Kā saprast, ka manam bērnam ir atkarība no telefona? Plus ierobežojumi, kas TIEŠĀM palīdz

Kur sākas atkarība no telefona?

Patlaban atkarība no mobilā telefona netiek atsevišķi izdalīta slimību klasifikatoros, tādēļ pārsvarā to apskata kā daļu no datorspēļu atkarības, uzvedības atkarības vai – retāk – specifiskiem obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. Pētot problemātisku viedtālruņu lietošanu, parasti izšķir pārmērīgu, kompulsīvu viedierīču lietošanu, kā arī sarežģīti definējamo atkarību no telefona [1]. Interesanti, ka pārmērīga vai problemātiska viedtālruņu lietošana ir divas reizes izplatītāka pusaudžu vidū, salīdzinot ar pieaugušajiem [2].
 

Ja mobilā tālruņa pārmērīgu lietošanu aplūko uzvedības atkarības kontekstā, tad to raksturo kontroles zudums (grūtības ievērot ekrāna laika rekomendācijas), negatīvas sekas (teiksim, akadēmiskā snieguma sarukums), pārņemtība ar telefonu un tieksme pēc ierīcēm, ko iespējams apmierināt tikai īslaicīgi.

Taču kā saprast, vai viedtālruņa lietošana kļūst problemātiska? 

Nepieciešama piesardzība, ja mobilā telefona lietošana ietekmē pusaudža garastāvokli – piemēram, vairākas stundas bez ierīces rada jūtamu disforiju. Tāpat, ja pieaug tolerance – viedtālrunis nepieciešams arvien ilgāk un biežāk. Kā arī, ja tieksme pēc ekrāna laika ir neizturama un negatīvi ietekmē attiecības ar apkārtējiem [1]. 

Protams, tas nav viennozīmīgi. Ja 4. klases bērns ir piedalījies kādā konkursā un gaida rezultātu izziņošanu, viņa garastāvokli ietekmēs atņemts telefons – bet īslaicīgi un attiecīgā kontekstā. Tāpat, ja bērna draugi, ar kuriem viņš parasti tiekas klātienē, ir pārcēlušies uz citu pilsētu, protams, pieaugs vajadzība pēc telefona, kas varbūt kļūst par vienīgo iespēju uzturēt kontaktu.

Tātad situācija būtu jāvērtē kontekstā. Vērtīgi atcerēties, ka, līdzīgi kā citas atkarības, arī pārmērīga vajadzība pēc viedtālruņa var signalizēt par citu traucējumu klātesamību. 

Piemēram, daži pusaudži izmanto telefonus, lai neapzināti mazinātu dusmas, garlaicību vai depresijas simptomātiku, kā arī trauksmi [2], un šādā gadījumā primārās grūtības ir citur, bet telefons kalpo kā simptoma aizsegs.
 

Ierobežojumi, kas palīdz

Tiek uzskatīts, ka, ja bērnam vai pusaudzim piemīt vecumam atbilstoša paškontrole – spēja regulēt savas domas, emocijas, impulsus –, tad ir mazāka varbūtība nonākt viedierīču atkarības valgos [2].
 

Tas nozīmē spēju aizturēt īstermiņa baudas gūšanu, kas, pierodot pie ierīču tuvuma, var būt sarežģīti arī pieaugušajiem. Ja vecāki pie vakariņu galda skatās seriālu, paralēli atbild uz ienākošajiem darba e-pastiem, sapludinot ģimenes un darba laiku, vai tāpat vien tērzē kādā no sociālajiem tīkliem, tad bērnam varētu šķist negodīgi, ka tieši viņam ekrāna laiks tiek ierobežots.
 

Vecāku piemērs – spēja kontrolēt savus impulsus, būt klātesošiem ģimenes dzīvē, eksistence ārpus ierīcēm – ir tas, kas visefektīvāk ierāda ceļu bērnam digitālajā pasaulē.
Kopumā par iedarbīgu stratēģiju tiek uzskatīta ekrāna laika ierobežošana, kā arī paziņojumu grupēšana un atlikšana vai to saņemšana konkrētos laikos. Tāpat, piemēram, melnbaltā režīma iestatījums telefonā [3].
 

Noteikumi – lai tos pārkāptu?

