Vai ilgstoša zīdīšana ir labvēlīga bērnam?

Mammas jautājums

„Praktiski visi uzsver to, cik labi ir pēc iespējas ilgāk barot mazuli, par imunitāti utt. Pati arī esmu mamma, bet par krūts barošanu man laikam ir absolūti citi uzskati. Jā, piekrītu, ka pirmajos mēnešos mātes piens ir neaizstājams un tajā tiešām ir visas nepieciešamās vielas un vitamīni, bet, vai to vajag turpināt līdz gadam un vēl ilgāk? Manuprāt, tas ir absurds. Šaubos, vai pēc gada tur ir kaut vai puse no nepieciešamajām vielām. 

Galu galā, ja jau bērnam ir parādījušies zobi, tad jau viņam ir jāuzņem kārtīga barība, jo ne jau par velti daba ir iedevusi zobus, arī dzīvnieku mammas savus mazuļus baro tikai pirmajos mēnešos, pēc tam taču viņi arī uzņem normālu barību.

Daudzas mammas vēl paņem un sasaldē savu pienu, bet mēs visi taču zinām, ka saldēts ir saldēts. Arī sasaldētos dārzeņos zūd vitamīnu daudzums. 

Un arī no psiholoģiskā aspekta raugoties, nu, man liekas jocīgi, ka bērns jau pats staigā, kaut ko runā, bet iet klāt pie mammas un prasa krūti! Man viena paziņa šitā līdz trīs gadu vecumam pati baroja ar krūti, bet nepievērsa uzmanību tam, ka bērns vispār nerunā. Domājat, ka bērnam nav psiholoģiskā trauma, viņi taču tagad dzimst tik attīstīti, viņi visu saprot un apzinās. Tieši tāpēc vēlētos dzirdēt pamatotu atbildi.”

 

Man liekas jocīgi, ka bērns jau pats staigā, kaut ko runā, bet iet klāt pie mammas un prasa krūti! Man viena paziņa šitā līdz trīs gadu vecumam pati baroja ar krūti. Domājat, ka bērnam nav psiholoģiskā trauma?

Atbild Līga Giniborga, dūla un zīdīšanas konsultante 

Paldies par jautājumu! Redzams, ka esat par to daudz domājusi. Tomēr daudzi jūsu uzskati ir veidojušies no mītiem jeb vienkārši nepilnīgas informācijas.

Mātes piena sastāvs

Mātes piena sastāvs ir ārkārtīgi bagātīgs. Tas satur ne vien īpaši bērna vajadzībām sabalansētas uzturvielas - taukus, olbaltumvielas, ogļhidrātus, vitamīnus un minerālvielas, bet arī komponentus ar bioaktīvām īpašībām, kas dažādos veidos stiprina mazuļa imunitāti. Šādas kombinācijas nav ne govs pienā, ne citu zīdītājdzīvnieku pienā, ne mākslīgajā maisījumā, ne papildus uzturā.

Līdz 6 mēnešu vecumam ekskluzīva ēdināšana ar mātes pienu vislabāk nodrošina bērniņu ar uzturvielām, veicina gremošanas sistēmas nobriešanu un darbību, kā arī smadzeņu, nervu sistēmas un visu citu organisma sistēmu augšanu un attīstību. Pēc šī vecuma sasniegšanas mātes piena kā ēdiena nozīme sāk pamazām samazināties, taču citas piena komponentes savu nozīmi nezaudē vēl ilgi.

Ļoti svarīga loma ir dažādiem aizsargfaktoriem, ko satur mātes piens. Tajā ir laktoferīns, visas piecas imūnglobulīnu klases, lizocīms, kura jau tā ievērojami augstā koncentrācija pieaug līdz ar zīdīšanas ilgumu, leikocīti, kas cīnās ar svešiem mikroorganismiem, īpaši pazemina alerģijas, aizsarglipīdi – tādi kā laurskābe un linolenskābe, kas sargā gļotādu un ādu no baktērijām, vīrusiem, protozojiem (vienšūņiem), vairāk nekā 100 oligosaharīdi, kas ir dabīgie prebiotiķi un uzlabo zarnu trakta darbību. Nevienai citai zīdaiņu barībai nav tādu īpašību, tad kāpēc to nenovēlēt savam miesīgam bērnam? 

