Kāda būtu pieņemama kabatas nauda bērnam? Un vai vispār vajag? Atbildēs dalās vecāki

“Kabatas naudas apmērs ir atkarīgs no tā, kurā klasē iet bērns. 1. klasē viens eiro, 2. klasē divi eiro. Neuzskatu, ka pusdienu nauda ir bērna kabatas nauda. Kabatas nauda ir tā, ko bērns pilnībā var tērēt saviem ieskatiem,” atzīst Simona.

Inese stāsta, ka savam trešklasniekam kabatas naudu vēl neizsniedz, jo skolā nav kafejnīcas, kur to tērēt.

Arī Zane uzskata, ka sākumskolas periodā kabatas nauda nav nepieciešama, jo skolā tiek nodrošinātas brīvpusdienas.

“Mūsējiem ir 20 eiro mēnesī. 3. un 4. klase. Meitai uzkrājas, puikam patīk pirkt saldumus,” pieredzē dalās Solvita.

“Tā kā skolā pusdienas ir apmaksātas, devu otrklasniekam divus eiro nedēļā, kurus tad pats varēja iztērēt, bet viņš pat tos iekrāja Lego komplektam. Uzskatu, ka kaut kādai kabatas naudai ir jābūt jau no 1. klases, lai bērns sāk saprast naudas vērtību. Ka tas Lego komplekts no debesīm nekrīt arī vecākiem,” saka Ineta.

Ruta stāsta, lai gan skolā pusdienas ir pieejamas bez maksas, dienas laikā ir vēl treniņi un pulciņi, tāpēc ar tām ir stipri par maz: “Bērniem pašiem ir bankas kartes un katru mēnesī tajās ieskaitu 40 eiro katram. Tā nu mācās krāt, domāt, vai ko pirkt, nepirkt. Šādi daru apmēram gadu, maija beigās abi savās kartēs bija uzkrājuši 90 eiro un teica, ka krāšot lielākam pirkumam.”

Tikmēr Olita uzskata, ja bērnam skolā pusdienas ir bez maksas, tad kabatas nauda nav nepieciešama.

“Kad bērni mācījās sākumskolā, devu viņiem 20 eiro mēnesī. Devu visu summu uzreiz, lai paši rēķina un domā, cik ātri iztērēs,”raksta Inese.

Attiecības ar naudu jāveido jau no mazām dienām

Vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa uzsver – attiecības ar naudu jāveido jau no mazām dienām: “Bērnam ir jāveido izpratne par naudu, lai bērns saprot tēriņus un vajadzības, ka tā nav bezizmēra – pieiesim un paņemsim no bankomāta... Bet tās attiecības ar naudu mēs ģimenē esam veidojuši jau no mazām bērnu dienām. Piemēram, ņemot līdzi iepirkties. Man šķiet, tas ir ļoti svarīgi, lai bērns saprastu to iepirkšanās būtību. Tas nesākas tikai tajā brīdī, kad bērns sāk iet skolā,” stāsta Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Ja bērns ir mazs, viņam skolā ir brīvpusdienas, transports ir bez maksas, ārpus aktivitāšu varbūt vēl nav tik daudz, tad vecākam ir jāizvērtē, cik tad šī kabatas nauda ir apjomīga.

Inga atzīst, ka ģimenē ir runāts arī par to, ka viss, kas attiecas uz skolu, apģērbu, sporta nodarbībām, ārpus skolas aktivitātēm – tas ir tas, kas vecākiem ir jānodrošina. Taču, ja parādās kādas specifiskas vēlmes, piemēram, jaunas kedas, kas šobrīd ir modē, tad ir jārunā, jāvienojas, jāatrod zelta vidusceļš. Varbūt bērnam var piedāvāt veidus, kā viņš pats var nopelnīt daļu naudiņas kārotajam pirkumam.

Cik bieži dot?  

“Mēs ģimenē kabatas naudu bērniem dodam reizi nedēļā. Bet man ir zināmi arī tādu ģimeņu stāsti, ka vienojas, ka kabatas nauda tiks izsniegta reizi mēnesī, bet bērns jau pirmajās dienās visu naudu ir iztērējis. Bet tas arī nav slikti, tā arī ir mācība, ka ir jāmācās plānošana. Ģimenes pašas var atrast to labāko veidu,” teic Inga.

Viņa piebilst, ka arī kabatas naudas apmērs ir atkarīgs gan no bērna dzīves vietas, gan ģimenes apstākļiem.

Vai ir pareizi maksāt par atzīmēm, mājas darbiem?

“Es zinu vecākus, kas patiešām maksā par šādām lietām, bet man pašai tas šķiet ļoti nepareizi. Maksāt par atzīmēm nav pareizā motivācija, lai bērns mācītos. Tas var rezultēties tajā, ka bērns vēlas iegūt augstāku atzīmi, tikai, lai dabūtu naudu, nevis, lai iemācīties. Maksāšana par atzīmēm tiešām nav labākais, kā motivēt mācīties. Tas ir kaut kas tāds, ko mums vajadzētu iemācīt – gribēt mācīties visa mūža garumā,” skaidro Inga.

Nauda ir ikdienas sastāvdaļa, no tās izvairīties nevar neviens. Tāpēc svarīgi, ka naudas tēma nerada spriedzi vai negatīvas asociācijas. Svarīgi radīt bērnos izpratni, ka ar zināšanām kā gudri apieties ar naudu vien nav pietiekami, ja pret naudas lietām attiecamies nevērīgi un teoriju praksē nepielietojam.