Kā saprast, ka manam bērnam ir nepieciešama privātskolotāja palīdzība?

Zems sniegums skolā parāda, ka skolēns nav apguvis mācību vielu pietiekamā apmērā un nav gatavs virzīties mācību procesā uz priekšu. Dažkārt par mācību grūtībām liecina nevis sniegums, bet piemēram, nevēlēšanās pildīt mājas darbus konkrētā priekšmetā, mānīšanās, ka nekas nav uzdots, vai bērns saka, ka nevēlas iet uz skolu. 

Šīs visas varētu būt pazīmes grūtībām mācībās. Dažkārt mācību grūtību gadījumā palīgā var nākt privātskolotājs, taču dažkārt šādu palīdzību nemaz nevajag. Kā saprast, kurā gadījumā vajag privātskolotāja palīdzību, to mēģināsim kopīgi izzināt.

Sākam ar cēloņa meklēšanu - kāpēc mācībās iet grūti?

Lai gan bieži vien šķiet, ka akadēmiskie sasniegumi ir tieši saistīti tikai ar zināšanām, ko bērns apgūst skolā, patiesībā sasniegumi ir kā rādītājs tam, ka bērnam ir vesela virkne prasmju - gan akadēmisku, gan neakadēmisku un tostarp arī pietiekamas priekšzināšanas, lai skolā realizētu bērna potenciālu. Ja bērnam trūkst priekšzināšanas, tad privātskolotājs daudz nevarēs palīdzēt, un lielāka iesaiste būs nepieciešama no bērna vecākiem.
 

Skolēna priekšzināšanas, kuras skolā nepieciešamas ik uz soļa, ir bērna valodas izpratne, vārdu krājums. Uzsākot skolas gaitas, vārdu krājums bērnu starpā var atšķirties pat trīskārši. Tas saistīts ar to, ka bērni ar plašāku vārdu krājumu ir dzirdējuši vairāk savus vecākus runājam, lasām priekšā, izskaidrojam un atspoguļojam apkārt notiekošo. 

Tie bērni, kuri dzird vairāk apkārtējos runājam, arī paši zina vairāk vārdu un spēj labā izteikties. Lielāks vārdu krājums tiešā mērā ietekmē gan skolēna akadēmisko sniegumu, piemēram, lasīšanas izpratni, gan arī sociālās prasmes - paprasīt palīdzību, izstāstīt, ko nesaprot, iesaistīties spēlēs ar citiem bērniem, pastāvēt par sevi. 

Gadu gaitā, ja šo vārdu krājumu neveicina, ar bērnu maz runā, tad ap 5. klasi, kad jāspēj izprast liela apjoma teksti, bērnam var parādīties mācību grūtības tādos priekšmetos, kā vēsture, ģeogrāfija, taču pamatā darbs tāpat būtu ar vārdu krājuma veidošanu, kuru tipiski veiks vecāks ar skolotāju un bērnu sadarbojoties. 

Ja vecākam nav iespēja iesaistīties, tad privātskolotājs varētu būt kā daļējs atbalsts, lai veidotu vajadzīgo vārdu krājumu un izpratni, taču tad darbs nav tik daudz par pašu mācību priekšmeta izpratni.

Vēl viens aspekts, kur privātskolotājs tikai daļēji var palīdzēt, ir skolēna neakadēmiskās prasmes. Būtiska neakadēmiskā prasme ir spēja pašam vadīt un plānot savu darbu, spēja sevi motivēt un savākties mācību darbam, spēja izvērtēt savu mācību procesu un progresu.

Būtiskas neakadēmiskās prasmes ir arī emociju regulācija jeb spēja tikt galā ar savām emocijām, piemēram, spēja izturēt to, ka ir grūti, ka kaut ko neizprot (izturēt frustrāciju) un nepadoties, ja uzreiz neizdodas saprast. 

Tāpat, iespējams, skolēnam ir sliktāks mācību sniegums, jo ir lielas bailes par to, kā izdosies, vai sanāks saņemt labu vērtējumu, kas neļauj pilnvērtīgi mācīties. Tie bērni, kuriem ir bailes no sliktas atzīmes vai no tā, ka citi uzzinās, ka viņi kaut ko nesaprot, tipiski nejautās jautājumus, neteiks, ko nesaprot, kas savukārt ietekmē mācību sniegumu. Varbūt šajā gadījumā palīgā var saukt skolas psihologu? 

Labi sasniegumi skolā saistīti arī ar ārējiem apstākļiem: ar skolu un ģimenes vidi, piemēram, vai mājās ir sava vieta, kur mācīties, vai ir skaidrs, kad mācīties un vai ir pieejams vecāku atbalsts, ja tas ir nepieciešams. 

