Vai jāsteidz atradināt bērnu no krūts, vecāku gultas un knupja?

Gribu, lai mazais iet uz podiņa!
* „Dēliņam ir 1,3 gadiņi, bet uz podiņa negrib iet! Kad nestaigāja, tad bez problēmām uz podiņa sēdēja. Kā sāka staigāt, tā ceļas no podiņa nost un raud, ja liek atpakaļ. Esam izmēģinājuši arī muzikālo podiņu, bet nekas nemainās!”
* „Manai meitiņai ir gads un četri mēnesīši, nekādi nevaram iemācīt bērnu iet uz podiņa. Kā apsēdina viņu uz podiņa, tā bērnam sakas histērija, nopirkām viņai podiņu ar mūziku, bet nekādas izmaiņas.”
* „Manam bērniņam ir jau 1,9 gadiņi, bet ar podiņmācību mums galīgi neiet, mazā neparko negrib sēsties uz podiņa, tikai pamperi! Sākumā domāju, ka varbūt podiņš nepatīk, nomainīju, bet tā pat nekā! Mana mamma mani  kaunina, vīra radi arī, par to ka neesmu iemācījusi mazo uz podiņa iet, bet ko es varu padarīt, ar skoču taču pie poda nelīmēšu!”

Galvenais ir pamazām likt bērnam saprast, ka tad, kad viņš jūt vajadzību, viņam jāiet uz podiņa, nevis jāturpina spēlēties.

Nevar noliegt, ka speciālistu viedokļi mainās, pamatojoties uz vispārējo situāciju un attīstību pasaulē. Kad es biju bērns, reti kurš mazulis staigāja ar autiņiem līdz divu vai trīs gadu vecumam, bet šodien tas nav nekas neparasts. Visticamāk izskaidrojums meklējams kvalitatīvajos autiņos, kas tagad mums vecākiem par lielu prieku tiek ražoti. Tie uzsūc mitrumu tik efektīvi, ka bērns nejūt pilnīgi nekādu diskomfortu. Tieši tāpēc šodienas vecākiem īpaši uzmanīgi jāvēro savi bērni, lai saprastu, kad viņi varētu būt gatavi podiņā apzināti atstāt rezultātu vai informēt vecākus par vajadzību apmeklēt tualeti. Galvenais ir pamazām likt bērnam saprast, ka tad, kad viņš jūt vajadzību, viņam jāiet uz podiņa, nevis jāturpina spēlēties. Ja tas ir iespējams, bērnam dienas laikā vajadzētu atļaut staigāt bez autiņa, jo tad viņam būs daudz vieglāk saprast, kurā brīdī viņam ir nepieciešamība pēc tualetes apmeklējuma. Bez tam, viņš pamazām novērtēs, ka bez autiņa staigāt ir daudz jaukāk un brīvāk, un varbūt pats nevēlēsies to vilkt. Visvienkāršāk to ir realizēt vasarā, kad ir mazāk drēbju. Varbūt bērns izrāda interesi par sēdēšanu uz podiņa, bet rezultāta nav. Šajās situācijās jums jāapbruņojas ar pacietību. Ja bērns brīvprātīgi vēlas sēdēt uz podiņa, viņam jāļauj to darīt, lai arī tas aizņem daudz laika. Bieži vien no sēdēšanas līdz rezultātam jāgaida vairāki mēneši. Psiholoģe Laila Kalniņa uzsver, ka „dažu bērnu temperaments ir tāds, ka viņi ātri sajūt vajadzību darīt kādas lietas regulāri, bet dažiem bērniem tas neizdodas, bet vecāki var palīdzēt to iemācīt. Jā, no vecākiem tas prasa neatlaidību, mieru un pārliecību un tikai tas nodrošina pozitīvus rezultātus. Viss joprojām ir procesā – uz lielāku mazuļa patstāvību.”

Mazais joprojām prasa knupi…
* „Mums ir 1 gads un 2 mēneši, baroju vēl aizvien ar krūti. Knupīti meitiņa lieto tikai pirms gulētiešanas un naktī, kad ieraudas, tad arī nedaudz pasūkā. Šovakar pirmo reizi mēģināju aizmidzināt bez knupja, bet  nekas nesanāca, dusmojās, pat ļoti – viņas iemīļotais mazais spilventiņš gāja pa gaisu. Varbūt man nedaudz nogaidīt un tad vēlreiz mēģināt atradināt? Esmu jau ar viņu runājusi par to, stāstījusi, ka knupīti atdosim mazajam bēbītim, pie kura nesen ciemojāmies…”
* „Meitiņai 2,5 gadi un vēl joprojām guļ ar māneklīti (knupīti). Mēģināju dažādas metodes, lai atradinātu – ar pipariem, slēpu, pat griezu uz pusēm – tāpat nelīdz. Vienalga pieprasa un ļoti raud! Varbūt ir kādi ieteikumi? Man būtu par to jāuztraucas?”
„Dēliņam ir 1,8 mēneši, un vēl joprojām nevaru atradināt no knupīša. Esmu izmēģinājusi jau daudz ko, bet bez rezultātiem... Nedodot krīt gar zemi un spiedz, un nekas neatliek, kā iedot knupi!”