Sasaldēta mammas piena vērtība

Pētījumi liecina, ka cilvēka pienam piemītošās bioaktīvās īpašības (vairāk nekā 150) sasaldējot saglabājas. Tomēr ir jāievēro piena pareizas sasaldēšanas, glabāšanas un atsaldēšanas noteikumi. Pēc atkausēšanas silta ūdens peldē mātes piens joprojām ir bioloģiski aktīvs.

Daba dod zobus. Māte atņem pienu?

6 - 8 mēnešu vecumā  bērnam parasti jau izauguši pirmie zobiņi. Taču nekādā gadījumā tie vēl nav visi 20, kas vajadzīgi „kārtīgās barības” uzņemšanai. Ar to vēl būs stipri par agru. Bet zīst krūti šie daži zobi netraucē! No 6 mēnešiem ārsti iesaka pakāpeniski sākt ieviest mazuļa ēdienkartē dārzeņus, augļus, putras, gaļu. Pakāpeniski – tas nozīmē, ka katru nedēļu bērnam tiek piedāvāts viens produkts, kura sākotnējais daudzums ir 1 tējkarote. Apmēram pusgads paiet, kamēr papildus barība tiek nogaršota, notestēta un mazpamazām ieviesta mazuļa ēdienkartē.

Mātes piens šai periodā ir tas produkts, kas palīdz mazuļa organismam pielāgoties, sagremot, nepieciešamības gadījumā pat aizsargāt no alerģiskām reakcijām. Mātes piens ir kā drošs tilts, kas pavada, iepazīstina mazuli ar to uzturu, ko lieto viņa ģimene, kura smarža un garša ir viņu pavadījusi kopš pirmsākumiem mammas vēderā (tā ir tā pati augļūdens smarža). Mātes piens ir mazuļa sabiedrotais, kad ir pavisam slikti vai pieveic slimība.

Vecākiem vienmēr gribas steigties, t.i., piebarošanu sākt 4-5 mēnešu vecumā, jo aizliegts jau nav. Tādā veidā bērns tiek pārlieku steidzināts izgaršot un nereti arī pārbarots. 

Esmu ievērojusi, ka vecākiem vienmēr gribas steigties, t.i. piebarošanu sākt 4-5 mēnešu vecumā, jo aizliegts jau nav. Gribas iebarot bērnam visus tos labumus, ko var atļauties nopirkt vai ko paši bērnībā nav dabūjuši. Tādā veidā bērns tiek pārlieku steidzināts izgaršot un nereti arī pārbarots. Un aiz it kā veselīgā, apaļīgā bērna, kura svars ārstiem patīk, ir paslēpies nākošais viņu pacients, kura veselība ilgtermiņā jau tiek bojāta (Med. Dr. W.Bühler, 1968). Mūsdienās šī problēma kļūst arvien aktuālāka.

Man ļoti patīk, kā saka zīdīšanas veicināšanas speciāliste Diāna Zande: „Bērns nav mazs pieaugušais”. Pieaugušo barību viņš varēs ēst visu mūžu. Līdz gada vecumam mazulis ir zīdaiņa vecumposmā, tāpēc viņam jāpiedāvā pārtika, kas ir piemērota zīdainim. Dodot bērnam laiku pakāpeniski iepazīt  jauno barību, pierast, sagaidīsim brīdi, kad viņš pats sāks to vēlēties vairāk nekā mammas pienu. Tāds brīdis pienāk katra bērna attīstībā. (Izlasi Diānas Zandes un citu psihologu viedokļus par ilgstošu zīdīšanu - aut.)

Kā tas notiek dzīvnieku pasaulē?

Arī dzīvnieku pasaulē ir līdzīgi. Sākumā mamma zīda savus mazuļus, tad ir pārejas periods, kad laktācija samazinās un mātīte atvemj vai sakošļā pieaugušo barību, tādā veidā palīdzot to sašķelt un pie tās pierast, un tikai tad mazulis sāk ēst pats. 

Jebkura zīdītājdzīvnieka piens satur ūdeni, olbaltumvielas, taukus, ogļhidrātus, minerālvielas, vitamīnus un dažādus bioloģiskos komponentus. Katrai sugai atšķiras šo vielu proporcijas – tās ir īpaši pielāgotas tieši šīs sugas pēcnācējiem. 

Interesanti, ka piena sastāvs ir saistīts ar sugas augšanas ātrumu. 

