Fizioterapeite Klaudija Hēla: Vai tu ieklausies savā zīdainī?

„Kaut arī zīdainis neprot runāt, viņš atbild — smaida, raud, saviebjas, ar rokām parāda, ka kaut ko negrib, ziņkāri skatās, viņš var arī aizmigt, ja ir garlaicīgi. Zīdaiņiem, par priekšlaikus dzimušiem, ir tik daudz zīmju — viņi ar rokām aizver acis vai ausis. Tas ir sekundes jautājums, viņš parāda emocijas, tad nopūšas, un tur vari viņam skarties klāt. Jo viņš ir sapratis, ka viņu ciena.

Vienmēr iesaku iedomāties sevi bērna vietā — tu no rīta guli saldā miegā, kāds ienāk, iededz gaismu, skaļi uzsauc vai uzliek uz ādas aukstas rokas, un tev jābūt mierīgai, sirdsdarbībai normālai, elpošanai vienmērīgai. Tas nav iespējams! Bet cik bieži mēs tā darām saviem bērniem? Te arī ir atbilde — nevajag gaidīt, ka pret mums bērns izturēsies citādi. Ja rīkojamies necienīgi pret bērnu, nevaram cieņu gaidīt pretī. Ja zinu, ka bērnam nepatīk spilgta gaisma, man viņš jāmodina ar klusinātu gaismu un mīļiem vārdiem. Sākumā tas no vecākiem prasa daudz laika, spēju organizēt. Bet, tikko bērns saprot, ka tas nostrādā, viņš to neizmanto, jo mēs pēc būtības neesam ļauni cilvēki, mēs nedzimstam, lai kādam nodarītu pāri. Mēs gribam sadarboties, būt mierīgi, nevis kliegt viens uz otru, kaut gan tas diemžēl ir iedarbīgi.

Ja jūs prasītu vecākiem, kāda ir pazīme, ka bērns grib ēst, lielākā daļa teiktu — raudāšana. Bet, ja cilvēks raud aiz bada, tas jau ir izmisums. Viss ir nokavēts!

Jau zīdaiņa vecumā cilvēks iemācās — ja es kliedzu, tad esmu ievērojams. To iemācīt var ļoti vienkārši — neiedziļinoties bērnā. Ja jūs prasītu vecākiem, kāda ir pazīme, ka bērns grib ēst, lielākā daļa teiktu — raudāšana. Bet, ja cilvēks raud aiz bada, tas jau ir izmisums. Viss ir nokavēts! Vēlmi ēst bērns parāda ar dažādām zīmēm — čāpstināšanu, roku kustināšanu. Viņš čāpstina arvien skaļāk un skaļāk un tad saprot — es te čāpstinu un kustinu rokas jau piecas minūtes, bet neviens nenāk, labi, pabļaušu. Viņš iekliedzas, momentā ierodas mamma, un viņš dabū ēst. Secinājums — turpmāk jākliedz! Nākamreiz viņš pamostas un kliedz uzreiz, jo saprot — tas ir vienīgais veids, kā saņemt uzmanību.

Tieši tāpēc esmu pārliecināta — ja mēs no paša sākuma ar cieņu attiektos pret saviem bērniem, sabiedrība ar laiku mainītos un nebūtu tik negatīva.

Bet šo visu es nezināju, kad auga mani bērni. Nedomāju, ka galīgi nošāvu greizi, kaut gan daudzas lietas esmu nokavējusi. Es nepadomāju, kā pārtinu savu bērnu, neparādīju viņam autiņbiksītes un nepastāstīju, ko darīšu. Vienkārši ātri izdarīju, tāpēc, ka vajadzēja. Neaizdomājos, ka zīdainis varētu saprast, kas pašlaik notiek, ka viņš ar laiku iegaumēs, kāpēc tu viņu liec uz pārtinamā galda, kāpēc parādi kaut kādu auduma gabaliņu. Bet viņš sapratīs, ka tagad tiks mainītas autiņbiksītes, nevis tīrītas acis.”

Fragments no sarunas ar fizioterapeiti Klaudiju Hēlu, žurnāls Veselība, janvāris 2011.