Mazā bēbīša LIELAIS kreņķis

Pirms vienpadsmit gadiem būdama gados jauna mamma savam pirmajam bērnam arī es ticēju, ka manai meitiņai ik vakaru jācieš šīs nenovēršamās mokas. Mazliet līdzēt varot vien nēsāšana pareizās pozās, lai mazais dabū izpurkškināties, puncīša glāstīšana un sildīšana ar savu ķermeni, kā arī fenheļa tēja un brīnumlīdzeklis — aptiekā nopērkami pilieni. Protams, tiku arī nostrostēta ievērot stingru diētu, jo bērna vēders varot sāpēt no visa kā, ko būšu apēdusi. Cītīgi darīju visu kā ieteikts, tomēr nelikās, ka ar to būtu kā diži līdzēts. Daudz jau tolaik domāju par to, kāpēc gan daba tā paredzējusi pašā dzīves sākumā mazam cilvēciņam mocīties? Vai tiešām tā jābūt, un kā reāli mazulim palīdzēt?

Ir pazīstami pat īpaši šo tautu rituāli, kas apliecina, ka tikai aptuveni trīs mēnešu vecumā (vidēji tās ir 100 dienas) bērns ir gatavs "piedzimt pa īstam", mamma mazo pirmo reizi noliek zemē.

Tikai, kad abi pirmie bērni jau bija paaugušies, uzņēmos pētīt nopietnāk bēbīšu lielas raudāšanas iemeslus dažādos vecumos (arī vēlākais populārais cēlonis — nāk zobi, man nešķita pārliecinošs). Protams, ka pasaulē jau arī citiem psihologiem un psiholoģiski domājošiem ārstiem gribējās atrast ticamāku iemeslu un līdz ar to arī palīdzības iespējas. Daudzi no viņiem bija un joprojām ir vienisprātis, ka šie vēdersāpju simptomi ir tikai kompleksa notikuma viena daļa. Ārstējot tikai vēdersāpes, vakara raudāšana nebeigsies. Par to liecināja vairāki atklājumi:
1.Daudzās kultūrās mazuļiem vispār nemēdz būt kolikas.
2.Rentgena uzņēmumi bēbīšiem, kam nemēdz būt īpašu vēdersāpju un tiem, kas mokas ar kolikām, parādīja, ka nav saskatāmas būtiskas atšķirības tajā, cik mazajā puncī veidojušās gāzes.
3.Priekšlaikus dzimušiem bērniem kolikas, ja viņiem tādas ir, parasti sākas divas nedēļas pēc aprēķinātā nevis reālā dzimšanas datuma.

Ko šie atklājumi parāda? Tātad tajās kultūrās, kur jaundzimušos mazuļus trīs pirmos dzīves mēnešus cauru dienu mammas nēsā sev piesietus klāt, bet naktīs guļ ar tiem cieši blakus, bērni ar vēdersāpēm nemokās. Ir pazīstami pat īpaši šo tautu rituāli, kas apliecina, ka tikai aptuveni trīs mēnešu vecumā (vidēji tās ir 100 dienas) bērns ir gatavs "piedzimt pa īstam", mamma mazo pirmo reizi noliek zemē. Līdz tam bērns tiek uzskatīts gandrīz kā par tādu mammas piedevu. Viņš ir kā tāds mazs ķengurēns mammas somā.

Vairāki autori, Latvijā pazīstamākais no tiem varētu būt Karps, runā par grūtniecībai trūkstošo pēdējo trimestri, respektīvi tiek uzskatīts, ka cilvēkbērni atšķirībā no dzīvnieku mazuļiem piedzimst nenobrieduši. Grūtniecība, kas ilgtu 12 mēnešus, palīdzētu mazulim būt lielajai dzīvei daudz gatavākam un tikt ar visu daudz vienkāršāk galā, tā, kā to normālā gadījumā spēj 3 mēnešus vecs zīdainis. Taču, apskatot šāda 3 mēnešus vecā mazuļa galviņas izmēru, diezgan skaidrs ir, kāpēc daba nav paredzējusi viņam ilgāk atrasties mammas vēderā, lai arī savā ziņā viņam tas būtu vajadzīgs — tik liels viņš nespētu piedzimt.

