Bērns grib nobastot stundu. Vai ļaut, un cik bieži?

Pirms izlemt, ļaut vai neļaut savam skolas bērnam nobastot kādu stundu, jāatbild pašiem sev uz jautājumu – kāds ir patiesais iemesls šādai bērna vēlmei. “Atkarībā no cēloņa, arī atšķiras rīcības taktika,” norāda Laura Valaine.

Ja bērnam ir pārslodze

Viens no gana biežiem iemesliem, kamdēļ skolēns var prasīt iespēju nobastot kādu stundu vai pat visu skolas dienu, ir pārlieku lielā noslodze. Ja bērns ir noguris vai pat pārguris, šis var būt viens no veidiem, kā viņa ķermenis signalizē, ka nepieciešama atpūta. Ja tāda netiek dota, tas var rezultēties ar negatīvu ietekmi. Var parādīties kādas somatiskas sūdzības, bērns var slimot, jo stresa dēļ ir pazemināta imunitāte utt. 

“Ja bērns saslimst, viņš var veseļoties nedēļu, pusotru vai pat reizēm ilgāk un tāpat neiet uz skolu, tāpēc ir svarīgi izvērtēt, vai tā viena diena, kad viņš paliek mājās un atpūšas, būs zaudējums vai tomēr ieguvums,” saka speciāliste un uzsver – pārslodzes gadījumā gan akcents jāliek nevis uz pašu stundu bastošanu, kas būtu kā pēdējais glābšanas salmiņš bērnam, bet jārisina iemesls, kāpēc ir šī pārslodze: “Var teikt bērnam – labi, šodien neej uz skolu un atpūties, bet kopā pārskatīsim, kāpēc esi tik noguris. Varbūt jāpalīdz pārorganizēt dienas režīmu, mājas darbu pildīšanas taktiku, gulētiešanas paradumus u. tml. Bērnam ir jāsaprot, ka stundu neapmeklēšana nevar būt ikdienišķa rīcība.”  

Ja kāda stunda besī

Otrs gana biežs iemesls, kamdēļ skolēns var gribēt nobastot stundu, ir nepatika pret konkrētu mācību priekšmetu vai skolotāju, vai arī viņam izveidojies uzskats, ka konkrētais mācību priekšmets nekādi neiederas viņa iecerētajos nākotnes plānos. Piemēram, ja pusaudzis jau skaidri izlēmis, ka viņš savu karjeru veidos kā programmētājs, tad skolēns var teikt, ka tāda vēsture viņam nemaz nav vajadzīga. 
 

Laura Valaine teic: “Te ir svarīgas vecāku nospraustās robežas. Jā, bērnam var nepatikt kāda stunda, arī kāds skolotājs, taču tas nav iemesls, lai šo stundu bastotu. Taču svarīgi ne tikai strikti pateikt šo nostāju, bet arī atrast veidu, kā tomēr bērnu motivēt apgūt šo vielu. Skolēnam ir jāsaprot sekas, ka, piemēram, tad būs vasaras darbi vai sliktu atzīmju gadījumā nevarēs iestāties vidusskolā. Turklāt reizēm tas, kas šobrīd šķiet it kā nevajadzīgs, beigās tomēr izrādās svarīgs. Vecāki var minēt kādus piemērus. Arī es pati vidusskolā teicu, ka bioloģija man nepatīk, nav vajadzīga un neredzu jēgu to mācīties, taču beigās esmu ārsts, un man puse priekšmetu bija bioloģija dažādās tās formās.”

Konkrētu dienu opcija

Visticamāk, katram ir bijušas dienas, kad nekur negribas iet un kur nu vēl kaut ko darīt. Arī bērnam tādas mēdz būt. Visos vecumos. Viena no opcijām, kā risināt šādas situācijas, ir jau mācību gada sākumā izrunāti noteikumi, ka, piemēram, semestra laikā bērnam ir iespēja četras dienas neaiziet uz skolu. Īpaši, ja bērns ir lielāks un jau saprot, ko nozīmē sadalīt šīs dienas. 
 