Ir zīdītāji, kuru pienā ir īpaši augsts tauku saturs. Piemēram, lācenei, kurai janvārī vai februārī piedzimst 2 - 3 mazuļi. Tie sver mazāk nekā puskilogramu, ir akli, nevarīgi un gandrīz bez apspalvojuma. Lācēniem nepieciešams strauji uzkrāt taukus, lai būtu pasargāti no aukstuma. Māte zīda mazuļus ar treknu pienu (25% tauku) līdz pavasarim, nepametot migu. Pavasarī mazuļi ir attīstījušies pietiekami, lai sekotu līdzi mātei ikdienas gaitās. Tie jau sver apmēram 2 - 4 kg. Māte tos turpina zīdīt līdz rudenim, un visi kopā dodas ziemas miegā. Arī zilo vaļu mammām ir trekns piens (40%). Vaļu mazuļi piedzimstot sver 3 tonnas, bet, pateicoties mātes piena sastāvam, jau 7 dienu laikā divkāršo savu svaru! Vaļu mazuļi tiek zīdīti aptuveni gadu. 

 

Dzīvnieki, kuru pēcnācēji paši var sekot mātei jau savas pirmās dzīves stundas laikā, piemēram, zirgi un govis, pienu zīž, kad vien tiem iegribas un ir iespēja. 

Mazajiem zīdītājiem, kuru mazuļu augšana un nobriešana notiek īsā laika posmā, pienā parasti  ir augsts olbaltumvielu saturs. Piemēram, pundurpeles mazuļi paši sāk uzņemt barību 9. dienā, un jau 10. dienā mamma tos pārstāj zīdīt. Arī parastais kaķis 3-4 nedēļas ēd tikai mātes pienu un tad jau sāk interesēties par citu ēdienu. Tomēr izrādās - ja kaķēnus nenošķir 5-6 nedēļu vecumā un kaķenei neiestājas pārošanās periods, tad tā dažkārt tupina tos zīdīt vairākus mēnešus.

Dzīvnieki, kuru pēcnācēji paši var sekot mātei jau savas pirmās dzīves stundas laikā, piemēram, zirgi un govis, pienu zīž, kad vien tiem iegribas un ir iespēja. Šo dzīvnieku pienā olbaltumvielu un tauku ir maz, bet daudz ogļhidrātu. Tāpat ir arī primātiem - gorillām, šimpanzēm, orangutāniem, kuri zīdaiņa vecumu pavada burtiski iekārušies mātes spalvās, un cilvēkiem, kuri ir ciešā kontaktā ar māti zīdītāju. Primāti, jo īpaši cilvēks, arī aug vislēnāk, neskatoties uz to, ka zīdīšana notiek bieži - 8-12 reizes diennaktī vai biežāk.

Parasti dzīvnieki - zīdītāji zīda savus mazuļus līdz brīdim, kad tie paši spēj būt neatkarīgi. Dzīvnieku pasaulē zīdīšanas pārtraukšanā izšķiroša nozīme ir mazuļa brieduma pakāpei: tā notiek, kad jaunais dzīvnieks pats par sevi spēj parūpēties. Būtisks faktors ir arī tas, ka māte sāk gatavoties nākamajam grūtniecības periodam. Tomēr ir dzīvnieki, kas turpina barot arī vecākos mazuļus, kad iestājusies jauna grūtniecība, piemēram, ķenguri un žirafes. Ir arī tādas augsti attīstītas dzīvnieku sugas, piemēram, orangutani, kuru mātītes nekad nepārojas, iekams mazulis nav sasniedzis 3 gadu vecumu.

Neviens dzīvnieks neaug un nenobriest tik ilgi kā cilvēks, tāpēc arī cilvēkam vajadzētu būt tai sugai, kas zīda mazuli visilgāk. No dzīvniekiem varam mācīties zīdīt bērnu līdz brīdim, kad viņš ir nobriedis pats sagremot cita veida pārtiku, kas jau ir pārbaudīta vērtība un organisms to ir pieņēmis. Šis nesasteigtais, pakāpeniskais pārejas posms kopā ar mammas pienu no 6 mēnešu līdz 2-3 gadu vecumam ir pamatu pamats jūsu bērna organisma zināšanām par veselīgu uzturu un viņa un jūsu bērnu bērnu veselībai nākotnē. 

