Raudzības. Pirtīžas. Saru dzīšana

Septiņas dienas pēc bērniņa piedzimšanas, māte ar jaundzimušo vēl tika uzskatīta par vienotu veselumu – abu ķermeņi bija atdalījušies, bet māmiņa un bērns garā nebija nodalāmi kā divas patstāvīgas personas.

Māmiņa un bērns gulēja kopā vienā gultā, māte zīdīja un aprūpēja mazuli, bet tēvs un citi saimes locekļi rūpējās par māti – gatavoja viņai ēst, gādāja par kārtību un tīrību mājās, apkopa lopus un darīja citus darbus. Šajās septiņās dienās, māti sauca par nedēļnieci, bet mazulim vēl nebija vārda. 

Pie māmiņas un mazuļa varēja nākt raudzībās, līdzi nesot „ciema kukuli”. Uz mazo varēja tikai paraudzīties, ko parāda pats vārds „raudzības”, bet nedrīkstēja bērnu ņemt rokās. Savukārt ciema kukulis bija kāds līdzi paņemts ēdiens mātei, lai viņa varētu netraucēti rūpēties par mazuli un zīdīt. 

Raudzībās nāca tikai paši tuvākie dzimtas locekļi – pārējos ciemos gaidīja uz krustabām vai pēc tām. Krustabās bērns ieguva vārdu un pēc tām sāka gulēt atsevišķi no mātes – šūpulī. Mūsu senči ir pratuši atpazīt, novērtēt un ievērot šo septiņu dienu īpašo nozīmi mātes un mazuļa dzīvē.

Tieši pirmajās dienās visspēcīgāk veidojas mātes un bērna emocionālā piesaiste, savstarpējā sapratne un jauns dzīves ritms. No netraucētas mātes un bērna kopā būšanas, ēšanas un gulēšanas paradumu ievērošanas, tiešā ādas kontakta, ir ļoti atkarīgas mātes un bērna turpmākās attiecības dzīvē. Arī māmiņai šī nedēļa ir īpaša, lai aprastu ar sava ķermeņa izmaiņām pēc dzemdībām, un varētu atvēlēt laiku nesteidzīgai atlabšanai pēc radībām.

Astotajā dienā tika kurināta pirts – vieta, kur mazulis bija piedzimis. Pirtīžās piedalījās tie paši cilvēki, kas bija klāt radībās – māte, vecmāte, bērns, dažkārt arī bērna tēvs, vecmāmiņas vai vecākie bērni. Pirts bija viegli silta, lai māmiņai un bērniņam nebūtu par karstu. Pirts siltais mitrums palīdzēja mitrināt mazuļa augšējo elpceļu gļotādas, veicināja ādas poru atvēršanos un ādas attīrīšanos. Tam, kādēļ šo rituālu neveica ātrāk par astoto dienu pēc bērna piedzimšanas, ir vairāki medicīniski skaidrojumi. Ir jāļauj slēgties mazuļa nabassaites atliekai, lai tajā neiekļūtu infekcija. Jāsagaida, līdz savelkas māmiņas pēc dzemdībām vēl pavērtais dzemdes kakls un sadzīst starpenes traumas. 

Pirts siltais mitrums palīdzēja mitrināt mazuļa augšējo elpceļu gļotādas, veicināja ādas poru atvēršanos un ādas attīrīšanos. Tam, kādēļ šo rituālu neveica ātrāk par astoto dienu pēc bērna piedzimšanas, ir vairāki medicīniski skaidrojumi.

Kopīgais pirts rituāls, kura laikā ar ūdens palīdzību bērniņš tiek nošķirts no mātes, sākas ar bērna apmazgāšanu zāļu vannā. Pēc tam šajā pašā ūdenī tiek mazgāta arī māte. Tāpat kā augļūdens mātes dzemdē deviņus grūtniecības mēnešus ir vienojis divus cilvēkus – māmiņu un bērnu, tā šīs zemes pirtīžu zāļu vannas ūdens tiek izmantots, lai atdalītu māmiņu un bērnu vienu no otra. Rituāla laikā bērniņš tiek nomazgāts un viņa āda tiek izmasēta ar mātes pienu, bet māmiņa saņem savu pirmo maigo „pēršanu” pēc dzemdībām ar sievu slotām – liepas, bērza, vībotnes vai ārstniecības augu slotiņām un vispārējo ķermeņa limfodrenāžas masāžu jeb izbraucīšanu. Šo pēršanu gan nevar salīdzināt ar tradicionālo latviešu pirts pēršanos. Pirtīžu pēriens vairāk līdzinās maigai ķermeņa nopaijāšanai ar aromātiskām zāļu slotiņām un siltā, aukstā ūdens kontrastu, tādējādi veicionot vielmaiņu, un palīdzot māmiņai apjaust savas jaunās ķermeņa aprises.