Ir pierādīts arī, ka visi mazuļi pirmajos trīs mēnešos, kuru vecāki sūdzas par lielo vakara raudāšanu, pēcpusdienā un vakarā nepaguļ vairāk par maziem nespēka snaudieniņiem. Un jo mazāk viņi guļ, jo vairāk raud.

Otrs punkts, kas runā par līdzīgo gāzu daudzumu raudošu un neraudošu mazuļu vēderos, liek aizdomāties par to, kāpēc tad ir šīs atšķirības? Jau labu laiku psiholoģijā ir pierādīts, ka mazuļi nepiedzimst "kā baltas lapas" un visu nenosaka tikai tas, kas ar viņiem notiek pēc dzimšanas, visi mazuļi piedzimst ar kādu noteiktu temperamentu. Saistībā ar to vieni var būt ievērojami jūtīgāki par citiem. Kuņģa reakciju uz tajā ienākošo ēdienu, kas ir tāda kā viegla kontrakcija, kas paziņo zarnu traktam, ka tam tūlīt būs "jāstrādā", daži mazuļi pat nepamana, kamēr jūtīgie no tā sabīstas vai arī sajūt to kā kaut ko sāpīgu.

Ko pasaka atklājums par to, ka kolikas sākas tikai divas nedēļas pēc aprēķinātās grūtniecības beigām? Šajā laikā mazuļi it kā vairāk atmostas pasaulei. Viņi sastopas ar dažādiem iespaidiem no ārpasaules, kā arī ar to, kas notiek viņos pašos (piemēram, vēderā). Šie visi iespaidi ir jāpārstrādā, bet tas tādam maziņam ir grūts darbs. Agrāk tik mazus bērniņus sargāja no iespaidiem, guldinot šūpulīšos ar baldahīnu. Mūsdienās mazuļus ņem līdzi visur, tai skaitā uz skaļām un vizuāli pārsātinātām vietām. Tai nemaz nav jābūt hokeja spēlei, pietiek jau ar īsu lielveikala apmeklējumu, lai pār bērnu sagāztos iespaidu lavīna, kurus grūti sagremot, un, ja es kaut ko nevaru sagremot, man sāp vēders.

Pavērosim, kā tas bieži notiek: Jābrauc ciemos. Mazulis guļ. Pēkšņi viņš tiek pacelts un tad atkal kaut kur nolikts. Katra šāda reize, kad viņam grūti "savākt" savas kājeles un rokas, līdzinās sava veida kritienam. Viņa rokas, kājas un viss ķermenis tiek staipīts un locīts, jo ir taču jāsapucējas — mazulim tiek noģērbti trīs dažādi apģērba gabali un tad atkal pieci citi uzvilkti. Lai "uztankotu" bērnu ceļam un lai nenāktos barot kaut kur mašīnā, pavisam negaidīti un bērnam neizprotami viņam mutē tiek iebāzts pups vai pudele. Viņš kaut ko norij. Tā kā mammai nav daudz laika, tad iespējams netiek sagaidīts, kamēr viņš paēd līdz galam un kamēr atnāk atraudziņa. Tālāk mazais tiek iebāzts autosēdeklītī, kur tiek mazliet pastaipīts un pabakstīts, kamēr visas sprādzes aizsprādzētas. Sēdeklis ar visu bērnu nonāk liftā (atkal skaņas un spoža gaisma) vai pārvietojas pa ielu (tas pats). Sēdeklis tiek piesprādzēts, un auto motora skaņas sola atvieglojumu. Mazais klausās un lēni laižas miegā. Tikko dziļi iesnaudies, viņš atkal tiek izņemts no mašīnas. Seko viss tas pats, kas iepriekš, tikai apgrieztā secībā. Viesību troksnis — īstenībā tāds ir jau tad, ja kopā sanākuši vairāk nekā 3 cilvēki. Visi par mazuli ir sajūsmā! Tātad — visi grib viņu paturēt rokās, pie viena vēl pakutināt un skaļi uzrunāt. Kaut kur pa vidu viņš vēl dabū ēst. Vairāki viņa mēģinājumi iemigt ir pārsvarā neveiksmīgi vai arī pagulēt sanāk ļoti īsi. Tālāk vēlreiz tas pats — saģērbties, autosēdeklis, mašīna, iemigšana, izņemšana no sēdekļa, izģērbšana un tai beidzot varētu sekot miers, taču tā vietā mazulis raud sarkans palikdams. Vecāki saskatās — atkal briesmīgās kolikas!

