Brīnums tepat Latvijā: Piedzimstot Endija svēra 800 gramus

Piektajā grūtniecības mēnesī manās asins analīzēs uzrādījās par daudzu leikocītu. Arī atkārtotās analīzēs pēc mēneša (sešos grūtniecības mēnešos) leikocītu bija par daudz, un man izrakstīja vaginālās lodītes. Pāris dienas pēc to lietošanas man sākās asiņošana. Steigšus devos pie ārsta, un mani ielika slimnīcā uz saglabāšanu. Gulēju pie sistēmas un dzēru visādas ripas, ko deva ārsti. Man sākās tāda asiņošana kā mēnešreižu laikā! Man par izbrīnu, māsiņa teica, ka tā tam arī jābūt. Biju pavadījusi slimnīcā jau veselu nedēļu, kad māsiņa mani izsauca uz ultrasonogrāfiju. Tajā apskatē arī uzzināju, ka man būs meitiņa! Biju bezgala priecīga, ka ultrasonogrāfijas laikā meitiņa aktīvi kustējās. Pēcpusdienā sajutu asas sāpes, bet māsiņa tikai spricēja nošpu un teica, lai esmu mierīga. Tikai pēc pāris stundām, kad biju jau pamatīgi nomocījusies, ārsti izdomāja, ka vajadzētu apskatīties, kas ar mani notiek. Izrādījās, ka viss jau tiešām notiek — dzemdības ir sākušās! Ar ātro palīdzību mani pārveda uz Rīgas Stradiņu slimnīcas dzemdību nodaļu, un aptuveni pēc trim stundām meitiņa Endija bija piedzimusi.

Kad viņa piedzima, pirmais, ko vēlējos saklausīt, bija meitas raudāšana, bet dzirdēju tikai vāju šņukstēšanu.

800 grami un 33 centimetri
Atceros, ka mana pirmā doma bija — sešos mēnešos taču nevar dzemdēt! Kad viņa piedzima, pirmais, ko vēlējos saklausīt, bija meitas raudāšana, bet dzirdēju tikai vāju šņukstēšanu. Meitiņu uzreiz nesa prom, un es tikai ar acu kaktiņu redzēju, ka Endija bija plaukstas lielumā un zili lillā krāsā! Pēc mirklīša arī pati biju narkozē. Kad sāku mosties, dzirdēju ārstus sakām: jūsu meitiņa sver 800 gramus un ir 33 cm gara, un viņa esot ievietota intensīvās terapijas nodaļā, vēlāk es varēšot aiziet pie bērna! Mani pašu aizveda uz palātu, lai mazliet atpūšos! Pulkstenis rādīja jau 01.00 naktī, un es dikti vēlējos tikt pie sava bērna! Māsiņa mani aizveda, un es ieraudzīju savu mazo meitiņu, pieslēgtu pie visādiem vadiņiem un aparātiem. Sajūta bija šausmīga, asaras gāja pa gaisu, jo tas taču bija mans bērns! Lai spētu aizmigt, māsiņa man iespricēja nomierinošos līdzekļus. Vīrs pie manis drīkstēja nākt tikai nākamajā dienā.  

Māsiņa mani aizveda, un es ieraudzīju savu mazo meitiņu, pieslēgtu pie visādiem vadiņiem un aparātiem.

Panika un histērija
Nākamajā rītā vīrs bija klāt, un mēs abi nesām meitiņai tās dažas piles piena, ko varēju atslaukt no savām krūtīm. Turpināju atslaukt pienu meitiņai katru dienu, bet ceturtajā dienā pēc Endijas piedzimšanas mums paziņoja, ka mazo pārvedīs uz bērnu slimnīcu Vienības gatvē. Biju panikā — vai tad var kaut kur vest tik mazu bērniņu, kas pieslēgts pie visādiem aparātiem? Paldies Dievam, viss noritēja labi, un pēcpusdienā jau bijām Vienības gatvē. Pirmās divas nedēļas abi ar vīru, cik vien spējām, bijām blakus meitiņai, bet pēc tam sākās panika un histērija par katru ārsta pateikto vārdu. Nervi vairs neturēja, likās, ka viss ir pagalam. Tāpēc ārste teica, lai aizbraucu uz dažām dienām mājās atpūsties. Tā arī izdarīju, lai gan tas bija ļoti grūti. Nespēju vairs bez mazās iztikt ne mirkli un pēc trim dienām biju atpakaļ.