Mazuļa pirmās vannas ūdens tiek gatavots īpaši. Kopš brīža, kad māte uzsāk gatavot vannas ūdeni, viņa pārtrauc sarunāties ar apkārtējiem, lai neviens netraucētu mātei pilnvērtīgi pievērsties vannas ūdens sagatavošanai, nenovērstu viņas domas un viņa varētu koncentrēties uz veicamo darbu. 

Vispirms sagatavo zāļu uzlējumu no tobrīd ziedošiem deviņiem augiem, bet ziemā izmanto tos, kas ir zaļi, piemēram, kadiķa vai egles zarus, kā arī Jāņu vainagu, kas arī ir zāļu tēju esence. Augus aplejot ar verdošu ūdeni, iegūst zāļu uzlējumu, kas tiek pievienots mazuļa pirmās vannas ūdenim. Vannā to lej trīs krusteniskos laidienos. Bērna vannas ūdens ir apmēram 37 grādus silts un tam pievieno dažādas lietas – zaļu vilnas dzīpariņu, lai bērnam būtu labs mūžs, sarkanu vilnas dzīpariņu – stiprai veselībai, sudraba naudas gabaliņu, lai bērnam dzīvojot pietiktu naudas, sakaltētu rupjas maizes doniņu, lai bērns būtu pārticis, kā arī kadiķa oglīti, lai bērnu nevarētu noburt. 

Vispirms sagatavo zāļu uzlējumu no tobrīd ziedošiem deviņiem augiem, bet ziemā izmanto tos, kas ir zaļi, piemēram, kadiķa vai egles zarus, kā arī Jāņu vainagu, kas arī ir zāļu tēju esence.

Izklausās ļoti mītiski, bet, skatoties no mūsdienu viedokļa, senās tautas zem mītiskās tradīcījas vienmēr slēpj dziļāku jēgu. Proti: par zaļas un sarkanas krāsas nozīmi mūsdienās runā psihologi un krāsu terapeiti, tās ir spēka, dzīvesprieka un aktivitātes krāsas. Kokogle un sudrabs ir ļoti spēcīgi dezinficējoši līdzekļi, kas palīdz attīrīt mazuļa vannas ūdeni. Zāļu tēju veselību veicinošā ietekme mūsdienās ir pierādīta. Arī sakaltētā maizes doniņa ir mājas mikrofloras baktēriju dāvinājums bērnam, kas stiprina imunitāti un mazina alerģiju veidošanās risku. Visu šo informāciju ūdens uztver, un mazulis saņem, izbaudot pirmo vanniņu. Tā nav mistika, bet medicīniska procedūra, kas ir mūsu tautas mantojums. 

Mazuli iegremdē vannas ūdenī. Vecmāte bērniņu maigi un droši tur un ierāda to vecākiem. Pārējie pirtīžu dalībnieki pēc kārtas pa saujiņai aplej mazuļa pēdiņas, tad apakšstilbus, augšstilbus, dupsi, muguriņu, rociņas, pleciņus un, kā pēdējo, galviņu, sakot laba vēlējumus. Visbeizot mazulis ir kļuvis slapjš un tiek pilnīgi iegremdēts siltajā vanniņā, kur apmēram piecas līdz desmit minūtes bauda peldi vecmātes rokās. 

Pēc tam bērniņu no vannas izņem un liek mātei pie krūts. Kad bērns sāk zīst, no mātes otras krūts sāk tecēt pieniņš. Ar šo pieniņu pirtīžu dalībnieki izmasē mazuļa ādu. Masāžas laikā no bērna ādas izdalās augļa sierveida ziedes paliekas, jeb „sari”. Šo pirtīžu rituāla daļu tad arī sauc par saru dzīšanu, jeb saru pēršanu. Kad tie iznākuši no mazuļa ādas, tie atgādina pelēcīgus mazus punktiņus, gluži kā tādus grubulīšus, sariņus, kas nav lielāki par milimetru.

Kad māmiņa bērniņu pabarojusi no vienas krūts un bērniņam izmasēta viena ķermeņa puse, mazuli liek pie otras krūts un tāpat izmasē otru ķermeņa pusi. Parasti šīs masāžas laikā mazie pie krūts aizmieg. Masāžai ir jābūt ļoti maigai, paijājošai, lai mazuļa āda nekļūtu sarkana. Pēc masāžas sariņi tiek nomazgāti ar kādu no dabiskām eļļām, jo sierveida ziede šķīst tikai eļļā. Tad bērniņu nosusina un satin siltā lina autiņā vai dvielī. 