Ilgstošas zīdīšanas priekšrocības apstiprina nopietni pētījumi

Pasaules Veselības Organizācija iesaka bērnu barot ar krūti līdz 6 mēnešiem ekskluzīvi, nepārtraucot zīdīšanu līdz 2 gadiem un ilgāk. Kā iemeslu šī starptautiski atzītā organizācija min virkni priekšrocību gan mammai, gan bērnam, gan ģimenei. Katra rakstītā priekšrocība, kas šķiet tāds mazs teikumiņš, ir uz vairākiem pētījumiem dažādās pasaules valstīs, dažādos sociālajos slāņos un rasēs balstīts arguments. 

Otrajā dzīves gadā (12-23 mēn.) 448ml mātes piena, kas ir apmēram diennakts daudzums, var nodrošināt aptuveni: 

• 29% no nepieciešamās enerģijas;

• 43%  no nepieciešamā proteīna;

• 36%  no nepieciešamā kalcija;

• 75%  no nepieciešamā vitamīna A;

• 76%  no nepieciešamā folijskābes;

• 94%  no nepieciešamā vitamīna  B12;

• 60%  no nepieciešamā C vitamīna  — Dewey 2001, Pediatr Clin North Am.

Pētījumi par zīdīšanu pēc 2 gadiem salīdzinoši ir daudz mazāk nekā līdz 1-2 gadiem. Tomēr tie vēsta, ka mātes piens joprojām ir vērtīgs uztura avots ar visiem bioaktīvajiem komponentiem, kas ir palīgs mazuļa imūnsistēmai un ne tikai.

Izrādās, mūsdienu priekšstats, ka mammas piens paredzēts mazulim tikai agrīnā vecumā, ir izveidojies salīdzinoši nesen. Vēl pāris gadsimtus atpakaļ valdīja citi uzskati. Piemēram, pirms 1940. gada zīdīšanas ilgums vidēji bija 2,8 gadi. Bībelē tiek minēts 3 gadu vecums, līdz kuram zīdīt bērnu, un arī šodien daudzviet pasaulē mātes zīda līdz 3-4 gadiem vai vēl ilgāk.

Tā kā dažādās kultūrās un sabiedrībās redzējums par zīdīšanas ilgumu atšķiras, tad antropoloģe  Katrīna Detvailera (Katherine Dettwyler) veica pētījumu par zīdīšanas ilgumu primātu sugām un citiem zīdītājiem, lai noteiktu dabisku atšķiršanas vecumu cilvēkiem. Viņas pētāmie kritēriji bija grūtniecības ilgums, pastāvīgo zobu nākšanas vecums, ķermeņa lielums, izmēri un vidējais sugas zīdīšanas ilgums, seksuālais briedums, dzīves ilgums, dzimšanas svars, augšanas ātrums u.c.). Izmantojot šos kritērijus, viņa secināja, ka cilvēku sugai dabisks atšķiršanas vecums no krūts varētu būt no 2,5 līdz 7 gadiem. Protams, tas nenozīmē, ka tā visiem obligāti ir jādara, tomēr, ja kādai mātei un bērnam šķiet, ka viņi vēl nevēlas pārtraukt zīdīšanu, tad šis ir labs pamatojums, kāpēc to turpināt.

Zīdīšana ir viens no vislabākajiem veidiem, kā apmierināt mazuļa vajadzību pēc drošības, pēc emocionālas tuvības. Zīžot mazulis saņem nedalītu mammas uzmanību, ciešu ķermeņa un acu kontaktu, siltumu, drošību un mierinājumu.

Galvenais atslēgas vārds ir bērna individuālās vajadzības. Ja, augot bērnam, viņam joprojām pastāv steidzama nepieciešamība zīst, tā ir dabiska atbilde, kāpēc māte joprojām apmierina šo vajadzību. Ir daudz iemeslu, kāpēc bērns var vēlēties turpināt baudīt krūti, un zīdīšanas turpināšanai priekšrocību netrūkst. Tā ir visvienkāršākā palīdzība, kad viņš ir noguris vai nervozs, bērnam tas palīdz nomierināties un bieži aizmigt pie krūts. Ja viņam sāp, tad nav labāka veida, kā viņu nomierināt. Zīdīšana nomierina arī māti un tas ir ļoti labs veids, kā nolikt bērnu gulēt, samīļot, saskatīties un pateikt, cik ļoti viņa viņu mīl.