Tikpat svarīga ir arī sadarbība ar skolu - vai bērnam ir labas attiecības ar skolotājiem un klases biedriem. Varbūt skolēnam ir slikts sniegums, jo ir bailes no konkrētā skolotāja un netiek jautāta palīdzība skolotājam.
 

Protams, mācību sasniegumi ir saistīti ar akadēmiskām prasmēm, piemēram, rakstīšanu, lasīšanu, rēķināšanu, analizēšanu un tostarp arī kognitīvām jeb prāta spējām, piemēram, atmiņu, domāšanu, uzmanību. 

Ja šķiet, ka bērna smadzeņu darbības īpatnības varētu izskaidrot zemo mācību sniegumu, piemēram, skolotājs saka, ka bērns strādā lēnām, nespēj nosēdēt mierīgi, bieži aizsapņojas, bieži palaiž garām daļu uzdevuma nosacījumu, burti jūk vietām utt, tad palīdzību var meklēt pie skolas psihologa, kur jau precīzāk var noskaidrot kā strādā bērna prāts un ņemt to vērā mācību procesā.  

Šī bērna smadzeņu darbības īpatnību ņemšana vērā izskatīsies kā bērnam atbilstošu mācību atbalsta pasākumu izveidošana. Piemēram, ja bērns tipiski strādā lēnāk kā citi, tad šim bērnam atbilstošs atbalsta pasākums būtu mācību apjoma samazināšana, papildus laika došana uzdevuma izpildei un arī nepieciešamība pēc papildus trenēšanās iespējām, ko tieši var palīdzēt nodrošināt privātskolotājs. 
 

Ja psihologs saka, ka intelektuālajās spējās nekas nav ārpus normas, taču sniegums nav labs, tad vecāka uzdevums būtu pavērot kā bērns mācās pats, pavērot bērna prasmes tikt galā ar mācību uzdevumu no apsēšanās pie galda līdz pat uzdevuma izpildīšanai. 

Tādējādi var saprast, kurā brīdī bērns nespēj vairs uzdevumu izpildīt un kāda prasme bērnam trūkst.  Varbūt bērns nesaprot uzdevuma vairākpakāpju nosacījumus, izlaiž daļu no intrukcijas?  Varbūt bērns nesadala uzdevumus mazākos, izpildāmos apakšuzdevumos, un zaudē motivāciju izpildīt to līdz galam?

Varbūt bērnam vispār nav skaidrs, no kura gala ķerties uzdevumam klāt? Šajā gadījumā pieaugušais, kurš nedalīti pievērš uzmanību bērna mācīšanās procesam ir tieši tas cilvēks, kurš var iemācīt trūkstošo prasmi, lai bērns spētu izpildīt uzdevumu līdz galam.
 

Ja grūtības radušās tieši akadēmiskajās prasmēs, var kā atblastu izmēģināt konsultācijas skolās, kur parasti skolotāja uzmanība ir dalīta uz vairākiem bērniem, bet iespējams, bērnam pietiek ar mazu stimulu no skolotāja puses, lai jau uzlabotu savu mācību sniegumu.

Ja konsultācijas skolā nedod vēlamo rezultātu, bērns saka, ka tomēr netiek galā ar mācību vielu un ir nepieciešama lielākā iesaiste no malas, tad šajā gadījumā privātskolotājs varētu būt labākais risinājums.

Privātskolotāja iesaiste vēl nenozīmē, ka skolēnam būs augsts mācību sniegums

Pētījumi par to, cik efektīva ir privātskolotāja palīdzība ir visai pretrunīgi, jo ir vairāki faktori, kas ietekmē bērna rezultātu. Piemēram, to cik motivēts ir bērns, vai kas notiek ar bērnu tajā laikā, kad privātskolotājs nav pieejams - vai ir kāda cita palīdzība pieejama, vai pieejams vecāku atbalsts. 

Lielākoties privātskolotāja palīdzība sniedz labvēlīgu ietekmi, bet ir arī  pētījumi, kas saka, ka ilgtoša privātskolotāja algošana var radīt pretēju efektu, ka bērns saprot, ka bez papildu palīdzības vairs netiek galā.
 

Ieteikumi vecākiem izvēloties privātskolotāju:

Noalgojot privātskolotāju, būtu labi vienoties ar skolotāju par to, ko vecāki un bērns vēlas - vai tikai iemācīties konkrētu tehniku konkrēta uzdevuma atrisināšanai, vai tomēr spēt jaunās prasmes pielietot dažādos līdzīgos vai mazāk līdzīgos jautājumos. 
 

