Bērns maina skolu. Kā palīdzēt viņam iejusties?

Kā jūtas bērns? 

Jaunais mācību gads, kas nes līdzi skolas maiņu, ir ļoti liels izaicinājums bērnam, jo jāsagatavojas ne tikai kognitīvi jeb intelektuāli, bet arī emocionāli, norāda I. Ābelniece. 
Ja bērns citā skolā sāk mācīties, piemēram, dzīvesvietas maiņas dēļ, viņam nākas atrast savu vietu kolektīvā, kurā jau ir izveidojušies savi noteikumi, draudzības, grupējumi, līderi. Tāpat nepieciešams iemācīties sastrādāties ar citiem pedagogiem, ievērot jaunas prasības.
 

Tas secīgi var radīt:

1. satraukumu;
2. grūtības koncentrēties mācību saturam;
3. sekmju pasliktināšanos.

“Vecākiem vajadzētu saprast, ka bērnam tas ir sarežģīts un trauksmains posms,” saka I. Aizsilniece. Viņa piebilst – ir arī skolēni, kas izglītības iestādes maina bieži, tāpēc pieraduši pie nepieciešamības adaptēties. Citam socializēšanās prasme dabiski ir pietiekami augsta, lai ātri atrastu jaunus draugus un pierastu pie jaunas vides, papildina S. Paula. 
 

Svarīgi!

Tas, cik ātri bērns iemācīsies adaptēties jaunā vidē, jaunā kolektīvā, viņam noderēs visu turpmāko dzīvi. Ne tikai izglītības iestādēs, bet arī darbavietās vai, pārvarot grūtības vispār. Tāpēc to iemācīties ir tikpat būtiski kā mācīties fiziku vai matemātiku.

Ko noteikti nevajadzētu teikt?

Bieži vecāki, gribot savu bērnu nomierināt, iedrošināt, iesaka neuztraukties, mudina saņemties. Taču tie nav pareizākie vārdi, jo māca noliegt savas sajūtas. “Labāk ir uztraukties un dalīties tajā,” saka I. Ābelniece. S. Paula iesaka pārrunāt, kas varētu būt atbalsta personas, pie kā vērsties pēc palīdzības, konsultēties. Tas var būt arī skolas sociālais pedagogs, psihologs.
 

Vecāki var:

• mācīt pārvarēt satraukumu, ierādīt tehnikas, kas palīdz pašiem;
• pārrunāt sociālās normas, jaunos noteikumus, kas būs jāievēro skolas vidē;
• apspriest, kā iegūt jaunus draugus, ja sociālās prasmes nav tik labi attīstītas;
• radīt drošu vidi – neatkarīgi no bērna vecuma, ir svarīgi, lai viņam būtu kāds, kam uzticēties.

Droša vide bērnam ir sevišķi svarīga, ja iepriekšējā skolā viņš cietis no apsmiešanas, ņirgāšanās. Vecākiem vajadzētu censties rūpēties par to, lai viņam būtu vieta un laiks, kad dalīties savos pārdzīvojumos. 
 

“Diemžēl vecāki nereti ir ļoti aizņemti,” novērojusi I. Ābelniece. Vēsturiski iegājies, ka cenšas parūpēties, lai bērnam nekā netrūktu no materiālām vērtībām – drēbēm, mācībām nepieciešamajām lietām –, bet aizmirst par labizjūtu, emociju paušanu, pārrunāšanu.

Kā mudināt runāt pusaudžus?

Skolu ļoti bieži maina arī jaunieši pēc 7. klases, dodoties uz ģimnāziju, vai pēc 9. klases, izvēloties citu vidusskolu vai profesionālās izglītības iestādi. Tomēr pusaudžiem ir ierasts uz jautājumu “Kā iet?” atbildēt ar “Normāli!” vai “Labi!”. Kā viņus “atvērt”? 
 

Var mudināt aiziet kopējās pusdienās vai vakariņās, uzspēlēt bumbu vai citādi pavadīt laiku neformālā atmosfērā, iesaka I. Ābelniece. Tas pusaudzim atgādinās, ka viņam ir vismaz viena uzticības persona. 
 

Protams, ja iepriekš attiecības ar bērnu nav bijušas pārāk tuvas, vienā brīdī uzbūvēt tās no jauna nav iespējams. Tomēr palēnām var censties to darīt. Tādā gadījumā palīdzēs, ja ik pa laikam apvaicāsies, vai nepieciešama palīdzība, atbalsts.