Daudzi speciālisti mēdz jokot, ka uz skolu neviens ar knupi, pudeli vai autiņbiksītēm nav aizgājis.

Jebkura atradināšana ar varu rada nevajadzīgu stresu gan vecākiem, gan bērnam. Daudzi speciālisti mēdz jokot, ka uz skolu neviens ar knupi, pudeli vai autiņbiksītēm nav aizgājis. Atradinot no māneklīša, jāievēro konsekvence un mīļums, jāpaskaidro, kāpēc vairs nav māneklīša. Ja atradināšanas process ir uzsākts, vecākiem jāiztur līdz galam un jābūt nepiekāpīgiem.  Var izmantot pierunāšanas stratēģiju — knupi tikai mājās, bet ciemos, ejot laukā, veikalā un citās šādās vietās — nē. Var sarunāt, ka knupis tiek atdots kādam dzīvnieku mazulim, jo tam to vajag vairāk, var atdot atkritumu mašīnai vai kādam putnēnam. Ir jādomā, ar ko aizstāt bērnam māneklīti — vairāk uzmanības, dažādas nodarbības. Tomēr jāatceras, ja kāda pieeja ir derīga vienam bērnam, tā neder otram. Ieklausies bērnā! Nereti mazulis labi zina, kas viņam vajadzīgs. Varbūt tavam bērnam knupis ir vajadzīgs ilgāk kā viņa vienaudžiem.

Vairs negribu barot ar krūti
* „Manam puikam palika gadiņš, bet joprojām ņammā manu pieniņu. Aizmieg, tikai ēdot no krūts. Pa nakti mostas pāris reizes un aizmieg tikai tad, kad dabūjis manu pieniņu... Kā atradināt bērniņu? Es pat nevaru iztēloties, kā savādāk viņš aizmigtu?”
* „Manai meitiņai ir 10 mēneši un dažu iemeslu dēļ domāju, ka būs labāk, ja atradināšu no krūts. Pa dienu viņa dūšīgi ēd visu ko, uz nakti dodu pupu un pa nakti viņa ceļas kādas 3-4 reizes padzerties pupu. Mēģināju viņai iebarot maisījumu pirms gulētiešanas, bet nekā, sāka bļaut.  Beigās iemiga, pamodās pēc 2 stundām, mēģināju atkal dot maisījumu, bet meita sāka bļaut, tad iedevu pupu, un viss kārtībā… Kā atradināt no pupa?”

Ir pilnīgi normāli, ja bērns dienas gaitā un īpaši pirms aizmigšanas nedaudz pazīž krūti. Šie īsie mirkļi palīdz radīt bērnā drošības sajūtu, ir patīkami, turklāt mātes pienā vēl arvien ir uzturvielas, kas nepieciešamas bērnam.

Nav noslēpums, ka zīdīšanas kā emocionālas tuvības brīža nozīme ir ļoti liela. Tāpēc noteikti nevajag pakļauties radu vai draugu ieteikumiem beigt krūts ēdināšanu. Psiholoģe Laila Kalniņa teic: „Gandrīz katrs jau paaudzies bērniņš cieši turas pie savām „tiesībām” – es gribu aizmigt ar mammas krūti un es to pieprasu! Ir ļoti labi saprotams, ka bērns raud, jo tādā veidā pauž savu neapmierinātību, bet mammai ir jāmēģina šo raudāšanu izturēt, mierināt un runāt ar bērniņu.” Jebkurā gadījumā visticamāk, ka šī atdalīšanās no krūts nenotiks tik mierīgi un viegli, tomēr nebaidieties no bērna emocijām (raud, varbūt dusmojas, kaut ko saka, pieprasa), jo bērniņš protestē pret ierasto ērtību zaudēšanu, nevis pret tevi kā mammu. Aizmiegot pie krūts, bērniņi vairāk bauda to īpašo tuvību ar mammu, īpašo drošību, ko tu noteikti spēj dot arī citā veidā. Ja ir ļoti grūti vakaros „atdalīties”, varbūt ir iespēja lūgt citu tuvinieku palīdzību bērnu nolikt gulēt, tomēr varbūt ir iespēja tik strauji nepārtraukt barošanu ar krūti. Ir pilnīgi normāli, ja bērns dienas gaitā un īpaši pirms aizmigšanas nedaudz pazīž krūti. Šie īsie mirkļi palīdz radīt bērnā drošības sajūtu, ir patīkami, turklāt mātes pienā vēl arvien ir uzturvielas, kas nepieciešamas bērnam. Mazulis augs, līdz vienā dienā krūts viņam vairs nešķitīs nepieciešama, tā vienkārši aizmirsīsies.