Var pavērot, vai privātskolotājs uzdod papildus jautājumus, lai pārliecinātos par bērna izpratni, vai skolotājs paskaidro šī uzdevuma sakarību ar citām šķietami nesaistītām prasmēm, vai veido mācīšanās attieksmi, vai māca bērnam prasmes, kuras pēc tam pielietojot bērns spēs patstāvīgi mācīties. 

Būtu svarīgi, ka privātskolotājs parāda veidus kā tikt galā ar neskaidrībām, kā palīdzēt bērnam sekot līdzi savam darba, kur pieļāvis kļūdu. Labs privātskolotājs atļauj bērnam pieļaut kļūdu, bet māca skolēnam kā to pašam pamanīt un izlabot. 

Šādas prasmes apguve palīdzēs skolēnam tikt galā ar uzdevumiem pat tad, kad privātskolotājs nav pieejams. Privātsundas laikā bērnam ir jābūt aktīvam, lielākais darbs jādara pašam, bet privātskolotājs ir tikai mentors, kurš palīdz organizēt darbu.

Ieteikumi, ja nolemjat mēģināt tikt galā bez privātskolotāja:

Ja saprotat, ka privātskolotājs vecākiemm tomēr ir par dārgu vai citādi nav pieejams, apdomāt, kādas ir alternatīvas atbalsta iespējas, lai neatmestu palīdzības iespēju pavisam. 

Ir dažādas apmācības iespējas interneta vietnēs. Daži skolotāji liek savas lekcijas videoformātā, ir arī online mācības. Varbūt kāds vecāks brālis vai māsa var palīdzēt bērnam apgūt prasmi mācīties? Varbūt var organizēt, ka bērns mācās kopā ar kādu klases biedru, kuram priekšmets gana labi padodas?

Rādiet savu mācīšanās piemēru. Vecāki var izmantot savus laika resursu, lai mācītu bērnam, kā tikt galā ar skolas uzdevumiem. 

Pat, ja vecākam nav skaidrs, kāds ir risinājums, vecāks var padalīties ar veidiem kā var tikt galā, ja ir neskaidrības, piemēram, kā atrast mācību vielu interneta resursos vai aprunāties ar kādu klases biedru, kurš vielu saprot un tad to paskaidrot bērnam. 

Varbūt ir iespējams sazināties ar skolotāju un pajautāt kā ar uzdevumu iespējams tikt galā. Vecākiem bieži vien traucē tas, ka viņi nezina risinājumu, nejūtas kompetenti palīdzēt, taču pats risinājums ir mazāk būtisks kā iemācīties kā tikt galā, kā atrast risinājumu. 

Patiesībā tad, ja vecāks ir satraukts par pareizo atbildi, tad bērns var labāk saprast mācību vielu, jo gan vecāks, gan bērns aktīvi pieslēdzas uzdevumam un mēģina viens otram izskaidrot savu domu gaitu. Bērni ļoti labi spēj apgūt mācību vielu, ja viņiem liek paskaidrot kā viņi saprot uzdevumu un kā viņi to varētu izskaidrot arī vecākiem, lai viņi saprastu uzdevumu.  

Kopīga mācīšanās, kopīga nesaprašana un atbildes meklēšana, palīdz arī mācīties kā tikt galā ar frustrāciju un izturēt grūtos darbus.

Dažkārt pietiek ar to, ka vecāks nes savu darbu uz bērna istabu un katrs dara savus darbus paralēli - tas bērnam arī var palīdzēt izturēt frustrāciju.

Atsauces:

1. Risley, T. R., & Hart, B. (2006). Promoting Early Language Development. In N. F. Watt, C. Ayoub, R. H. Bradley, J. E. Puma, & W. A. LeBoeuf (Eds.), Child psychology and mental health. The crisis in youth mental health: Critical issues and effective programs, Vol. 4. Early intervention programs and policies (p. 83–88). Praeger Publishers/Greenwood Publishing Group.
2. https://www.skola2030.lv/lv/jaunumi/blogs/pasvadita-macisanas-kas-tas-ir
3. Cohen PA, Kulik JA, Kulik C-LC. Educational Outcomes of Tutoring: A Meta-analysis of Findings. American Educational Research Journal. 1982;19(2):237-248. doi:10.3102/00028312019002237
4. Shanahan, T (1998). On the effectivenes and limitations of tutoring in reading.  Review of research of education, 23, 217 - 234.