Parasti vecāki, kam ir pārmērīgi raudošs mazulis, dara nevis par maz, bet tieši otrādi — par daudz.

Kā pats sev palīdzēt spēj mazulis, pār kuru gāžas visdažādāko iespēju lavīna? Viena no efektīgākajām stratēģijām, ko mazs bēbītis izmanto, lai nesajuktu prātā, ir daudz gulēt. Tas ir tas, ar ko viņš pārsvarā nodarbojas savas pirmās divas dzīves nedēļas. Daba šajās divās nedēļās palīdz bērniņam vēl divos veidos — viņš slikti redz (tikai 25 cm attālumā, lai redzētu savas mammas seju, kad tā viņu tur rokās) un slikti dzird. Savā ziņā šīs nedēļas viņš dzīvo kā vatē ietīts, tikai pamazām skaidrākas apkārt kļūst skaņas, krāsas, formas. Sešu nedēļu vecumā, kas parasti ir laiks, kad ikvakara raudāšanas sasniedz savu kulmināciju, mazulis sāk redzēt arī tālāk esošus objektus. Priekškars paceļas un gūzma iespaidu gāžas viņam pāri.

Vienīgais, ko mazais bērniņš var darīt, ir novērsties. Aizskriet viņš nevar, pateikt NĒ viņš nevar, taču, ja spēcīgais kairinājums nebeidzas, tad vienīgais, ko viņš var, ir raudāt. Bet paša raudāšana bieži viņu padara vēl nelaimīgāku. Tam mēdz piepalīdzēt arī vecāki. Tā vietā, lai novērstu pārmērīgo kairinātāju, viņi nereti to vēl pastiprina - vēl skaļāk grabina grabuli, vēl spēcīgāk krata ratus utt. Piedzīvodami, ka tas nepalīdz, vecāki ķeras pie mutes aizbāšanas ar ēdienu vai knupi. Mazulis, kurš jūtas pārprasts, ātrāk vai vēlāk šo piedāvājumu noraida, izspļauj knupi, norij pāris piena malkus un kliedz tālāk. Parasti šai mirklī raudāšana kļūst jau tik spēcīga, ka vecāki ir pārliecināti — kaut kas sāp. Droši vien vēders.

Ir pierādīts arī, ka visi mazuļi pirmajos trīs mēnešos, kuru vecāki sūdzas par lielo vakara raudāšanu, pēcpusdienā un vakarā nepaguļ vairāk par maziem nespēka snaudieniņiem. Un jo mazāk viņi guļ, jo vairāk raud. Šādā vecumā bērnam nomodā starp divām miega fāzēm būtu jāpavada maksimāli pusotra stunda. Taču raudošajiem mazuļiem šie periodi parasti ir garāki. Ir bērni, kuri paši spēj bez grūtībām iemigt, kamēr šiem bērniem iemigšana parasti sagādā lielas grūtības. Viņu vecāki ir noņēmušies ar nēsāšanu, dziedāšanu, ratos vizināšanu utt.

Parasti vecāki, kam ir pārmērīgi raudošs mazulis, dara nevis par maz, bet tieši otrādi — par daudz. Tas izskatās apmēram tā: Mazulis guļ gultiņā un raud. Pienāk mamma, izceļ mazo no gultiņas un jautā: "kas ir noticis? Kāpēc tu raudi?" Mazais uz brīdi nomierinās, pēc tam raud atkal. Mamma jautā vēlreiz, šoreiz bērns turpina raudāt bez apstājas. Mamma pārliek mazuli pār plecu, viņš uz īsu brīdi nomierinās, tad raud atkal. Iesaistās tētis. Viņš rāda mazulim grabuli. Mazais apklust un skatās. Tētis grabina un runājas. Klusumu pārtrauc jauns kliedziens. Mamma iedod bērnu tētim. Viņš pieiet pie spoguļa un jautā: "kas tas tāds ir, kas te tā raud?" Bērns turpina raudāt. Tētis sāk nēsāt mazu pa istabu, rādot dažādas lietas. Pie iedegtas galda lampas liekas, ka bērnam jau sākas histērija. Tēvs nopūšas un jautā: "kad viņš pēdējo reizi ēda?" Mamma atceras, ka tas ir bijis salīdzinoši nesen, taču pieliek mazo pie krūts. Viņš norij dažus malkus un kliedz atkal. "Atkal kolikas!" nopūšas vecāki.