Ko veidot savu tēlu?

Priekšstats par to, kā mēs redzam otru personu, veidojas jau pirmajā tikšanās reizē, atgādina S. Paula. Reizēm ar bravūras bruņām vai intensīvāku izskatu pusaudzis var negūt pašu pozitīvāko apkārtējo vērtējumu. Tāpēc vērts padomāt, vai labāk nav būt dabiskam un nepārspīlēt ne ar apģērbu, frizūru, “meikapu” vai viedierīcēm.
 

Ja bērnam iepriekšējā izglītības iestādē bijušas sliktas attiecības ar kādu skolotāju vai klasesbiedriem, var skaidrot, ka jaunajā skolā neviens nezina viņa stāstu un iespēja sākt visu no jauna, kā arī iedrošināt vērsties pie pieaugušajiem – pedagogiem un vecākiem, ja atkārtojas līdzīgi gadījumi. “Svarīgi, lai ir kaut viens pieaugušais, kam bērns uzticas un par šādām situācijām runā savlaicīgi,” uzsver I. Ābelniece. Grūtības, kurām cilvēks iet cauri, vajadzētu normalizēt – tas palīdzēs dzīvē arī turpmāk.
 

Tāpat gadījumā, ja bērns skolu maina sliktu iepriekšējo attiecību dēļ skolā, vecākiem vajadzētu par to pastāstīt jaunās izglītības iestādes pedagogiem. Mudināt viņus informēt, ja kas līdzīgs atkārtojas. 
 

Ja vecāks jūt, ka viņam 

• pietrūkst prasmju, lai palīdzētu bērnam emocionāli, 
• attiecības ar bērnu nav pārāk ciešas, var apmeklēt speciālistu. Bezmaksas psihologa konsultācijas pieejamas, piemēram, Pusaudžu resursu centrā.  

Kā iedraudzēties jaunajā kolektīvā?

“Es gribētu, ka ir tāda unikāla recepte, kas mums visiem pateiktu, kā būt patīkamiem citiem,” ar smaidu saka I. Ābelniece. Katrā ziņā neviens nav perfekts, bet katram no mums ir savs superspēks, savas superspējas. Introvertam cilvēkam ir lieliskas novērošanas spējas, tiem, kam nepadodas matemātika, var lieliski sanākt rokdarbi. To arī bērnam vajadzētu stāstīt un mācīt.
 

Adaptācijas laiks var ilgt visu septembri. Ja šajā laikā neizdodas iejusties un atrast jaunus draugus, ja par viņu ņirgājas, vajadzētu meklēt palīdzību, noskaidrot cēloņus un rast risinājumus, iesaka S. Paula. 
 

Par to, ka kaut kas nav kārtībā, var liecināt uzvedības maiņa. Bērns var kļūt noslēgts, kluss, depresīvs vai pilnīgi pretēji – viegli aizkaitināms, agresīvs. Tāpat var sākt bieži slimot, apzināti kavēt skolu, pavadīt laiku ārpus mājas vai viedierīcēs.

Vai meklēt citu skolu, ja neizdodas?

Bēgšana no problēmām nepalīdz risināt problēmu saknē, atgādina S. Paula. Tomēr ir gadījumi, kad vides maiņa tiešām palīdz. Lai to saprastu, ir vērts noskaidrot apstākļus, cēloni un centies problēmu risināt. Tajā vajadzētu iesaistīties visām pusēm – ne tikai vecākiem, bet arī pedagogiem, varbūt arī audzēknim un viņa vecākiem, kas “maisa gaisu”. 
 

Vēl viens svarīgs aspekts – reizēm vecāki nebūšanu gadījumā aizstāv savus bērnus un grib uzreiz iet uz skolu noskaidrot, kas īsti kolektīvā notiek. Taču vispirms der objektīvi novērtēt pašiem savus uzvedības un rīcības modeļus. Bērni bieži vien tos kopē.
Tāpēc padomājiet – vai ar savu agresīvo uzvedību nemudināt savas atvases rīkoties līdzīgi, kolīdz neizdodas pārvarēt grūtības? Vai nemudināt neievērot sociālās normas, kas pašiem šķiet nevajadzīgas? 
 

“Bet, protams, ja bērns cieš no fiziskas vai emocionālas vardarbības, vajadzētu iesaistīties nekavējoties!” uzsver izglītības un skolu psiholoģe.