Mammas viedoklis: Vai nepārprotam un nepārspīlējam ar krūtsbarošanu "‬pēc pieprasījuma‭"

Divu ar pus gadu garumā esmu izbaudījusi dažādus krūtsbarošanas pigorus, ko negribētu atkārtot, tāpēc pārlasīju pieejamo informāciju, meklēju jaunu un secināju, ka šobrīd modernā “zīdīšana pēc pieprasījuma” nebūt nav tik viennozīmīga un pašsaprotama, turklāt nereti jaunās, ļoti centīgās māmiņas noved nevēlamos strupceļos.

Ko īsti nozīmē “zīdīšana pēc pieprasījuma”?
Tas nozīmē, ka jūs bērnu zīdāt tad, kad viņš rāda, ka ir izsalcis jeb kad vien viņš prasa ēst. Šis termins “pēc pieprasījuma” gan sarunās, gan rakstos figurē bieži, toties daudz retāk tiek uzskaitītas zīmes, kā tad mazais cilvēciņš dod ziņu par savu izsalkumu. Tās ir: mutītes atvēršana un čāpstināšana, mēles izbāšana, rociņu tuvināšana mutei, galviņas mētāšana no sāna uz sānu. Skaļa brēkšana, ko jaunās māmiņas kļūdaini uzskata par galveno izsalkuma pazīmi, atskan tikai tad, kad viņš jau ir kārtīgi izbadējies. Vērīga māmiņa līdz tam jau sava mazuļa dotās zīmes būs nolasījusi un krūti iedevusi. Tomēr raudāšanai visbiežāk ir pavisam citi iemesli, nevis izsalkums. Ja jaundzimušais raud neilgi pēc ēšanas, tas varētu būt nomaldījies gaisa burbulis, kas spiež (jāpalīdz uztaisīt atraudziņu) vai bēbīšu grēmas (reflux), kas ir sāpīgas. Savukārt, ja raudāšana vienmēr notiek vienā un tajā pašā laikā un ir ilgstoša, tās var būt kolikas; vēl citos gadījumos raud diskomforta dēļ (auksti, karsti, slapjš autiņš), vai arī nepieciešams ciešs, fizisks kontakts ar māmiņu vai tēti. Vakarpusē zīdainīši bieži raud daudzo dienas iespaidu dēļ, bet lielāks mazulis raud arī no garlaicības!

Skaļa brēkšana, ko jaunās māmiņas kļūdaini uzskata par galveno izsalkuma pazīmi, atskan tikai tad, kad viņš jau ir kārtīgi izbadējies.

Cik bieži?
Rakstos ne vienmēr tiek minēti arī barošanas biežuma atskaites punkti, kas veseliem, pilnībā iznēsātiem jaundzimušajiem ir 8 – 12 ēdienreizes diennaktī, bet var būt arī vairāk (apmēram ik pēc 1,5 līdz 3 stundām). Ēdināšanas ar krūti eksperte Dace Zavadska iesaka paturēt prātā: ja jaundzimušajam starp ēdienreizēm ir mazāk nekā stunda vai ēdienreize ilgst ilgāk par stundu, kaut kas nav kārtībā. Pakāpeniski ēdienreižu skaits jāsamazina, jo mazulis pamazām kļūst stiprāks un vienā reizē īsākā laikā spēj izzīst lielāku piena daudzumu. Piemēram, 2 mēnešu vecu bērniņu droši var barot ik pēc 3 stundām, bet 6 mēnešu vecumā zīdaiņi jau ir tik attīstīti, ka arī dienas laikā var nejust izsalkumu pat 4 stundas. Ja mamma, bērnam augot, nemaina krūtsbarošanas intervālus un bieži liek mazo pie krūts, viņa, pašai neapzinoties, zīdainīti var izlolot par biežo uzkodēju, proti, par tādu, kas pierod pie pupa bieži panašķēties, bet tā arī kārtīgi nepaēd. 5 minūtes paknakstās un gatavs, bet pēc 2 stundām mazais atkal grib panašķoties un to pieprasa ar skaļu brēkšanu. Tā bērns dzīvo bez kārtīgām brokastīm, pusdienām, vakariņām, visu dienu un arī nakti knakstoties...
Par ēdienreizes ilgumu pastāv uzskats: ja zīdainis ir pareizi pielikts pie krūts, lielākā daļa bērnu nepieciešamo piena daudzumu saņem pirmajās 10-15 minūtēs (tikko dzimušam bērniņam, protams, būs vajadzīgs ilgāks laiks).