Būtībā vecāki ir ļoti centušies, taču viņi nav ņēmuši vērā būtisku lietu — šādi varētu mierināt mazuli no četru piecu mēnešu vecuma, taču ne jaunāku. Mazulis pirmajos trīs mēnešos ar šādām mierināšanas stratēģijām tiek pārstimulēts tik ļoti, ka reizēm nav nomierināms stundām.

Kas var palīdzēt mazajiem jūtīgajiem bērniņiem nomierināties:

    * gultiņā viņa guļasvietu ierobežot ar pakaviņu vai sarullētu segu drošākai sajūtai, kas atgādina ciešu sakļāvienu mammas vēderā,

    * satīt bērnu autiņā vai segā tā, lai viņš nesatrauktu sevi ar nekontrolētajām savu roku un kāju kustībām,

    * nēsāt mazuli iesietu lakatā jeb slingā, tādējādi tiek ierobežotas uztraucošās paša kustības, pārvelkot lakatu pāri sejiņai zūd arī vizuālie un mazinās audiālie kairinātāji, mamma ir turpat blakus, ko var dzirdēt pēc viņas elpas un sirdspukstiem un sajust pēc smaržas (tas nepalīdzēs, ja laikus jau mazo pie tā nebūsiet radinājuši, bērns, kurš ir jau ilgi raudājis, pēkšņi ielikts lakatā nenomierināsies),

    * šūpošana,

    * ŠŠŠ - skaņas,

    * zīšana. Vienalga vai ļaut zīst savu rociņu vai piedāvāt knupīti, taču ne vienmēr zīšanu uzreiz aizstāt ar ēšanu.

Svarīgi būtu saprast, ka vecāki nav vainīgi pie tā, ka viņiem ir tik jūtīgs mazulis! Tas, ka draugiem tā nav vai ar viņiem pašiem tā nav bijis, vēl nenozīmē, ka viņu bērns raud, jo viņi ir neprasmīgi vecāki. Pētījumi ir parādījuši, ka no kolikām var ciest arī trešais vai piektais to pašu vecāku bērns, kamēr pārējie iespējams bijuši mierīgi. Tomēr, ja ģimenē ienācis bērniņš, kam ir tā saucamās kolikas, vecākiem būtu jāmēģina respektēt šī bērna jūtīgumu pret apkārtējo pasauli, tādējādi palīdzot gan mazulim, gan sev.

Kad manai pēdējai meitiņai pirms pāris mēnešiem ārste ieteica nopirkt labos pilienus aptiekā, es apņēmos vairāk ieklausīties viņas vajadzībās un sargāt viņu no apkārtējās pasaules uzmācīgās ielaušanās viņas vēl trauslajā ķermenītī. Daudz nēsāju viņu lakatā, lai arī tas tiek visapkārt vērtēts ļoti pretrunīgi ("ko var šitā mocīt bērnu!", "vai tad pašai nemaz nekas nav jādara, ka bērns visu laiku klāt piesiets!", "šitā jau viņš nemaz nevar attīstīties!", "ko darīsi, kad pieradīs, bet nevarēsi vairs panest?" utt.). Es cenšos atteikties no pasākumu apmeklēšanas un nedot viņu rokās cilvēkiem, kas grib "tikai īsu brīdi paturēt" (tieši brīža īsums bieži kļūst par problēmu). Kad redzu, ka piedzīvotais vienalga ir bijis par daudz, palīdzu viņai aizmigt, uzliekot salocītu autiņu uz acīm, lai jauni iespaidi nenāk klāt jau esošajiem. Bet tikko pamanu, ka viņa berzē acis vai ausis vai žāvājas, lieku ratos vai gultiņā pagulēt. Mēs iztiekam bez pilieniem. :)

Autore: Vita Kalniņa, psiholoģe, centra LĪNA vadītāja, 3 meitu mamma