Katrreiz, kad skolēns vēlas izmantot savu iespēju, jāatgādina, ka tad paliks tik un tik dienas, vai tiešām šī ir tā reize, kad nepieciešams tērēt savu iespēju? Ja skolēns ir neatlaidīgs un visas sev atvēlētās dienas izmanto jau pirmajā vai pirmajos divos mēnešos, tad vecākiem jābūt nelokāmiem, sakot, ka tāda bija vienošanās un viņam vairs nav iespēju paņemt brīvdienu līdz nākamajam semestrim.

Reižu opcija pulciņiem

Arī uz pulciņu, tostarp sporta treniņu, pa reizei var neaiziet. Īpaši svarīgi to ļaut ir gadījumos, kad bērnam iestājies tā sauktais grūtais vai svārstīgais periods un viņš vairs nav pārliecināts, ka joprojām vēlas darboties šajā pulciņā. Laura Valaine kā variantu iesaka ieviest ko līdzīgu akcijai –, piemēram, opcija katru 10. reizi neaiziet uz nodarbību, ja ir tāda vēlme. Viņa paskaidro: “Tas iedod bērnam brīvības sajūtu, uz viņu netiek izdarīts spiediens, ka, lūk, katra nodarbība ir svarīga un to nedrīkst izlaist. 

Viņš zina, ka būs šī īpašā reize, kad viņš varēs izmantot savu brīvdienas privilēģiju, un tas palīdz saņemties aiziet izdarīt veicamās lietas.” 

Speciāliste piebilst, ka šāda pieeja arī veicina bērnā atbildību pret savām izvēlēm, tikai svarīgi atcerēties, ka vecākiem joprojām ir liela loma palīdzīgas rokas sniegšanā: “Bērnam ir grūti izvērtēt cēloņu un seku sakarības. Viņam ir impulss, vēlme rīkoties, bet vecāku atbildība ir būt kā seku rādītājiem. Piemēram, ja šodien neaiziesi uz nodarbību, kur plānots pārbaudes darbs, kad tu to varēsi uzrakstīt? Vai esi gatavs to darīt viens, bez klasesbiedriem?”  

Mammas īpašais jautājums

"Dēls otrdienās regulāri prasa atļauju neiet uz pēdējo stundu, jo pirms tam viena ir brīva un sanāk gaidīt. Pirmajā nedēļā ļāvām neiet uz šo stundu, bet nākamajās gan ne, jo nevar taču visu laiku bastot vienu konkrētu stundu tikai tāpēc, ka pirms tam ir brīvas tās 40 minūtes. Taču vienlaikus saprotam arī savu bērnu, ka pēc garās dienas negribas gaidīt, jo pēc tam vēl ir intensīvs sporta treniņš. Kā īsti rīkoties šādā situācijā? Dēls arī stāsta, ka vairums klasesbiedru iet prom, viņiem vecāki attaisnojot šo stundu.”

Atbild Laura Valaine: 

"Vecāks var validēt izjūtu, ka gaidīt tiešām ir grūti, ir nogurums, bet var arī šo brīvo stundu izmantot, jau izpildot mājasdarbus, vai vienkārši atlaižoties un atpūšoties uz kādas palodzes, atpūtas krēsla vai jebkur citur, kas skolā pieejams šādam nolūkam. 
 

Ja bērns ir lielāks, var ieteikt viņam iet pie klases skolotāja un pārrunāt, kādas ir iespējas pārkārtot stundu grafiku, lai brīvās stundas nebūtu starpā. Ja tas nav iespējams, bērna uzmanība vairāk jāvērš pašam uz sevi, uz to, ko viņš šajā laikā var izdarīt sevis labā. 

Skaidrs, ka pusaudzis pretosies un tāpat mēģinās panākt, ka var neapmeklēt stundu, taču vecākiem ir jāiztur. Var teikt: “Jā, es saprotu tevi, tavas sajūtas, tomēr mums ir vienošanās, ka uz stundu jāiet.”
 

Nevajag iesaistīties garās diskusijās, pusaudzi tas var sakaitināt. Vienkārši var pateikt, ka viņš drīkst dusmoties, taču lai domā, ko darīs šajā brīvajā stundā. Svarīgi, ka, nospraužot kādas robežas, vecākiem ir jāpatur prātā, kāpēc viņi to dara, lai tad, kad bērns pajautā, viņiem ir, ko atbildēt."