Katra ģimene pieņem individuālu lēmumu par viedtālruņu un datoru lietošanas politiku savās mājās. Lai gan nav vienotas “pareizās” receptes visiem, būtiski, ka tiek uzstādīti reālistiski laika limiti, ir vecumam atbilstoši ierobežojumi satura patērēšanā, ir plāns digitālās identitātes pasargāšanai un bērna drošībai internetā. Piemēram, dažas ģimenes lieliski funkcionē, izvēloties kādu telpu mājās, kurā ģimene neizmanto ierīces – teiksim, viesistabā. 
 

Vecākiem zināms, ka līdz aptuveni 2 gadu vecumam no ekrāniem ieteicams izvairīties [4]. Līdz 4 gadu vecumam ekrāna laikam nevajadzētu pārsniegt 60 minūtes dienā – tomēr labāk, ja tas notiek mazāk [5]. Īpaši svarīgi, ka ekrāna laiks tiek pavadīts kopā ar vecāku un mijiedarbībā. 

Pēc piecu gadu vecuma parasti runā par ekrāna laiku, kas nepārsniedz divas stundas dienā, taču, uzsākot skolas gaitas, bieži mājasdarbi tiek pildīti interneta vidē, kas sapludina izklaides un cita tehnoloģiju pielietojuma robežas.

Vērtīgi ir ierobežot ierīču lietošanu pirms miega vismaz stundu [6]. Ideālā pasaulē telefons tiktu atstāts aiz guļamistabas durvīm, un to spētu izdarīt ne tikai bērni vai pusaudži, bet, protams, arī pieaugušie. Taču reālistisks scenārijs ir tiekšanās uz robežu ievērošanu un godīgas sarunas par to, kuros brīžos un kādēļ ir grūti atsacīties no ekrāniem.
 

Lai palīdzētu bērniem un pusaudžiem droši piedzīvot digitālo pasauli, kuras vilinājumi ir ik uz stūra, vecākiem jābūt aktīviem, konsekventiem un pacietīgiem. Būtiski, ka ikdiena ir strukturēta un tajā ir iekļauts laiks bez ekrāniem, kas paredzēts citām aktivitātēm, piemēram, lasīšanai, aktivitātēm svaigā gaisā vai radošiem hobijiem.
 

Nozīmīga ir arī jēgpilna komunikācija par viedtālruņu lietošanu. Kādēļ ir jāierobežo ekrānu laiks? Kā viedierīces ietekmē attīstību? Vai arī vecākiem reizēm ir grūti ierobežot savu viedtālruņu lietošanu? Atklāta komunikācija ļauj gan vecākiem ieraudzīt bērna perspektīvu, gan bērniem – noteikumu pamatojumu, kas piešķir jēgu to izpildei. Tomēr noteikumi reizēm tiek pārkāpti, un arī tā ir iespēja mācīties abām pusēm.

Atsauces: 

1. Sunday, O. J., Adesope, O. O., & Maarhuis, P. L. (2021). The effects of smartphone addiction on learning: A meta-analysis. Computers in Human Behavior Reports, 4, 100114. Tiešsaistē: https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S2451958821000622
2. Ting, C. H., & Chen, Y. Y. (2020). Smartphone addiction. In Adolescent addiction (pp. 215-240). Academic Press. Tiešsaistē: https://psycnet.apa.org/record/2020-20114-008
3. Olson, J. A., Sandra, D. A., Chmoulevitch, D., Raz, A., & Veissière, S. P. (2023). A nudge-based intervention to reduce problematic smartphone use: Randomised controlled trial. International Journal of Mental Health and Addiction, 21(6), 3842-3864. Tiešsaistē: https://link.springer.com/article/10.1007/s11469-022-00826-w
4. Canadian Paediatric Society. (2023). Screen Time Guidelines for Children and Adolescents. Pediatrics & Child Health, 28(3), 184–192. Tiešsaistē: https://academic.oup.com/pch/article/28/3/184/7163632
5. World Health Organization. (‎2019)‎. Guidelines on physical activity, sedentary behaviour and sleep for children under 5 years of age. World Health Organization. Tiešsaistē: https://iris.who.int/handle/10665/311664
6. de Sá, S., Baião, A., Marques, H., Marques, M. D. C., Reis, M. J., Dias, S., & Catarino, M. (2023). The Influence of Smartphones on Adolescent Sleep: A Systematic Literature Review. Nursing reports (Pavia, Italy), 13(2), 612–621. Tiešsaistē: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC10123719/