 

Kad bērns sāk zīst, no mātes otras krūts sāk tecēt pieniņš. Ar šo pieniņu pirtīžu dalībnieki izmasē mazuļa ādu. Masāžas laikā no bērna ādas izdalās augļa sierveida ziedes paliekas, jeb „sari”.

Kad mazulis vannošanos pabeidzis, bērniņu atdod tētim vai kādam citam pirtīžu dalībniekam. Tad pienākusi kārta māmiņas ķermeņa apmīļošanai, bet viņa pati tiek izpērta ar kādu no sievu slotām – siltām un vēsām pārmaiņus. Tas aktivizē sievietes ādas apasiņošanu un attīrīšanos. Tālāk seko maiga visa ķermeņa izbraucīšana virzienā no perifērijas uz centru – no kājām uz gurniem, no rokām uz centru, neaizmirstot arī muguru. Masāža noslēdzas ar vēdera masāžu. Tas palīdz māmiņai aprast ar jaunajām auguma aprisēm, veicina tūskas mazināšanos un limfas atteci, stimulē zemādas tauku slāņa šūnu vielmaiņas aktivizēšanos un palīdz iekšējiem vēdera dobuma orgāniem atgriezties savā pirmsgrūtniecības vietā vēdera dobumā. Masāžu noslēdz ar pateicības vārdiem māmiņas augumam un dzemdei par brīnišķīgi paveikto darbu – mazuļa iznēsāšanu un dzīvības došanu.

Pēc masāžas noslēguma, māmiņu uz brīdi atstāj vienu ar savām domām,  ļaujot viņai atkal iejusties savā jaunajā statusā. Rituāla noslēgumā māmiņa vai tētis izlej pirtīžu ūdeni zem ābeles vai kāda ziedoša koka, ziemā zem stipra koka, piemēram egles vai ozola. Pēc pirtīžām un saru pēršanas, kad māmiņa un mazulis atkal ir satikušies, seko neliels svētku mielasts ģimenes lokā pirtīžu dalībniekiem. Tās ir kā gaidību un radību laika noslēguma svinības.

Attēlā vecmātes Dina Ceple un Aiva Zeidmane, kopā ar saviem mazuļiem un vīriem.

Kā pirtīžas notiek mūsdienās? Pie mums “STĀRĶA LIGZDĀ” pirtīžas iespējams piedzīvot kopā ar vecmāti Dinu Cepli, Aivu Zeidmani vai kādu no mūsu apmācītām dūlām. Mūsdienās īsta pirts ir retums, kas pieejams tikai nedaudziem, taču senā pirts rituāla mūsdienu versiju ir iespējams piedzīvot arī savās mājās.

Atvēliet šim notikumam vismaz četras stundas, bet gatavošanās parasti aizņem visu dienu. Zāļu novārījumu pievieno siltam vannas ūdenim un vannas istabu tur aizvērtu, līdz tā piepildās ar siltiem tvaikiem. Zāļu vannā izpeldina mazuli, izmasē viņa ādiņu ar mātes pienu, un tad šajā vannā mazgājas māmiņa. Māmiņas masāžu var veikt turpat guļamistabas lielajā gultā vai vienkārši uz grīdas. Droši jautājiet savam pirtīžu veicējam, kā pirtīžas iespējamas tieši jūsu ģimenes mājvietā. Vieta nav galvenais šajā rituālā – tas ir garīgs piedzīvojums, dāvana mazulim un māmiņai, ko īpašu padara prasmīgas rokas, siltas sirdis un gaiši laba vēlējumi, jauno dzīves ceļu uzsākot. 

IZLASI ARĪ: Saru dzīšana jaundzimušajam

Autore: Dina Ceple, ārste un mājdzemdību vecmāte, www.starkaligzda.lv

Raksta publicēšanu atbalsta Cutisan cinka ziede 

Cutisan palīdz rūpēties par ādu jebkurā vecumā – no juniora līdz senioram: 

-  Autiņbiksīšu radīts ādas apsārtums. 

-  Problemātiskā pusaudžu āda.

-  Saules vai termiski izraisīts ādas kairinājums .

-  Virspusēji ādas bojājumi.

-  Urīna nesaturēšanas vai izgulējumu radīts ādas apsārtums.

Cutisan satur:

cinka oksīdu, kas kopj, aizsargā un nomierina ādu,

saulespuķu sēklu eļļu, kas mīkstina un padara ādu elastīgu, kā arī veido aizsargslāni,

talku, kas pasargā ādu no apsārtumu veidošanās.

Cutisan iegādājams visās Latvijas aptiekās.

Latvijas aptiekā jūnijā Cutisan akcija – 10%.