Priekšlaikus dzimuša bērniņa vēstule

Labrīt! Labrīt te, kur šobrīd es esmu!

Vai es jau esmu piedzimis, mammīt? Vai šī ir tā pasaule? Tu man teici, ka pasaule ir liela un skaista. Tu man stāstīji par taureņiem un par baltu sniegu. Tomēr te ir citādāk, te ir maz prieka un te ir tik grūti elpot. Vai es piedzimu pārāk ātri un pasaule vēl nebija gatava? Tu saki, ka ir otrādi. Es vēl neesot bijis gatavs pasaulei.

Es pasteidzos. Neprasiet, kāpēc es tā steidzos. Esmu pārāk mazs, lai man būtu atbildes. Bet te nu es esmu – pasaulē, kurai vēl nebiju gatavs. 

Es nezinu, kā būs rīt, kā būs pēc mēneša un gada. Var jau būt, ka es nekad nebūšu īsti gatavs pasaulei, bet es centīšos. Vai jūs palīdzēsiet man izaugt līdz pasaulei? Izaugt arī līdz taureņiem un sniegam?

Manas plaušas vēl nav attīstījušās un imūnā sistēma nav nobriedusi, tāpēc es neesmu gatavs cīnīties pat ar visparastākajām iesnām un klepu. Kas tētim vai lielajai māsai būtu nieks, tas man var izrādīties liktenīgi.

Lai es izaugtu, mani ir jāsargā. Es esmu pasteidzies, tādēļ esmu ļoti ievainojams. Lai mani nosargātu, pie manis šobrīd ciemos drīkst nākt tikai mamma un tētis. Un arī jums, mani mīļie, ir īpaši jādomā par manu veselību – jūs nedrīkstat man atnest nevienu - pat visniecīgāko - vīrusu, jo tie var būt krietni stiprāki par mani. Manas plaušas vēl nav attīstījušās un imūnā sistēma nav nobriedusi, tāpēc es neesmu gatavs cīnīties pat ar visparastākajām iesnām un klepu. Kas tētim vai lielajai māsai būtu nieks, tas man var izrādīties liktenīgi. Ja māsa klepos, viņai sies siltu šalli un dos pienu ar medu, bet man tajā brīdī palīdzēt var būt jau par vēlu. Es negribu, lai baidāties par katru manu elpas vilcienu, mammīt, tēt. Ir daudz veidu, kā mani pasargāt. Pajautājiet ārstam, kā man palīdzēt! 

Iedod mammai no manis buču, tēt! Es paaugšos un Tev atdošu, Tu redzēsi. Un es augšu, tēti, apsolu. Es augšu līdz tik lielām rokām kā Tev, lai var savelt sniega pikas. 

Pasmaidi, mammīt, tā buča bija no manis. Domā par to vienu lāsīti piena, ko spēju norīt, un par katru nākamo sirdspukstu, kas pieder manai dzīvei. Jo es izaugšu, mammīt, es izaugšu. Un reiz es Tev nesīšu taureņus plaukstās. Tikai, lūdzu, nosargā mani!

Neraudi, mammīt! Zini, Tu esi tik skaista. Pat tad, ja Tevi noliktu visu pasaules skaistuļu un bagātnieču rindas galā, mammīt, es vienalga izvēlētos Tevi. Un pasmaidi par tēta jokiem! Tev nav tikai jāskumst un jāraud. Es gribu dzirdēt, kā Tu smejies. 

Es zinu, ka nosargātie bērni jau nes savām mammām taureņus plaukstās un tētiem met sniega pikas. Es arī tā gribu. Lūdzu, nosargājiet mani!