Ēdināšanas ar krūti eksperte Dace Zavadska iesaka paturēt prātā: ja jaundzimušajam starp ēdienreizēm ir mazāk nekā stunda vai ēdienreize ilgst ilgāk par stundu, kaut kas nav kārtībā.

Krūts kā mierinājums
Lai arī daudzi zīdīšanas speciālisti uzsver, ka krūts ir ne tikai ēdiens, bet arī mierinājums, jaunajām mammām aktuāls varētu būt jautājums, vai tiešām krūti izmantot kā mierinājumu un cik ilgi, vai tomēr labāk bērnu radināt pie knupīša. Krūts kalpo kā mierinājums, zīšanas refleksa apmierinātājs, ja bērns pēc maltītes joprojām tur krūti (kaut arī izskatās paēdis, ir beidzis zīst un norīt pienu), spēlējas ar krūtsgalu, snauduļo jeb, kā tautā mēdz teikt, “karājas pupā”. Piekrītu speciālistiem, ka krūti kā mierinājumu var izmantot bērniņa adaptācijas periodā – pirmajā, varbūt arī otrajā mēnesī, taču jāraugās, lai tas neieilgst, un kādā brīdī krūts tomēr sāk nozīmēt galvenokārt ēdienu. Ja mazulim ļaus zīst, kad izsalkums jau ir remdēts, ar laiku viņam vajadzēs krūti, lai aizietu gulēt pa dienu, uz nakti, kā arī jebkuros citos kreņķīgākos apstākļos. Ilgtermiņā tas var kļūt nogurdinoši māmiņai un “lāča pakalpojums” mazulim. Manam otrajam mazulim dzemdībās ap kaklu bija aptinusies nabassaite, tāpēc viņš likās vairāk saudzējams un mierināms; devu viņam krūti padsmit reizes diennaktī, kā rezultātā puisis regulāri pārēdās un atvēma ar strūklu. Svara pieaugums pirmajos mēnešos arī bija varens – katru reizi krietni vairāk nekā kilo... Tagad saprotu, ka tas bija par daudz un par traku, lai gan jāatzīst, ka otro bērnu, šādi pārbarojot, nepieredzēju nevienu “piena krīzi”.

Barošana naktīs
Īpašs un bieži vien arī sāpīgs jautājums ir barošana naktīs. Miega struktūra nosaka to, ka miega fāzes maiņas brīdī zīdaiņi paknosās un izdod skaņas – tas ir dabiski. Lielāks mazulis, kas dienā apguvis, piemēram, rāpošanu, arī miegā var rāpot. Ne katra knosīšanās nozīmē, ka mazulis ir izsalcis vai viņam vajag kaut ko palīdzēt, taču nogurušās, pārlieku apzinīgās mammas bieži vien pie pirmajām skaņām vai uzsauciena liek bērnu pie krūts, tādējādi veidojot pieradumu ieslīgt miegā nevis pašam, bet tikai ar krūts palīdzību. Speciālisti uzskata, ka apmēram jau no 3 līdz 4 mēnešu vecuma pa dienu labi paēdis mazulis var nogulēt bez ēšanas 5 līdz 6 stundas, bet no 6 līdz 9 mēnešu vecuma bērns ir spējīgs nepārtrauktā nakts miegā pavadīt pat 8 līdz12 stundas. Ja mazulis iepriekš gulējis labi, taču naktīs sāk mosties un šķiet patiešām izbadējies, pareizā taktika būtu risināt ēšanas jautājumu pa dienu (palielinot pieniņa tilpumu krūtīs un vienā ēdienreizē nodrošinot vairāk), nevis uzsākt nakts barošanu maratonu.

Ļoti spilgti atceros savas izjūtas, kad kārtējo reizi naktī bija pamodies mans tolaik apmēram 10 mēnešus vecais dēlēns, es nopūtos un pogāju vaļā pidžamu, bet viņš nopūtās un sāka zīst...

