Trīs mēnešus vecs mazulis grib tikai uz rokām. Vai izlutināts?

Mums raksta kāda portālā mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma:

"Manai meitiņai tūlīt būs 3 mēneši, un viņai ļoti patīk būt uz rokām. Bet nu jau man sāk likties, ka esmu viņu par daudz pie tā pieradinājusi. Ja meitiņu paņemu uz rokām, tad sēdēt nedrīkstu, sāk čīkstēt, kad pieceļos kājās, viss kārtībā. Brīžiem pat uz tualeti nevaru aiziet, jo, kā nolieku gultiņā, tā sāk raudāt. Pirms kāda laika dzirdēju, ka bērniņu līdz 6 mēnešu vecumam nevar izlutināt, nēsājot uz rokām, ka vairāk bērnu ņemt rokās ir pat ieteicams. Kā rīkoties šai situācijā?"

Atbild psiholoģe Laila Kalniņa:

"Šis tiešām ir aktuāls jautājums māmiņām, un dažādās diskusijās piedāvātie varianti nereti ir gandrīz pretēji. Arī Jūs uztraucieties par to, vai nēsājot mazuli uz rokām, viņš varētu pārlieku pie tā pierast. Protams, mazuļi pierod pie nēsāšanas uz rokām un nereti neatlaidīgi to arī pieprasa. Tā varētu būt laba zīme tam, kā rīkoties māmiņai, bet papildus vēl modri jāsaglabā arī savas sajūtas par bērniņa vajadzībām. Nenoliedzami mammas fiziskā klātbūtne bērnam vēl ilgu laiku pēc dzimšanas ir ļoti nepieciešama, – tā palīdz nomierināties, justies drošībā, justies mīlētam. Un ir bērni, kuri gluži vai pieprasa nēsāšanu uz rokām un ir bērni, kuriem tas nav tik ļoti nepieciešams jau no dzimšanas. Tātad bērniņš jau no zīdaiņa vecuma pats spēj pieprasīt kaut ko savu vajadzību apmierināšanai. Ja nēsāšana uz rokām iegājusies vairāk kādu māmiņas motīvu virzīta, piemēram, ja nēsāšu bērnu uz rokām, tad būšu labāka māmiņa, darīšu tā, kā citas mammas iesaka, tā labāk palīdzēšu savam bērniņam, tad bērns var pierast pie tā, ko viņam piedāvā. Svarīgi ir sekot līdzi bērna vajadzībām!

Ja nēsāšana uz rokām iegājusies vairāk kādu māmiņas motīvu virzīta, piemēram, ja nēsāšu bērnu uz rokām, tad būšu labāka māmiņa, darīšu tā, kā citas mammas iesaka, tā labāk palīdzēšu savam bērniņam, tad bērns var pierast pie tā, ko viņam piedāvā.

Un, tātad, ja bērns tagad pieprasa, lai viņu nēsā uz rokām, tad iespēju robežās tas ir jādara, mēģinot sajust bērna patiesās vajadzības, tomēr stingri paturot prātā un neaizmirstot arī pašas māmiņas sajūtas. Apkopojot visu iepriekšminēto un pasakot to pavisam vienkārši, – jācenšas dzīvot tā, lai labi ir bērnam un mammai. Maz ticams, ka bērniņš jutīsies labi, ja mammai no nēsāšanas sāpēs mugura vai ļoti iekavēsies kādi mājas darbi, no kā izmainās māmiņas noskaņojums, ko, savukārt, lieliski uztver un atspoguļo mazulis. Lai neveidotos šis apburtais loks, mazuļa aprūpei ir jābūt adekvātai un balstītai uz sajūtām. Un māmiņas sajūtas parasti ir ļoti precīzas, ja vien galvu nesajauc citu mammu pieredze, bet tā ir par citu bērniņu un citu mammu! Adekvāta jeb atbilstoša mazuļa aprūpe ir arī tad, ja mazulim atļauj paraudāt, kad māmiņa tiešām viņu nevar paņemt uz rokām, toties bērniņš var dzirdēt mierinošo māmiņas balsi, pamazām mācīties paciesties.

Katram mazulim laika posms, kad ir vēlēšanās atrasties mammas rokās, ir stipri individuāls, bet visbiežāk šī vēlme mazinās, kad bērniņš sāk sēdēt, un viņa pasaules redzesloks stipri paplašinās. Mazulis vēlas aptaustīt, tikt kaut kur un tad gan būtu vietā ieteikums, – ir brīdis mazuli laist ārā no rokām, saglabājot bērnam drošu pasauli!"