Zīdīšana no psiholoģiskā aspekta

Zīdīšana ir viens no vislabākajiem veidiem, kā apmierināt mazuļa vajadzību pēc drošības, pēc emocionālas tuvības. Zīžot mazulis saņem nedalītu mammas uzmanību, ciešu ķermeņa un acu kontaktu, siltumu, drošību un mierinājumu. 

Tam, kādas izveidojas mātes un bērna attiecības līdz gada vecumam un turpmāk, ir liela nozīme bērna spējā veidot attiecības ar citiem cilvēkiem nākotnē. Psiholoģijā to sauc par drošo piesaisti, kuru lieliski trenē zīdīšana pēc pieprasījuma. Ja bērnam ir šī drošā piesaiste, var redzēt, ka bērns paļaujas uz to, ka mamma (vecāki) būs pieejami, atsaucīgi un izpalīdzīgi grūtās situācijās. Ar šādu pārliecību apveltīts mazulis arvien drošāk pētīs pasauli un arvien vairāk attālināsies no vecākiem, tai skaitā arī no zīdīšanas. Pie tam katram bērnam šis laiks ir individuāls. Tāpēc arī nav noteikts konkrēts vecums, līdz kuram zīdīt mazuli. Būtiski ir divi kritēriji: bērna vajadzība pēc tā un mammas spēja to apmierināt.

Mamma, kas sev uzticas, pati iekšēji sajūt, kad emocionālo vajadzību (zīšanu) pēc gada vecuma pakāpeniski var aizstāt ar citiem emocionālās tuvības veidiem, piemēram, kopīgām spēlēm, pastaigām, maigiem glāstiem, mīļām sarunām. Svarīgi ir pamanīt bērna intereses un atbalstīt tās tūlīt, nevis pēc stundas, kad viņš jau par to ir aizmirsis, tā sniedzot viņam drošību un mīlestību.

Manuprāt, ļoti būtiski mūsdienu sabiedrībā ir atbalstīt mammas, kas zīda savus mazuļus un pateikt viņām šo pozitīvo vēsti, nevis nosodīt. Veidu, kā apmierināt sava mazuļa vajadzības, ir daudz, un katra mamma var izvēlēties, kas ir vislabākais tieši viņas mazulim.

Emocionāli visstabilākie bērni, kas visveiksmīgāk izmanto viņiem sniegtās iespējas, ir tie, kuru vecāki, vienmēr veicinot savu bērnu autonomiju, vienlaikus ir arī vispieejamākie un atsaucīgākie( Boulbijs, 1988).

Kad labais tiek pārprasts. PSIHOLOĢES VIEDOKLIS

Par situācijām, kad mazuļa zīdīšana kā vērtība tiek pārprasta un izmantota pārmēru daudz un nevietā, stāsta psiholoģe Vita Kalniņa.

Mazuļa zīdīšana - it īpaši viņa pirmajā dzīves gadā - ir būtiska ne tikai kā pārtikas, bet arī kā emocionālās drošības avots. To esmu uzsvērusi gan savās publikācijās, gan lekcijās un tam tiešām ticu. Tomēr kā tas ir ar jebkurām "labām" lietām - nevietā vai pārmēru izmantotas, tās var kādās situācijās kļūt kaitējošas. Ko tas nozīmē zīdīšanas kontekstā?

Viena no tipiskām situācijām, kad mazuļi jūtas pārprasti un nesaņem piemērotu mammas reakciju, ir tā, ja zīdainis, kurš jūt vajadzību paraudot pārstrādāt uzkrātās emocijas, tiek jau pašā šīs izpausmes sākumā apklusināts ar krūti.

Viena no tipiskām situācijām, kad mazuļi jūtas pārprasti un nesaņem piemērotu mammas reakciju, ir tā, ja zīdainis, kurš jūt vajadzību paraudot pārstrādāt uzkrātās emocijas, tiek jau pašā šīs izpausmes sākumā apklusināts ar krūti. Mamma, kura nesaskata šo bērna vajadzību, bet visu tulko kā izsalkuma signālu, šādi var bremzēt bērna emociju izpausmes, kas būtu nepieciešamas emocionālas un fiziskas spriedzes mazināšanai (nereti "tonuss", ko mudina likvidēt ar masāžas palīdzību, ir sekas šim procesam).