Ja tiek palaists garām šis agrīnais brīdis, kad no krūts ēšanas naktī var viegli atradināt, vēlāk tas var būt arvien grūtāk gan fiziski (piemēram, bērns vairākas naktis jāmierina uz rokām), gan emocionāli (jāklausās nesapratnes pilnā raudāšanā – kāpēc man netiek dots pups? Es savādāk ne-mā-ku aizmigt!). Zīdīšanas konsultanti uzstājīgi propagandē nakts ēšanas daudzu mēnešu garumā, argumentējot ar mierinājumu, drošības sajūtu, ko bērnam dod pups, arī ar to, ka nakts barošanas vairo pienu, taču es piekrītu to psihologu un pediatru viedoklim, kas uzskata, ka ilgstoša zīdīšana naktīs ir smags pārbaudījums ne tikai vecākiem (parasti tāds bērns ir ērti iekārtojies mammai un tētim gultā pa vidu), bet apgrūtinoša arī pašam mazulim. Ļoti spilgti atceros savas izjūtas, kad kārtējo reizi naktī bija pamodies mans tolaik apmēram 10 mēnešus vecais dēlēns, es nopūtos un pogāju vaļā pidžamu, bet viņš nopūtās un sāka zīst... Atceros arī sava vīra laimīgo seju, kad beidzot bijām atradinājuši savu 1 gadu un 3 mēnešus veco pirmdzimto no nakts ēšanām – izrādās, tas prasīja tikai 3 naktis un nebūt nebija tik grūti! Toreiz, pēc pirmās veselīgā miegā nogulētās nakts, mums abiem hroniskās neizgulēšanās novārdzinātajiem vecākiem bija tikai viens jautājums: kāpēc mēs to neizdarījām jau daudz, daudz ātrāk? Vai tad krūts ir vienīgais veids, kā māmiņa var sniegt drošības sajūtu savam lolojumam?  Ja bērnam vajadzīgs mierinājums, to taču var sniegt, arī viņu paglaudot, paturot rociņu...

Ieradumu veidošana
Trešais bērns, tātad, netiek audzināts “pašplūsmā”, bet daudz skatoties pulkstenī un regulējot gan ēšanas biežumu, gan pa dienu gulētās stundas. Katru dienu visu pierakstu smukā tabulā, lai varētu redzēt kopsakarības un laikus manīt sliktos ieradumus. Tagad zinu, ka šis bērns, piedzimis nedaudz vairāk kā 3000g smags, nemaz nav sīks, bet gana brašs, lai sāktu savu dzīvi, ēdot apmēram ik pēc 2,5 -3h (tas ir – kad jau saregulējies piena daudzums). Tas nebūt nav par retu, ja visu laiku kontrolē, vai autiņbiksītes kārtīgi piečurātas un vai krūtis nekļūst patukšākas. Esmu izglītota mamma – ja redzu, ka mazais čurā retāk vai sajūtu “piena krīzi,” uzreiz lieku zīdaini pie krūts biežāk un ļauju, lai piena daudzums pavairojas, taču, kad tas noregulējies, atkal pamazām atgriežamies vecā režīma sliedēs. Zinu, ka visvieglākais režīms jau kopš pirmajām dienām ir tāds, kas sākas ar pamošanos, tad ēšana, nomods un gulētiešana (bez krūts). Krūts atkal uzreiz pēc pamošanās.

Esmu pilnīgi pārliecināta, ka bieži vien tieši mammas pieradina mazuļus pie nelāgiem ieradumiem, jo kādā grūtā brīdī, ķeroties pie “pēdējā” (bet īstenībā – tikai īstermiņā vieglākā) salmiņa, tos ierāda.

