andžāne.

Kā tomēr palaist, ja vecākiem bail?

Speciāliste uzsver, ka nelaist pusaudzi nekad un nekur – tā ir vecāku izvēle, bet tad jārēķinās ar sekām. Un tādas noteikti būs. Savā praksē psihoterapeite atkal un atkal pārliecinās, ka tie, kas tos skābos ābolu nav pagaršojuši, kad pie tiem tiek, pieēdas līdz sliktai dūšai. “Tāpēc katra vecāka kompetencē ir atbildīgi izvērtēt – jā, nē un kāpēc nē,” saka Gunta Andžāne. 
 

Viņa atgādina, ka palīdzoša un abām pusēm vērtīga ir atklāta saruna ar pusaudžiem par to, kas vecākus uztrauc saistībā ar saviem bērniem. 

Vienkārši pateikts “nē” radīs konfliktus un neizpratni par vecāku rīcību, savukārt pastāstot, kāpēc tāds lēmums pieņemts, kas patiesībā satrauc vecākus, veicinās izpratni un mācīs pusaudzim arī savus lēmumus pamatot. 

Un vēl der atcerēties, ka vecākiem, jo īpaši mammām, bailes par saviem bērniem būs vienmēr. Jā, arī tad, kad dēls vai meita jau būs aizgājuši paši savā dzīvē. Tā vienkārši ir. Toties uzticēšanās nav ielikta šūpulī, to jāiemācās. Vieglāk ir tad, ja pusaudža un vecāku attiecības ir uzturētas, viņi pieraduši sarunāties, arī veselīgi izdusmoties u. tml. Tāpat vieglāk ir tiem vecākiem, kuri zina, ar kādiem draugiem viņu pusaudzis pavada laiku. 

Liela loma ir konkrētās grupas intelektuālajam potenciālam. Gunta Andžāne saka: “Ja pusaudzim izveidojusies sava vērtību skala, ir kādas intereses, piemēram, sportisti, dejotāji, dziedātāji – konkrēto draugu grupu šīs lietas vieno, tad akcents tiek likts uz tām. Viss cits, tostarp interese pamēģināt kādas kaitīgas vielas, pāragra seksuāla interese u. tml., ir otršķirīgi un tāpēc pastāv lielāka varbūtība, ka netiks darītas kādas nevajadzīgas muļķības. Šie bērni ir zinātkāri, apgrozās intelektuālākā, kulturālākā vidē un akcents tiek likts uz intelektuālām izziņām. Ja tur ir iztrūkums, protests vai krīze, tad cilvēks regresē, un tas notiek līdz tam līmenim, kas mums ir saprotams. Ne velti viss mainījās tad, kad alu cilvēks sāka lasīt grāmatas...”