Laiks gulēt savā gultā!
* „Lieta tāda man dēliņam ir nedaudz pāri 7 mēnešiem, bet viņš pa nakti negrib gulēt savā gultiņā. Stundu apmēram paguļ un tad ir augšā no skaļiem kliedzieniem... Kad ielieku sev blakus gultiņā guļ kā eņģelītis. Nekādi nevaru piedabūt, lai viņš gulētu savā gultiņā.”
* „Mums ir 6 gadus vecs dēls, bet puika negrib gulēt savā gultā. Interesantākais tas, ka pirms tam gulēja, bet tagad kā traks uz vecāku gultu. Tikko aizsāku sarunu, sākas niķi un stiķi.  Vienmēr cenšamies uzklausīt viņa intereses un vēlmes, attiecīgi spējām dot visu, ko vēlas un kas vajadzīgs. Arī savstarpējā saskaņā viss kārtībā, nav konfliktu, nav strīdu un attiecībās īsāk sakot sadzīvošanas problēmu nav.”
* „Dēls (3.6 g. v.) jau krietnu laiku atsakās gulēt naktīs savā gultā, nemaz nerunājot, ka savā istabā! Bija jau laiks, ka pierada gulēt savā istabā un pat ar prieku to darīja, bet tad saslima un loģiski bija tā rīcība, ka ņēmām mazo pie sevis gultā, jo naktī bija vismaz 4 reizes jāceļas augšā, lai dotu zāles. Tagad dēliņš jau ir vesels, bet uz savu gultu pilnīgi kategoriski atsakās iet čučēt!”

Aizmigšana bērnam ir kaut kas vairāk nekā tikai atpūta pēc dienas darbiem. Bērns vēlas aizmigt drošā vietā, kas viņam nozīmē vietu, kur ir viņa vecāki.

Psiholoģe Ineta Tunne aicina pārdomāt, kā varētu panākt to, ka bērniņš pats vēlas atkal gulēt savā gultiņā? Varianti:
1. Tu lasāt priekšā pasaku, pirms iemigšanas sarunājot, ka pēc tam būs jāguļ. Ja tas patiks, viņš būs gatavs tādam kompromisam varbūt vienojieties, ka neizslēgsiet gaismu, kādreiz bērnam var nepatikt gulēt tumsā.
2.Varētu būt arī pasaka vai multfilma, kas ieskaņota-diskā vai datorā var to noskatīties. Bet tev noteikti jābūt kopā ar bērnu šīs 15-20 minūtes. Viņa drošības izjūta ir tava klātbūtne, vari paturēt rociņu, apkampt. Iepriekš vienojieties, ka tad, kad filma beigsies, būs jāiet gulēt. Bērnam, tāpat kā pieaugušajiem, ir jāzina, kas viņu sagaida. Tas protams, nav sarunājams ar 7 mēnešus vecu mazuli.
3.Bērns paguļ kopā ar vecākiemlielajā gultā kādas 15-20 minūtes un Jūs sarunājat, ka, pēc tam katrs gulēs savā gultiņā, noteikti vajadzēt kādu mīļmantiņu, ko viņš var paņemt līdzi savā gultiņā.
Tev jābūt radošai un jāmeklē visatbilstošākais variants tieši tavam bērniņam.
Aizmigšana bērnam ir kaut kas vairāk nekā tikai atpūta pēc dienas darbiem. Bērns vēlas aizmigt drošā vietā, kas viņam nozīmē vietu, kur ir viņa vecāki. Kādēļ viņam to liegt? Tašu tas nenozīmē, ka nevajag ieviest noteikumus un noteiktu kārtību.


Izmantotā literatūra: Zaiga Strautmane, Ikdiena ar Mazuli – praktiski padomi mazu bērnu vecākiem, R.: Jumava, 2008.