Piemēram, šobrīd mans 6 mēnešu vecumu sasniegušais bērns mostas 7.00, kārtīgi paēd pienu, tad 2 stundas dzīvojas nomodā, pēc tam 2 stundas guļ svaigā gaisā uz lodžijas. Mostas 11.00 un atkal ēd (kopš brokastīm pagājušas 4 stundas). Zinu, ka modināt zīdaini nav grēks, un, regulējot dienas miedziņu (vienā reizē ne ilgāk kā 2h), es nodrošinu labu nakts miegu. Zinu arī, ka ir ļoti ērti pamodināt un pabarot mazuli, pirms pati dodos pie miera, lai visiem sanāktu kvalitatīvs miegs nakts pirmajās stundās. Taisnības labad jāpiemin, ka pastarītim, sākot no 4 mēnešu vecuma, uz nakti iedodu pudeli piena maisījuma, lai varu būt droša, ka viņam puncis pilns un man nav jāšaubās par nakts pupošanu. Tas neko nemaina viņa mīlestībā pret krūti, toties atslābina manus nervus.
Jāpiebilst, ka ne es, ne zīdainis no šāda režīma necieš. Režīms nav bubulis, tieši pretēji – zīdainis ir omulīgs, izgulējies, paēdis un dzīvespriecīgs, bet man savukārt nekad nav bijis tik daudz brīva laika, ko nodrošina ilgas un prognozējamas miega “pauzes”! Bērniņam mierinājumu sniedz auklēšana rokās un klēpī, turklāt ir draugs – knupītis. Ja kāds saka, ka bērns knupi neņem, spriežu, ka vecāki nav bijuši pietiekami motivēti vai pacietīgi. Sākotnēji es to piedāvāju tad, kad mazais bija labā garastāvoklī nevis kreņķīgs – tā viņš iepazina knupi ar interesi un sadraudzējās ar to. Visbeidzot esmu pilnīgi pārliecināta, ka bieži vien tieši mammas pieradina mazuļus pie nelāgiem ieradumiem, jo kādā grūtā brīdī, ķeroties pie “pēdējā” (bet īstenībā – tikai īstermiņā vieglākā) salmiņa, tos ierāda.

Nobeigumā es gribētu aicināt mammas būt izglītotām un meklēt informāciju par zīdaiņa attīstību, tai skaitā barošanu, ne tikai interneta forumos, bet arī jautāt bērnu ārstiem, psihologiem un lasīt ārzemju literatūrā.

Profesionāļu palīdzība
Nobeigumā es gribētu aicināt mammas būt izglītotām un meklēt informāciju par zīdaiņa attīstību, tai skaitā barošanu, ne tikai interneta forumos, bet arī jautāt bērnu ārstiem, psihologiem un lasīt ārzemju literatūrā. Protams, ka katrs bērniņš ir savādāks, ļoti reti dzīvē viss notiek “kā grāmatā”. Vēl vairāk – mammām savi mazuļi vienmēr šķiet tik īpaši, ka uz viņiem pilnīgi noteikti nevar attiecināt kaut kādus vidusmēra zīdaiņa sasniegumus... Tomēr turēt par rokai šādu informāciju un pa laikam tajā ielūkoties nav nemaz tik slikta doma. Mani novērojumi liecina, ka anonīmo zīdīšanas konsultantu sniegtie padomi Latvijas interneta vidē var būt dīvaini, pat ļoti mulsinoši un māmiņai ne vienmēr draudzīgi. Te atceros vecmātes Dinas Ceples teikto pirmsdzemdību kursos – pirmos 9 mēnešus pēc dzemdībām hormonālā fona un psiholoģisko īpatnību dēļ mamma nav īsti “savā prātā”, tāpēc nekautrējaties, lūdziet savu partneru, mammu un māsu atbalstu, padomu un palīdzību, kā arī objektīvu skatu no malas. Bērniņa ienākšana ģimenē galu galā ir priecīgs notikums, un, lai arī sākumposmā var rasties sajūta, ka iepriekšējā dzīve ir sagriezusies kājām gaisā, tam nevajadzētu izraisīt ilgstošas nomācošas psiholoģiskas vai fiziskas ciešanas, ko var radīt pārlieku lielā apsēstība ar perfektās mammas un perfektās krūtsbarotājas ideju.

Informācijas avoti:
Tracy Hogg, Melinda Blau: The Baby Whisperer Solves All Your Problems,  Random House (Pty) Ltd, 2005.
Elizabete Helsinga, Eli Heiberga Kā zīdīt bērnu, ISA Plus SIA, 2003.
Žurnāli Mans Mazais
www.kidshealth.org
www.babycentre.co.uk
 
Autore: Vita Dumpe, 3 mazu bērnu mamma