Mana meitiņa piedzima 25. nedēļā

Dzemdības
Kad man bija 24. nedēļas, darbā pamanīju, ka ir izdalījies gļotu korķis, kā rezultātā devos pie savas ginekoloģes, kura man paziņoja, ka ir atvēries dzemdes kakls un ir nekavējoties jādodas uz slimnīcu. Iestājos P. Stradiņa slimnīcas nodaļā, kurā man sākotnēji paziņoja, ka vajadzētu nogulēt pie viņiem vismaz līdz 27 nedēļām, ja ne pat ilgāk. Katru dienu dzēru zāles, necēlos no gultas, nokārtojos pamperos, tikai lai maksimāli ļautu mazulim attīstīties. Taču pēc 4 nogulētām dienām man pamazām sāka tecēt ūdeņi, vēders palika arvien plakanāks un mazule slīdēja vēderam aizvien zemāk un zemāk. Papildus tam sākās nelielas kontrakcijas. Daktere un vecmātes uzraudzīja bērniņa sirdspukstus, jo, neskatoties uz kontrakcijām, dzemdības nesākās. Pēc 3 dienu mocībām ar kontrakcijām, dežūrārsts pieņēma lēmumu stimulēt dzemdības un aizveda mani uz dzemdību zāli. Dzemdības bija ātras un stundas laikā man piedzima 710 g smaga un 31 gara meitiņa.

Intensīvā terapija
Pirmās dienas bija mokošas - devos pie bērniņa uz intensīvo terapiju, kur viņa man gulēja ar cepuri uz acīm, vadiem pa visu ķermeni, katetriem sadurtiem visās malās un elpošanas trubu mutītē. No bērniņa redzēju tikai tievās rociņas un kājiņas, kas bija gandrīz bez ādas. Pirmo reizi redzot savu mazo dvēselīti bija tik sāpīgi, jo viss, ko tu vari izdarīt ir cerēt un lūgties, ka bērniņš atradīs spēku cīnīties par savu dzīvību.

Ik pēc 3 stundām nesu dažus pilieniņus sava piena, lai meitiņa uzņemtu daļu no manis. Šīs 5 minūtes 4 reizes dienā bija ļoti grūtas, jo gribējās tā kā visām mammām - paņemt mazo klēpītī un samīļot.

Viņi ir mazi cīnītāji, kas ir atsteigušies uz mūsu pasauli, lai parādītu, kas ir stipri cilvēki.

Mokoši bija nemitīgi uzzināt, ka bērniņam ir kādas problēmas, kā arī tika uzskaitītas procentuālas iespējamības dažādām veselības problēmām, invaliditāti, kā arī pat iespējas, ka bērniņš var neizdzīvot.

Pēc 3 dienām P. Stradiņa intensīvajā terapijā man tika paziņots, ka ir iespējams, ka meitiņai plīsīs zarna un ir nepieciešams viņu steidzīgi pārvest uz BKUS 8. nodaļu, lai mazā būtu ķirurgu uzraudzībā. Šīs problēmas rezultātā mazā netika barota 10 dienas (barības vielas tika ievadītas pa vēnu). Šajās dienās ārsti mums nedeva lielas cerības, ka meitiņa varētu izdzīvot, jo viņa bija pārāk maziņa, lai veiksmīgi varētu tikt veikta operācija. Taču meitiņa parādīja, ka ir cīnītāja un zarniņa tika izārstēta. Pēc 2 nedēļām pirmo reizi meitiņa man tika ielikta klēpītī uz 2 h - šo brīdi es atcerēšos uz mūžu, jo tad bija pirmā reizi, kad es savu bērniņu izjutu savā azotē un varēju iedot bučiņu. Šīs 2 h katru dienu deva mums abām spēku šajā cīņā par dzīvību.

Kopā slimnīcā tika pavadīti 3,5 mēneši, no kuriem 2,5 meitiņa bija inkubatorā. Problēmu mums netrūka šajā laikā:
- zarnu infekcijas
- abscess aknās
- cistas smadzenēs
- nepareizi saaugumi plaušās
- anēmija
- rota vīruss
utt.

Taču meitiņa parādīja visiem, ka nepadosies un, lai gan bija viens no mazākajiem bērniņiem nodaļā, pilnīgi VISAS kaites uzvarēja un nu ir pilnīgi veselīgs bērniņš.

Tagadne
Tagad mazajai ir 10 mēneši (7 mēneši koriģētais vecums) - mums ir divi zobiņi, protam velties un pārvietoties pa istabu, lienot uz vēdera, kā arī pļāpājam bēbīšu valodā uz velna paraušanu.

Galvenais, ko vēlos pateikt visām māmiņām - nekad nezaudējiet cerību un ticību savam bērnam, jo Jūs nemaz neapjaušat, uz ko Jūsu bērniņš ir spējīgs. Viņi ir mazi cīnītāji, kas ir atsteigušies uz mūsu pasauli, lai parādītu, kas ir stipri cilvēki.