Tāpat bērns, kurš šādā situācijā nepiedzīvo, kā mamma viņam "spoguļo" viņa emocijas, palīdz tās vecumam atbilstoši izturēt un pārstrādāt, tiek kavēts savā emociju pašregulācijas attīstībā. Tā vietā, lai pamazām apgūtu, kā var palīdzēt sev tikt galā ar emocijām, viņš iespējams kļūst atkarīgs no zīšanas, kas palīdz ātri emociju slāpēt, taču ilgtermiņā viņa attīstību kavē. Ir lieliski, ja mammas tuvību un drošību, ko sniedz mazulim zīšana no viņas krūts, spēj sabalansēt ar viņa emociju atpazīšanu, atspoguļošanu un ļaušanu viņam tās pārstrādāt.

Mēdz būt, ka mammas ir tik satrauktas un nobijušās savā jaunajā mammas lomā, ar tik daudz neapzinātām un pašām priekš sevis neatļautām emocijām, ka mazuļa raudāšana izsauc asaras pašā mammā. Nereti viņa atklāj - mazulis pie krūts viņu nomierina. Tādējādi viņi apmainās lomām, jo bērns mierina mammu, kas nav mazam cilvēciņam paveicams uzdevums. Viņš ne tikai nesaņem pats atbalstu un drošību, kas viņam pienāktos, bet tiek neatbilstoši vecumam mudināts to sniegt savai mammai.

Reizēm mammas, lai arī pārgurušas no tā, cik bieži mazais prasa krūti, iekšēji tomēr jūtas ļoti glaimotas un caur to bērnam vajadzīgas, jo viņa ir vienīgā, kas var sniegt bērnam mierinājumu. Šī būtu vēl viena situācija, kur mammas pazeminātā pašvērtējuma dēļ, mazulis iespējams tiek padarīts ilgstoši atkarīgs no viņas krūts.

Daudzām mammām brīdis, kad bērniņš pārstāj zīst krūti, ir emocionāli skumjšs, jo savā ziņā tā ir īpašas tuvības un saiknes zaudēšana. Pirmā tāda notika dzemdībās, kad mazulis "iznāca" no mammas ķermeņa. Zīdīšanas pārtraukšana ir atkārtota sava veida šķiršanās situācija, kas mammām mēdz būt skumja. Tomēr dažām mammām tā intuitīvi var likties pārāk sāpīga un neizturama, līdzīgi kā apziņa nebūt vairs bērnam tik ļoti vajadzīgai kā līdz šim. Bērniņi to jūt un bieži glābj savas mammas savā ziņā no viņām pašām - viņi turpina zīst ilgāk nekā varbūt paši to izvēlētos.

Tikai tas, kurš ir droši piesaistījies, var arī būt tik stiprs, lai atdalītos. Ja piesaistīšanās ir notikusi baiļu un dažādu pretrunīgu jūtu fonā, tad arī atdalīšanās ir tikpat pretrunīga un bailīga. Bērni piedzimst ar vajadzību piesaistīties savām mammām, stiprināties šajās pirmajās drošajās attiecībās, lai pamazām kļūtu patstāvīgāki un kaut kad aizietu. Tomēr reizēm mammas to viņiem neļauj, pašas neapzinādamās. To var redzēt gan saistībā ar pārāk ilgu un pat samocītu zīdīšanu, tikpat labi kā ar gadu ziņā pieaugušiem bērniem, kas neiet prom no mammu mājām, kur pie pilna ledusskapja dzīvot šķiet drošāk.

Vita Kalniņa

Līgas Giniborgas sagatavotajā atbildē izmantotie avoti:

1. The Womanly Art of Breastfeeding: Seventh Revised Edition (La Leche League International Book), 2004.

2. Hamosh M., Ph.D.  BIOACTIVE FACTORS IN HUMAN MILK. Pediatric Clinics of North America, 2001

3. Taylor, B., and J. Wadsworth 1984 Breastfeeding and child development at five years of age. 

4. http://www.pregnancy.org/article/how-do-other-mammals-nurse

5. Antropoloģes Katherine Dettwyler mājas lapa. 

6. Breast feeding and cognitive development at age 1 and 5 years N K Angelsena, T Vika, G Jacobsena, L S Bakketeigb 

7. Dr.med. Valters Būlers, Par cilvēka attīstības pareizo tempu.  

8. http://www.kellymom.com/bf/bfextended/ebf-benefits.html

9. Pētījums par drošo piesaisti.