Kādā Latvijas skolā pedagogs pārkāpis robežas: meitene sāka justies neērti, bet ilgi cieta klusu

Stāsts, kas saņemts pa Bērnu uzticības tālruni

15 gadus veca skolniece nolēma mainīt skolu, lai mācītos citā pilsētā, tādēļ viņai nācās dzīvot vienai pašai īrētā dzīvoklī. Sākotnēji viņai nebija draugu jaunajā vidē, un viņa jutās vientuļa. Šo situāciju pamanīja kāds skolotājs, kurš sāka izrādīt īpašu uzmanību: regulāri jautāja par meitenes pašsajūtu, piedāvāja palīdzību gan klātienē, gan saziņā caur "WhatsApp".

Sākumā meitene novērtēja šo uzmanību, uzskatot to par rūpēm. Tomēr, kad skolotājs piedāvāja atnest medikamentus uz mājām laikā, kad viņa bija apslimusi, meitene sāka justies neērti un saprata, ka šāda uzvedība nav atbilstoša. Neskatoties uz iekšējo trauksmi, viņa turpināja uzturēt kontaktu ar skolotāju, jo emocionālā saikne jau bija izveidojusies.

Laika gaitā skolotājs sāka dalīties ar personisku informāciju par savu ģimenes dzīvi, kas meitenē radīja apmulsumu un nesaprašanu. Viņš arī aicināja viņu uz vakariņām, it kā lai apspriestu skolas lietas. Kad meitenei sāka veidoties draudzība ar klasesbiedriem, skolotājs izrādīja neapmierinātību un mēģināja viņu izolēt, manipulējot ar emocionāliem izteikumiem, piemēram, ka viņa ir "visbrīnišķīgākais" viņa dzīvē un ka viņš nespēs dzīvot, ja viņa pārtrauks ar viņu kontaktēties.

Šī manipulācija radīja meitenē lielu emocionālu slogu, un viņa saprata, ka nevēlas uzņemties atbildību par skolotāja rīcību. Galu galā viņa nolēma uzticēties mammai un izstāstīja par notiekošo.

Dace Ļutkus uzsver, ka šis gadījums ir klasisks piemērs tam, kā pieaugušais var pārkāpt profesionālās attiecību robežas ar nepilngadīgu personu. Viņa norāda, ka ir būtiski, lai bērni un jaunieši apzinātos savas robežas un spētu atpazīt situācijas, kurās pieaugušais rīkojas neatbilstoši. Tāpat svarīgi ir veicināt atklātu komunikāciju starp bērniem un viņu vecākiem vai uzticības personām, lai šādas situācijas varētu laikus atklāt un novērst.

Kā iemācīt bērnam, kas ir slikts noslēpums? 

Bērnu audzināšanā un drošības nodrošināšanā ļoti svarīga ir prasme atšķirt labus un sliktus noslēpumus. Lai bērni justos droši un spētu atpazīt potenciāli bīstamas situācijas, vecākiem un pedagogiem ir jāpalīdz viņiem saprast, kad noslēpums ir nekaitīgs un kad tas var radīt emocionālu vai fizisku diskomfortu.

Kas ir labi un slikti noslēpumi?

• Labi noslēpumi ir tādi, kas izraisa prieku vai patīkamu pārsteigumu, piemēram, dzimšanas dienas dāvana vai pārsteiguma ballīte. Tie ir īslaicīgi un pēc tam, kad pārsteigums tiek atklāts, vairs nav noslēpums.
• Slikti noslēpumi rada satraukumu, apmulsumu, bailes vai neērtības sajūtu. Tādi noslēpumi var būt saistīti ar situācijām, kurās bērns jūtas apdraudēts vai manipulēts.

Lai palīdzētu bērnam atpazīt sliktu noslēpumu, ir vērts uzsvērt šādas pazīmes:

• Satraukums vai bailes: Ja bērns jūtas nobijies, kad domā par noslēpumu, tas var būt slikts noslēpums.
• Samulsums vai kauns: Ja noslēpums izraisa kaunu vai samulsumu, tas var norādīt uz to, ka situācija nav veselīga vai droša.
• Nepatīkama sajūta: Ja bērnam ir “dīvaina” vai nepatīkama sajūta saistībā ar noslēpumu, tam vajadzētu pievērst uzmanību.

Kā runāt ar bērnu par noslēpumiem?

Izmantojiet stāstus vai piemērus. Bērniem ir vieglāk saprast situāciju, ja viņi to dzird kā stāstu vai piemēru no citas pieredzes. Piemēram, var stāstīt par kādu bērnu, kurš juta satraukumu par noslēpumu un izstāstīja vecākiem, tādējādi atrisinot problēmu.

Izskaidrojiet, ka slikts noslēpums nav bērna vaina. Bērniem jāzina, ka viņi nav vainīgi, ja kāds lūdz viņus paturēt noslēpumu, kas izraisa diskomfortu.

Nodrošiniet drošu vidi sarunām. Bērnam ir jāzina, ka viņš var runāt par jebkuru noslēpumu ar jums vai citu uzticamu pieaugušo, nebaidoties no soda vai nosodījuma.

Ja bērns vai pusaudzis saskaras ar līdzīgām situācijām, ir svarīgi meklēt palīdzību. Latvijā ir pieejams Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzticības tālrunis 116111, kas nodrošina anonīmas konsultācijas visu diennakti. Tāpat var vērsties pie skolas psihologa vai sociālā pedagoga, kā arī meklēt atbalstu ģimenē.