Pirmie mēneši slimnīcā
Pagāja mēnesis, Endijai tika veiktas dažnedažādas analīzes. Viņa jau bija mazliet pieņēmusies spēkā. Es pie savas meitiņas ļoti bieži gāju, apčubināju viņu un parunājos! Nesu viņai atslaukto pieniņu un skatījos, kā māsiņas caur zondi Endiju baro. Pati varēju viņai mainīt pamperus. Vienu dienu, kad abi ar vīru stāvējām pie inkubatora, pie mums pienāca fizioterapeite Klaudija Hēla un vaicāja, vai vēlamies meitiņu paturēt rokās ķengura pozā. Protams, gribējām, tikai nezinājām, kā. Klaudija parādīja, kā paņemt bērniņu un uzlikt uz kailām mammas vai tēta krūtīm. Pirmoreiz to darīja tētis, bet turpmāk mēs katru dienu aptuveni stundu turējām Endiju uz krūtīm. Klaudija skaidroja, ka, dzirdot un jūtot vecāku sirdspukstus, bērniņš nomierinās.

Nesu viņai atslaukto pieniņu un skatījos, kā māsiņas caur zondi Endiju baro.

Pēc diviem mēnešiem meitiņu izņēma no inkubatora un ielika ūdens gultiņā. Pa šo laiku viņa jau bija iemācījusies ēst no pudelītes. Ar meitiņas tēti bijām iegādājušies viņai pirmās drēbītes. Atlika tikai gaidīt, kad atbrīvosies palāta, lai mēs varētu palikt kopā un es varētu rūpēties par meitiņu nepārtraukti. Palāta atbrīvojās pēc divām dienām. Pie mums regulāri nāca fizioterapeits pavingrot ar meitiņu. Piecas reizes tika pārbaudītas Endijas actiņas, līdz daktere teica, ka viss ir kārtībā un tas esot retums, ka nav jāveic lāzeroperācija, bet actiņas attīstās pašas.

Galvenais — nezaudēt ticību
Jāsaka godīgi, ka pirmie trīs mēneši bija trakākie manā mūžā. Vienīgais, kas man tolaik palīdzēja savākties, bija mīļais vīrs un pati meitiņa, ticība, ka kopā mēs tiksim pāri šīm dzīves grūtībām.
Ritēja laiks, un pēc diviem mēnešiem mazā sāka velties, pēc tam sēdēt un tad — rāpot. No sešiem mēnešiem vārīju meitai putriņu. Gada vecumā mazā sāka staigāt, šķīlās pirmie zobi. Tuvojoties divu gadu vecumam, meitiņa sāka runāt un mācījās iet uz podiņa. Tagad Endijai ir divarpus gadi. Viņa skaidri runā, ir apguvusi podiņmācību un attīstās atbilstoši savam vecumam. Viņa ir gudra, prot likt puzles, labprāt zīmē un šķirsta grāmatas. Lai arī sākums bija tik grūts, tagad meitiņa ir labi attīstīta personība un arī slimojusi šais divarpus gados ir ļoti maz.
Citām mammām, kuru bērniņš dzimis priekšlaikus, es ieteiktu pēc iespējas vairāk būt pie sava bērna, kaut arī viņš atrodas inkubatorā, un pats galvenais — jātic, ka bērns izdzīvos!

Pieredzi iesūtījusi Endijas māmiņa Laura Horna, mammam.lv reģistrētā mamma